Pirms gandrīz 100 gadiem Sv. Trīsvienības baznīcā iesvētīts Somijas Republikas armijas karogs un somu jēgeru bataljona karavīri zvērēja uzticību neatkarīgajai Somijas Republikai.

Par somu jēgeru gaitām Latvijā un Liepājā rakstīts daudz. 1998.gadā mūsu muzejā tika eksponēta plaša izstāde par laiku, kad somu karavīri Pirmā pasaules kara laikā vācu pusē cīnījās Olaines, Misas un Klapkalnciema frontes iecirkņos un, diemžēl, bija latviešu strēlnieku pretinieki.

Somu un arī latviešu Interese par bataljona vēsturi Liepājā nav noplakusi arī mūsdienās. Tūrisma informācijas birojā pat sastādīts speciāls maršruts ar to vietu aprakstiem, kas saistītas ar jēgeru dienestu 1917. un 1918.gadā.

 Viens no sadzīviskākajiem, taču būtiskiem objektiem bija somu kareivju ļoti populārs krogs Jaunliepājā, Kaiju ielā 16. Ak, kādas nokrāsu un skaņu gammas un emociju virtenes tur plīvoja gan tad, gan iepriekš un ilgi pēc tam, kad somi kāpa kuģos ceļā uz savu dzimteni!

Tagad par pašu traktieri "Zelta enkurs". Kaiju ielas 14, 16 un 18 zemesgabali gadsimta sākumā piederēja alus fabrikas īpašniekam A. Dolingeram. Sākotnēji Kaiju 16 atradās plaša noliktava, kurā alus mucas uzglabāja pirms ielādēšanu kuģos tepat uz Zviedriju vai Dāniju. Taču izdevīgo vietu ne pārāk smalkam krogam uzņēmīgais fabrikants novērtēja visai drīz. 1907.gadā šis "šeņķis" jau parādās sludinājumos alus zēnu un ķēķa meitu darba piedāvājumos un arī... policijas hronikās. "Zelta enkurā" pie alus nolaistītajiem galdiem laikā līdz Pirmajam pasaules karam tirgotāji vai rēderi slēdza līkopus ar "nešuku" arteļiem siļķu, linu, koku, labības un citu preču izkraušanai vai ielādēšanai kuģos. Darījumu parasti bagātīgi apslacīja, bieži tas beidzās ar asiņainiem deguniem vai pārskaitītām ribām.

Somu Jēgeri bija ievietojušies gan lepnajās Pēterpils, Hamburgas un Kronštates viesnīcās, gan Alejas un Dārza ielas kazarmās. Taču "Zelta enkurs", kas atradās tālāk no Vecliepājas "smalkās" dzīves, bija visiem pa kabatai. Tur tad arī vai katru vakaru skanēja somu dziesmas, mūzika un deju polkas. Tajā laikā Liepājas, un tieši "Zelta enkura" atmosfēru vēlāk dramaturģiski iemūžinājis bataljona virsnieks Sam Sihvo (1892.–1927.), sarakstot lugu "Jēgera līgava" (Jaakarrit mersion). Galvenās varones, somu karavīra līgavas tēls esot bijusi liepājniece Olga. Tieši somu karavīru dienesta laikā "Zelta enkurā" tika iebūvēta t.s. amerikāņu bufete – tagad visiem zināmā bāra lete. Dienestmeitu un traktiera aptekšņu mainība laikam bijusi visai bieža, sievietēm bija grūti panest rupjo ostas krāvēju leksiku un neceremoniālo uzmanību, bez tā visā traktiera pastāvēšanas laikā krogu vismaz četras reizes "izklapēja" (izdemolēja).

Taču – šeit somi kaut mazumiņu varēja justies kā dzimtenē, jo ķēķa meitas prata vārīt viņu nacionālo zivju zupu Kalakeitto, zivju pīrāgu Kalakukko, arī mums šodien pazīstamo Rasolli (siļķi kažokā). Vislielākā piekrišana pēc vēlām spirta vakariņām somiem bija Kurpnieka lasis (Suutarinlohi) – atveldzējoša paģiru uzkoda no ķilavām.

Veterāni, bijušie somu karavīri Liepāju neaizmirsa arī pēc kara. Kopš 1922.gada somu militārie, sabiedrības pārstāvji un pat augsti valdības ierēdņi Liepājā viesojušies vismaz sešas reizes, un katru no vizītēm sākuši ar oficiālu atvainošanos – par to, ka frontē, diemžēl, šāvuši latviešu strēlnieku virzienā.

II šķiras restorānu "Zelta enkurs", kura ekonome kopš 1921.gada bija Žeņa Bieļa, drupās pārvērta krievu lidmašīnas fugass 1944.gada decembrī.

Mazas, bet patiesas,  tā vēstures ainiņas.
1909.gada 2.septembrī policija "Zelta enkurā" uzgāja slepenu spēļu namu, kur pilsētā pazīstamas personas nodarbojās ar azartspēlēm.

1933.gada 2.aprīlī tvaikoņa "Everona" matrozis K. C. traktiera atejā mēģināja pakārties savā bikšu siksnā. Iereibušie biedri, pārgriežot cilpu, izglāba savu "kamerādu", taču pašnāvnieks sabojātās bikšu siksnas dēļ izraisīja kautiņu.

1937.gada 2.augustā bārdāma Helēna Bergmane no Lāču ielas 11, izmakšķerējusi no sava klienta jūrnieka kabatām latus, paģiru salāpīšanai augstsirdīgi izmaksājusi tam ar paša naudu.

1921.gada novembra vidus. Drēgns, miglains, pulkstenis ap 11-tiem no rīta. Jaunākais Liepājas policijas kārtībnieks Jēkabs Punga, nupat kā nodevis dežūru, sēdēja piesmēķētajā, bet omulīgi siltajā ostas traktierī "Zelta enkurs" un no dziļa telēķa strēba sātīgu jēra zarnu zupu. Pie blakus galdiņa jau labu laiku melnās, sēdēja panēsātās drānās tērpta smalka dāma. Knibinot pasūtīto ruma kūku, viņa izturējās tā, it kā atrastos citā pasaulē, ne prastā ostas krogā. Pēkšņi ar acs kaktiņu policists pamanīja, ka dāma atver melnu rokassomiņu un izvelk... revolveri.

Smalkie pirksti tik tikko spēja noturēt smago ieroci. "Trakā, pašnāvniece", – policists vienā lēcienā pielēca galdiņa kaimiņienei, taču šāviens gāja vaļā kādu sekundi agrāk. Tēmējot sev deniņos, sievietes roka nebija spējusi trāpīt sev galvā un lode sadragāja traktiera bufetes stiklus. Jau gandrīz atņēmis ieroci, Pungu apstulbināja otrs šāviens. Tagad no griestiem nobira kaļķi un petrolejas lampas kupola stikli. Nu gan policistam izdevās pašnāvnieci atbruņot.

Vēlāk noskaidrojās, ka topošā nelaiķe kādreiz, vēl pirms kara, bijusi kāda krievu karakuģa virsnieka madāma, Petrogradas muižnieka meita. Taču augstslabdzimtība no kara slaktiņa neatgriezās. Dzīves bezcerība un liktenis šajā rudens dienā sievieti bija iemānījis ostas traktierī, kur ar zarnu zupu tieši tajā brīdī stiprinājās latviešu policists.

Tagad "Zelta enkura" vietā Kaiju ielā 16 atrodas astoņdesmitajos gados salipināta gāzbetona kaste.

Gunārs Silakaktiņš.