Slimnīcas stāstus turpinot, Lāsma Ģibiete mediķu zvaigznājam piepulcējusi ķirurģi un Liepājas medicīnas skolas direktori Rasmu Kaju.

(12. turpinājums)

Ilgus gadu desmitus līdz pat 20.gadsimta 90.gadu sākumam viena no valstī atpazīstamākajām mācību iestādēm, kur sagatavoja māsas un māsu palīgus jeb, kā agrāk teica, sanitārus, bija Liepājas medicīnas skola.

Izglītības iestāde, kas līdz neatkarības atgūšanai atradās pilsētas centrā, bija ieguvusi īpašu, neatkārtojamu auru tur valdošās atmosfēras dēļ: uz skolu devās ne tikai "mūžīgās” komisijas no citām Padomju Savienības republikām, lai veiktu dažādas pārbaudes, tur bieži tika rīkotas arī lielas balles, ko apmeklēja gan paši mediķi, gan ar medicīnu nesaistīti cilvēki.

Iespējams, tieši ballēšanās dēļ par šo mācību iestādi klīdušas pat leģendas.

Aptuveni 30 gadus Liepājas medicīnas skolas direktore bija Rasma Kaju – pēc izglītības ķirurģe, pēc aicinājuma pasniedzēja un organizatore. Skarbu raksturu apveltīta dāma, kura vienlaikus varēja būt arī bezgala mīļa un iejūtīga, īpaši, ja kādam kolēģim vai skolas audzēknim gadījās problēmas.

Varbūt skarbums bija tikai aizsargbruņas, jo Rasmas Kaju liktenis nebija rozēm kaisīts, sevišķi 90.gadu sākumā, kad sevi lika manīt nopietnas veselības problēmas un direktorei no skolas nācās aiziet.

Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas Rasma Kaju, lai gan  dzimusi aizputniece, pēc sadales komisijas lēmuma nokļuva Liepājas slimnīcā, kur praktizēja aptuveni desmit gadus.

Tajā laikā viņa plecu pie pleca strādāja ar kolēģiem Gunāru Valteru, Bruno un Elzu Grašiem, Ausmu Spriesli, Rūdolfu Hermeru, Eglonu Auderu, Gunāru Ozollapu, pāris gadu pat ar Frici Nikolaju Zandbergu, taču ārstes kurators un vienlaikus arī etalons ķirurģijā bija Maksims Ziks.

Kā lielākā daļa mediķu, Rasma Kaju paralēli darbam stacionārā slimniekus konsultēja arī pilsētas poliklīnikā.

Kad slimnīcā bija nostrādāti vairāki gadi, ķirurģi aicināja darbā par mācību daļas vadītāju Liepājas medicīnas skolā, kas toreiz bija pārcelta uz mācību iestādei piemērotām telpām Republikas ielā. Nedaudz vēlāk sekoja vēl viens, jau nopietnāks piedāvājums: mācību iestādei bija nepieciešams direktors.

Daudz nešaubīdamās, Rasma Kaju no skolas iepriekšējās direktores Ināras Klāsones pārņēma arī šo amatu un Liepājas medicīnas skolu izveidoja par vienu no nozarē prestižākajām, turklāt ne vien Latvijas, bet visas toreizējās Padomju Savienības mērogā.

Galvenais – profesionāli pasniedzēji
Lai mācību iestāde varētu funkcionēt, liela nozīme ir talantīgiem un erudītiem pedagogiem. Kā zināms, lielākā daļa medicīnas mācību iestāžu pedagogu ir ārsti, tāpēc atrast cilvēkus, kuri papildus pamatdarbam būtu ar mieru skolā lasīt lekcijas, nebija viegli, taču Rasmai Kaju tas izdevās.

Viņas laikā skolā strādāja Liepājas populārākie mediķi – Eglons un Ilga Auderi, Elza un Bruno Graši, Konstantīns Žemaitis-Dzicēvičs, Alla Matvejeva, Gunārs Valters, Teodors Eniņš, Irēna Treilone, Andris Kristons, Jeļena Dzicēviča un citi.

Daudzi no šiem pasniedzējiem bija arī nodaļu vadītāji pilsētas slimnīcā.

Malā nestāvēja arī direktore pati; viņa aktīvi iesaistījās mācību procesā un audzēkņiem pasniedza ķirurģiju, slimnieku kopšanu, bet vienu brīdi pat anatomiju, latīņu valodu un citus priekšmetus, kuros kāda iemesla dēļ uz laiku trūka pasniedzēja.

Dažus mācību priekšmetus, kam ar medicīnu tieša sakara nebija, Rasma Kaju uzaicināja pasniegt mācībspēkus no Liepājas Pedagoģijas akadēmijas.

Balles karaliene aicina ciemos
Rasmas Kaju stihija bija ne tikai fanātiska strādāšana, rūpe par to, lai skolā valdītu kārtība un disciplīna, un vairākas reizes gadā Rīgas, Maskavas, Minskas komisiju uzņemšana. Viņas aizraušanās bija arī saviesīgu vakaru rīkošana, kur direktore palika nepārspēta.

Ne vien izlaidumi, bet arī mācību gada sākums un beigas, kolēģu dzimšanas dienas, Jaunais gads bija iemesls plašām svinībām. Turklāt neviena no šīm svinēšanām netika organizēta pa roku galam. Rasma Kaju allaž uzstājusi, lai galdi būtu klāti pēc labākajām to laiku tradīcijām, savukārt pašu svinību laikā rūpējās, lai viesiem būtu jautri. Līdztekus ēšanai tika daudz smiets, dejots un dziedāts.

Liela daļa Rasmas Kaju viesu bijuši mūzikas mīļotāji. Par to liecina fakts, ka medicīnas skolas pirmajā un otrajā stāvā atradās klavieres, uz kurām spēlēja vācu valodas pasniedzēja Grāvere. Viņai piemitis interesants stils: kādu brīdi paspēlējusi vienā stāvā, pasniedzēja aizgājusi uz otru stāvu un spēlējusi tālāk tieši no tās vietas, kur iepriekš apstājusies, tad atkal piecēlusies no klavierēm un gājusi atpakaļ, no kurienes pirmīt nākusi.

Otrs muzicētājs bija pasniedzējs un plaušu slimību speciālists Andris Kristons, kurš uz ballēm nācis pats ar savu akordeonu. Tādos brīžos nezinātājs varēja jautāt – kas te galu galā ir: medicīnas vai mūzikas skola?

Pirms kārtējās balles kolēģu vidū valdījis zināms satraukums – nez, kas būs šoreiz? Vienā šādā reizē pasniedzēja un ārste Alla Matvejeva direktorei atzinusies, ka vairs nav spējusi nosēdēt darbā Bērnu poliklīnikā (tagad Jaunliepājas primārās veselības aprūpes centrs), tāpēc skrējusi uz tramvaju, lai ātrāk tiktu uz skolu: “Es skrienu pa ielu, bet tad iedomājos: ja steigšos, varu pakrist, bet man somā – dzēriens. Ja paklupšu, pudele saplīsīs, un ko tad? Bet neskriet arī nevaru – šausmīgi moka ziņkārība, kas pie jums notiek!”

Kādās citās svinībās, ziņkārības dzīts, uz medicīnas skolu atnācis infektologs Gunārs Ozollapa. Viņš, kā pats vēlāk atzinies, esot ienācis, tikai garāmejot, jo bija nodomājis iet uz teātri pretī sievai un meitām, taču tālāk tā arī nav ticis. Visu vakaru un pat nakti nosēdējis skolā, līdz attapies, ka pulkstenis jau pieci no rīta.

Slimnieki viņu pat dievināja
Daži no dakteres Rasmas Kaju medicīnas skolas audzēkņiem vēlāk kļuva par viņas kolēģiem un līdzgaitniekiem. Viena no tādiem ir Lūcija Jenčiuss, kura poliklīnikā (tagad: Vecliepājas primārās veselības aprūpes centrs) Rasmas Kaju kabinetā par ķirurģijas māsu nostrādājusi 23 gadus.

„Viņa bija gan mana direktore un ķirurģijas pasniedzēja medicīnas skolā, gan vēlāk arī mana daktere poliklīnikā. No 1964. līdz 1987.gadam strādājām plecu pie pleca vienā kabinetā,” atceras pieredzējusī māsa. „Vispār daktere Kaju bija ļoti iecienīta gan kolēģu, gan slimnieku vidū. Bija arī tādi slimnieki, kuri gadu gadiem nāca ārstēties tikai un vienīgi pie viņas, un pat tādi, kuri dakteri Kaju dievināja. Tas vēl bija laiks, kad poliklīnikās slimniekus pieņēma visa Liepājas ķirurģijas elite.”

Poliklīnikā Rasma Kaju bija arī Ķirurģijas nodaļas un Darba ekspertīzes nodaļas vadītājas amatā. „Poliklīnikā bijām kā viena ģimene. Ja kādam no kolēģiem klājās slikti, pārējie, to skaitā Rasma Kaju, centās palīdzēt. Taču ne jau nopietnas lietas vien risinājām, šad un tad neiztika arī bez kopējām pasēdēšanām.”

Labu gribot, neiztika arī bez starpgadījumiem. Lūcija Jenčiuss atceras, ka kādā pirmdienas rītā 1964.gadā neviens nav varējis saprast, kāpēc dakteres Kaju nav poliklīnikā un kas ar viņu noticis. „Valdīja neliels satraukums, līdz mums pateica, ka daktere nedēļas nogali pavadījusi vecāku mājās Aizputē un viņai piedzimis dēls. Turklāt neviens par to iepriekš nav zinājis!”

Medicīnai piesaista arī dēlu
Ārstes Rasmas Kaju dēls, ķirurgs Olevs Kaju atceras, ka mamma par darba jautājumiem runājusi vienīgi darbā, taču mājās šis temats bija tabu. Vienīgais izņēmums bijusi dakteres māte, kuru viņa vakaros konsultējusi pa telefonu. Tāpēc jo neizprotamāks škiet fakts, ka Rasmai Kaju dēlu izdevies piesaistīt medicīnai.

Olevs Kaju pēc vidusskolas beigšanas no 1983. līdz 1985.gadam strādāja Liepājas slimnīcā par sanitāru. Tajā laikā uz slimnīcu pēc Rīgas Medicīnas intitūta absolvēšanas ieradās jaunie ārsti, vēlākie kolēģi Aleksandrs Plužņikovs, Ēriks Klēšmits, Viesturs Krūmiņš, no kuriem divi pēdējie drīz pārcēlušies atpakaļ uz Rīgu.

Arī Olevs Kaju pats pēc institūta beigšanas 1993.gadā palika galvaspilsētā profesora Vladimira Utkina ķirurģijas klīnikā P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā.

Fakti no Rasmas Kaju biogrāfijas
Rasma Kaju (pirmslaulību uzvārdā – Treigūte) dzimusi 1934. gada 30. jūlijā Aizputē.

Rīgas Medicīnas institūtu absolvējusi 1958. gadā un tūlīt pārcēlusies strādāt uz Liepāju.

Kopā ar igauni Ulo Kaju izaudzinājusi divus dēlus – Andri un Olevu.

Strādājusi arī par šoferu komisijas vadītāju.

Mirusi 1995.gada 18.jūnijā un apglabāta Aizputes Misiņkalna kapos.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.