Šajā sestdienā “Slimnīcas stāstos” autore Lāsma Ģibiete vēsta par "vecās" slimnīcas pēdējo galveno ārstu – Eglonu Auderu.

(13. turpinājums)

Neirologa un Liepājas "vecās” slimnīcas pēdējā galvenā ārsta Eglona Audera popularitāte mūspuses slimnieku un kolēģu vidū bija milzīga. Viņu nevar salīdzināt ar tādām Liepājas medicīnas leģendām kā Fricis Nikolajs Zandbergs vai Maksims Ziks, jo pieder citai paaudzei un izgājis pavisam citu skolu, taču to, ka dakteris bija fenomens un pilsētas medicīnas vēsturē viņa vārds rakstāms lieliem burtiem, nenoliegs neviens Audera kolēģis un, domājams, arī slimnieki ne.

Eglona Audera mūžu var raksturot īsi – viņš bija ārsts, kurš nesavtīgi ārstēja citus, taču nebija neviena, kurš spētu izārstēt viņu pašu. Vairāku smagu slimību pieveikts,  Eglons Auders aizgāja Mūžībā.

Liktenīgais lūzums
1932. gada pavasarī Latvijas armijas drēbnieka Augusta Audera ģimenē piedzima dēls. Vecāki savam pirmdzimtajam izvēlējās savadabīgu, retu vārdu – Eglons. Lai arī Latvija izjuta lielās depresijas atbalsis un pagājušā gadsimta 40.gadu sākums bija sevišķi smags, Auderi gādāja, lai dēlam nekā netrūktu. Garās darbadienas, kamēr Augusts Auders pieņēma klientus un šuva drānas, ar mazo Eglonu mājās nodarbojās viņa mamma Ida, mājsaimniece.
    
Par Eglona Audera bērnības un jaunības gadiem daudz zina stāstīt viņa ilggadējā kaimiņiene, ķirurga Helmuta Klēšmita dzīvesbiedre Emma Klēšmite.

„Eglons bērnībā mani sauca par māsiņu, tāpat kā mani brāļi. Šad tad vakaros, kad viņš bija izsalcis, ienāca pie manis un jautāja: „Māsiņ, vai tev nav kas ēdams paglabāts?” Blēņas gan mēs kopā nedarījām, jo es par Eglonu biju septiņus gadus vecāka,” atceras Emma Klēšmite.

Viņa no 1939.gada saglabājusi fotogrāfiju, kam otrā puse glītā rokrakstā ar tinti rakstīts: „No mazā drauga Eglona.” Tā ir Auderu ģimenes – Idas, Augusta un Eglona – kopbilde, kas Emmai Klēšmitei ir dārga vēl aizvien. Viņi kopā svinējuši dzimšanas dienas; Emmas un Helmuta Klēšmitu kāzās Eglona Audera vecāki bija vedēji, savukārt nākamais ārsts – brūtes brālis. Pavisam drīz pēc Emmas laulībām arī Helmuts Klēšmits kļuvis par Auderu ģimenes draugu un Eglona autoritāti. Savukārt Eglons Auders vēl pēc vairākiem gadiem – par ķirurga Helmuta Klēšmita kolēģi Liepājas pilsētas slimnīcā.

Par to, cik tāda pazīšanās dažkārt noderīga, drīz vien pēc Klēšmitu laulībām Eglons Auders pārliecinājies pats. Ziemā, slēpojot Bernātu mežā, viņš nogāzies un lauzis kājas apakšstilbu četrās vietās. Kaulus pēc nelaimīgā kritiena kopā licis neviens cits kā ķirurgs Helmuts Klēšmits, kurš šo „liktenīgo” lūzumu labi atcerējās vēl sirmā vecumā!

„Eglons manu vīru cienīja un uzklausīja. Viņš gan Eglonam, gan vēlāk arī saviem bērniem pēc paša pieredzes mēdza teikt: „Ja atkal sāksies karš, mediķa profesija būs vienīgā, kas tevi glābs!”,” atceras Emma Klēšmite.

Tieši ķirurga Helmuta Klēšmita iespaidā Eglons Auders pēc pilsētas 1.ģimnāzijas absolvēšanas devās uz Rīgu studēt medicīnu. Tas bija laiks, kad profesors Ernests Burtnieks, pārvarēdams visas pēckara gadu grūtības, uz Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes bāzes veidoja Rīgas Medicīnas institūtu.
    
Daudz skarbāks gan ir stāsts, kāpēc izvēlēta tieši nervu ārsta specialitāte. Studiju gados Eglons Auders uzzināja, ka smagi saslimusi viņa mamma Ida un ārsti noteikuši diagnozi – multiplā skleroze, ko tautā sauc arī par izkaisīto sklerozi. Lai izprastu un kaut daļēji atvieglotu viņas ciešanas, Eglons Auders izvēlējies neiroloģijas disciplīnu.

„Vēlāk, kad Eglons studijas jau bija beidzis, Audera kundze ne reizi vien ārstējās viņa nodaļā slimnīcā,” atceras Emma Klēšmite.

Uzticīgs zvērestam
Studējot Rīgas Medicīnas institūta 4.kursā, nākamā mediķa Eglona Audera prakses vieta bija Liepājas pilsētas slimnīca. Jau tajā laikā kopā ar ķirurgu Maksimu Ziku, humoru mīlot, pastrādājuši ne vienu vien joku, par ko korektāk būtu klusēt.

Pēc institūta absolvēšanas Eglons Auders atgriezās Liepājā pavisam. Taču nevis viens, bet kopā ar dzīvesbiedri Ilgu Auderi, kura vēlāk kļuva par liepājnieku iecienītu bērnu ārsti Infekciju slimību nodaļā.
    
Brīžos, kad klājies patiesi grūti, Eglons Auders vienmēr atcerējies sava vecākā kolēģa, ķirurga Friča Nikolaja Zandberga vārdus: „Nu, ko jūs, bērniņi, jāiztur!”

Viņš izturēja un varbūt arī tādēļ neatlaidīgi virzījās pa karjeras kāpnēm augšup, taču vienmēr palikdams uzticīgs Hipokrāta zvērestam. Neirologs Eglons Auders zināja, ja pašam radušās šaubas kāda slimnieka ārstēšanā, nekavējoties jāvēršas pēc padoma pie cita kolēģa, jo divas galvas gudrākas.

„Ārsti, kas kopīgi izmeklē slimnieku, nedrīkst strīdēties savā starpā, nedz izsmiet cits citu. Jo to es jums ar zvērestu apstiprinu – viena ārsta spriedumi nedrīkst modināt skaudību otrā,” – šo noteikumu, kas ietverts Hipokrāta zvērestā, ārsts Eglons Auders respektēja visu daudzo gadu garumā, praktizējot Liepājas pilsētas slimnīcā.

Korektas un cieņpilnas attiecības neirologam izveidojās ar māsu Ausmu Blikerti. Laikā, kad viņš bija slimnīcas galvenais ārsts, Ausma Blikerte bija galvenā māsa.

„Dakteris Auders darbā bija korekts, lietišķs, izturēts un nekad neizplūda garās runās. Visas problēmas ar viņu varējām risināt lietišķi un saskaņā,” stāsta tagad pensionētā māsa.

Tā kā ārstam Auderam pašam jau gadiem bija smagas veselības problēmas, Ausma Blikerte gandrīz katru dienu viņam izdarīja injekcijas. Savukārt, kad saslima viņa, dakteris bijis klāt kā likts.

1985.gadā insultu pārcieta Ausmas Blikertes mamma, un Eglons Auders, pārzinādams slimības smago gaitu, kā arī iespējamās komplikācijas, viņu apmeklējis katru dienu bez izņēmuma.

„Šķiet, viņš, cīnoties ar slimību, paveica neiespējamo un saglāba, kas glābjams,” atceras Ausma Blikerte.

Smiekli ir veselīgi
Liepājas pilsētas slimnīcas ballēs un citos saviesīgos vakaros Eglonam Auderam vienmēr gribējies kādu izjokot jeb „iznest cauri”.

Kādā kopā sanākšanas reizē ārsts paņēmis sava kolēģa portfeli, izkrāmējis to tukšu un salicis ķieģeļus.

„Auderam bija labs humors, viņam patika pastāstīt kādu labu, veselīgu anekdoti, taču no viņa mutes tas nekad neizklausījās rupji un nepiedienīgi,” atceras Ausma Blikerte.

Īstas ēverģēlības notikušas ārstu Ineses un Gunāra Ozollapu privātmājā. Auderi ar Ozollapām sadraudzējās, kopīgi sagaidot 1966.gadu. Vēlāk kopā tika svinēti svētki un – nu jau tradicionāli – sagaidīts Jaunais gads.

Reiz uz kādiem svētkiem Inese Ozollapa izcepusi torti, taču viņas vīrs apgalvojis, ka tā nav ēdama. Neviens no pārējiem viesiem nav varējis saprast, kas tortei vainas, taču beigās atklājies, ka Eglons Auders uz viena no tortes gabaliem krietni daudz uzkaisījis sāli un piparus. Citos svētkos, kad Ozollapu mājā ciemojies arī ķirurgs Gunārs Valters, pārējie viesi, klausīdamies viņa polemikā ar kolēģi Auderu, smējušies kā kutināti.

Ar meitu pie ūdeņiem    
Ārste Inese Ozollapa uzskata, ka Eglona Audera lielākā vērtība bija viņa ģimene. Daktera pēdās devušies arī abi viņa bērni. Meita Ingrīda pabeigusi Liepājas medicīnas skolu, bet dēls Agris pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas, tāpat kā viņa tēvs, atgriezies dzimtajā pilsētā un no 1981.gada strādā slimnīcā par anesteziologu – reanimatologu.

Vasaras brīvlaikus Auderu ģimene pavadīja Zemgales pusē pie Mežotnes pils. Eglons Auders bijis kaislīgs makšķernieks, viņu no ūdeņiem prom nevarēja dabūt pat ar varu. Lai būtu kompānija, neirologs makšķerēt iemācījis arī savu meitu. Abi vakaros laikus devušies pie miera, lai no rīta jau pirms saules lēkta varētu pamosties un iet uz upi.

Savukārt galvenā ģimenes tradīciju glabātāja bija ārsta dzīvesbiedre Ilga Audere. Viņa ļoti labi pārzinājusi kulinārijas noslēpumus un darbadienu rītos speciāli cēlusies agrāk, lai vīram un bērniem pagatavotu siltās brokastis.

Vēlāk gan atklājies, ka labāk par sievu ēdienu gatavot pratis Eglons Auders pats. Arī tad, ja vajadzējis pāršūt kādu vecu apģērba gabalu, viņš dzīvesbiedri pastūmis maliņā, un pats ķēries pie darba. Šūt Eglonam Auderam iemācījis tēvs. Vēlāk, īpaši pēdējos savas dzīves gados, ārsts daudz dažādu darbu aizgūtnēm mācījis meitai, teikdams: „Tev tas dzīvē noderēs!”

Pēdējā jubileja
1997.gadā bija ārsta Eglona Audera pēdējā nozīmīgā dzīves jubileja. Šajā pašā gadā viņš sarīkojis meitai kristības un iesvētības. „Par to būšu viņam pateicīga visu mūžu!” atzīst Ingrīda Audere.

Bērnu plāniem svinēt dzimšanas dienu Eglons Auders pretojies kā vien pratis. Dzīvesbiedres nāve un paša smagā slimība viņu bija „izsitusi no sliedēm”. Taču bērni panāca savu – Eglona Audera 65. dzimšanas diena tika atzīmēta, turklāt vērienīgi, un tā ārstam, kā viņš pats vēlāk atzinies, sagādājusi lielu prieku.

Diemžēl visam klāt bija arī daļa traģikas, neirologs Eglons Auders saprata, ka tās ir viņa pēdējās lielās svinības.

Fakti no Eglona Audera biogrāfijas:
Dzimis 1932.gada 27.martā Liepājā.

Mācījies Liepājas R.Blaumaņa pamatskolā (atradās pie Alejas laukuma), un pilsētas 1.ģimnāzijā.

Atzīts par Liepājas erudītāko neirologu; saņēmis nozīmīti ar čūskas un biķera emblēmu un uzrakstu „Veselības aizsardzības teicamniekam”.

Bijis ilggadējs Liepājas galvenais neirologs, no 1970.gada slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītājs, kā arī Fizikālās terapijas nodaļas dibinātājs un pirmais tās vadītājs.

No 1986.gada sākuma, kad Liepājas slimnīca tika pārcelta jaunuzcelto ēku, līdz 1993.gada 30.septembrim bijis 1.pilsētas slimnīcas galvenais ārsts.

Ārsts, kuru raksturojusi liela kārtības mīlestība un pedantiskums, kas īpaši izpaudies slimības vēsturu rakstīšanā.

Pēc došanās pelnītā atpūtā joprojām turpinājis praktizēt kā konsultants Liepājas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Miris 1998.gada 8.jūnijā un apglabāts Liepājas Centrālkapos.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.