Turpinot Lāsmas Ģibietes sagatavoto materiālu par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķu zvaigznāju, šoreiz par ķirurgu Helmutu Klēšmitu.

(9.turpinājums)

Liepājnieki var lepoties ar to, ka tieši mūsu pilsētas slimnīcā ilgus gadus praktizējis Latvijas vecākais ķirurgs, par kuru kolēģi vēl aizvien ar apbrīnu mēdz izteikties, ka viņam bijis Dieva dots talants.

Tas ir augumā ne pārāk padevušamies, klusais, darbīgais ārsts, bijušais 19.divīzijas leģionārs Helmuts Klēšmits.

Laika posmā no 1947.gada līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 90.gadu sākumā viņš Liepājā paspējis ārstēt vairāku paaudžu cilvēkus. Strādājis augas dienas un naktis gan pilsētas vecajā, gan pēcāk arī Liepājas pilsētas Centrālajā slimnīcā (tagad: Liepājas Reģionālā slimnīca). Tautā populārs ir teiciens, ka dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Helmuta Klēšmita dzīvi varētu salīdzināt ar pieciem dzeņu vēderiem kopā un pat tad būtu par maz.

Ar teātra biļetēm pie Ulmaņa
Liepāja ārstu Helmutu Klēšmitu ar pilnām tiesībām var uzskatīt par savu cilvēku, kaut gan viņa dzimtā puse ir Naukšēnu pagasta Andracēni. Vidzemē sāktas skolas gaitas, ko vajadzējis turpināt Rīgas 2. ģimnāzijā, jo vecāki pārcēlās uz galvaspilsētu. Skolas gados nākamais ārsts piepelnījies, pārdodot Latvijas Nacionālā teātra biļetes. Reiz Helmutam Klēšmitam kāda no ģenerāļa Jāņa Baloža radiniecēm – Blūma kundze – ieteikusi ar visām teātra biļetēm aiziet pie paša ģenerāļa, kurš dzīvojis Ausekļa ielā.

„Aizgāju, ģenerālis mani pieņēma, pacienāja ar saldumiem, un mēs sākām runāt. Kad sarunā atklāju, ka mans radinieks ir ģenerālis Dambergs, viņš ieteica pēc ģimnāzijas absolvēšanas mācīties karaskolā un pat garantēja, ka mani tur uzņems,” kādā no mūsu tikšanās reizēm atcerējās leģendārais ķirurgs. Ģenerālis Balodis esot nopircis vairākas teātra biļetes, bet ar atlikušajām viņu aizsūtījis pie Kārļa Ulmaņa.

„Ulmaņa dzīvoklī mani ielaida viņa adjutants un sekretārs Jānis Cimmermanis. Ministru prezidents interesējās par manām skolas gaitām un nopirka vēl atlikušās biļetes. Sarunas beigās viņš vēl man ieteica studēt medicīnu,” atcerējās ārsts.

1933.gada rudenī Helmuts Klēšmits iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kuru pēc 10 gadiem pabeidza ar vērtējumu – ļoti sekmīgi. Par studiju gadiem ārsts mēdza stāstīt ar prieku. Ķirurģijas pamatus viņš apguvis pie profesora Paula Stradiņa. Vēl īpaši atmiņā bija palicis ļoti erudītais, humora pilnais pasniedzējs profesors Jēkabs Prīmanis – pirmais latviešu anatoms un P.Stradiņa tuvākais draugs līdz kara laikam. Profesora vārdā nosaukts arī Anatomijas muzejs – Musseum Anatomiae Jakobi Primani.

Izglābās profesijas dēļ
Politiskā situācija Latvijā kļuva arvien draudīgāka. Sākās briesmīgākais karš valsts vēsturē. Ārstam Helmutam Klēšmitam atmiņā neizdzēšami bija palikuši armijas gadi. Tas, kā latviešu leģionāri cīnījās par Latviju, kā pēc Kurzemes katla un kapitulācijas 13.maijā viņus Matkules pagasta „Meiru” mājās veda uz nošaušanu, taču, uzzinot, ka Helmuts Klēšmits pēc profesijas ir ārsts, un redzot karaklausības apliecību, pārdomāja un nenošāva. Pēc tam sekoja tālais ceļš uz Perovas nometni Krievijā, kur viņš strādājis par ķirurgu galvenajā pārsiešanas punktā. „Tā bija elle,” kara laikā pārdzīvotās šausmas lakoniski raksturoja Helmuts Klēšmits.

Padomju vara bez elles, kas ķirurgam Klēšmitam bija jāiztur Perovā, sagādāja vēl vienu „pārsteigumu”. Proti, vācu laikā iegūtais ārsta diploms netika atzīts. Tas nozīmēja, ka Klēšmitam vajadzējis pārlikt valsts eksāmenus, ja viņš vēlējās turpināt darbu savā profesijā.

„Ja tas nebūtu izdarīts, viņš varētu strādāt par feldšeri un nevis ķirurgu,” kādā sarunā stāstīja ārsta dzīvesbiedre Emma Klēšmite. Kad Helmuts Klēšmits izvilcis eksāmena biļeti, eksaminētājs viņam neļāvis runāt un atbildēt uz tajā prasīto jautājumu, bet momentā jautājis pavisam ko citu: „Kurā gadā Krievijā pirmoreiz notika radzenes pārstādīšanas operācija?” To ārsts gan nav zinājis, taču eksāmenu nokārtojis un ieguvis atzinīgu vērtējumu.

Medicīna kā ģimenes tradīcija
No Perovas nometnes Helmuts Klēšmits atgriezās 1946.gada decembrī, taču galvaspilsētā nav vairs drīkstējis ne dzīvot, ne strādāt. Pat profesors P.Stradiņš savam talantīgajam skolniekam nav varējis sagādāt vajadzīgo uzturēšanās atļauju. Tā nu dzīves ceļš jauno ārstu atvedis uz Liepāju. Toreizējais pilsētas galvenais ķirurgs Fricis Nikolajs Zandbergs savu jaunāko kolēģi sagaidījis atplestām rokām. „Nu gan tu esi cīnījies kā gailis,” bijuši ārsta Zandberga pirmie vārdi, ieraugot Helmutu Klēšmitu. Otra kolēģe, kura ķirurgam palīdzēja gan nokārtot sadzīves apstākļus, gan iejusties jaunajā darba vietā, bija liepājnieku iecienītā terapeite Marta Vernere.

Pirmās darba gaitas Liepājas slimnīcā nebūt nav bijušas vieglas. Sākumā Helmutu Klēšmitu no vienas vietas uz otru „mētājusi” priekšniecība. Parasti tie bijuši darbi un pienākumi, ar ko citi nav vēlējušies nodarboties. Klēšmits slimnīcā strādājis gan par traumatologu un septisko ķirurgu, gan urologu un onkologu.

„Tas bija ļoti grūts laiks, īpaši, kad vīrs dabūja praktizēt kā onkologs. Slimnieki to zināja, un dažs, kad pamanīja viņu tuvojamies savai palātai un gultai, pat sāka raudāt, jo nodomāja to ļaunāko,” atcerējās Emma Klēšmite. Bijis arī laiks, kad ķirurgs Klēšmits Liepājas Tuberkulozes slimnīcā intensīvi veicis plaušu operācijas. Visbiežāk gan kopā ar kolēģi, liepājnieku ļoti iemīļoto ārsti Mildu Liedi, kura pacientam pirms operācijas devusi narkozi un asistējusi visu tās laiku. Dakteris pat bija izskaitījis, ka kopā viņš veicis 168 plaušu operācijas, no kurām nāves gadījumu esot tikai pāris. „Ne velti viņš tajā laikā pa naktīm bieži gāja uz morgu, lai piedalītos autopsijās un ar īpašu uzmanību pētītu plaušas,” atcerējās laikabiedri kādā no pēdējām ķirurga jubilejām viņa mājās Salmu ielā.

Ārsta ģimenei tas bija smags laiks, jo vīru un tēvu mājās nevarēja redzēt ne dienā, kad viņš strādāja vai nu slimnīcā, vai poliklīnikā, ne naktī, kad viņš bijis pilsētas morgā.

Taču, neraugoties uz visiem sarežģījumiem un grūtībām, kuru bijis bez gala, medicīna Klēšmitu ģimenei izrādījusies liktenīga. Sava tēva gaitas ķirurģijas disciplīnā turpina dēls Ēriks Klēšmits, kurš ilgus gadus strādā Rīgas 1.pilsētas slimnīcā, un slimnieku vidū esot tikpat iecienīts kā savulaik tēvs. Arī meitu Ilonu vilinājusi medicīna, un viņa izvēlējusies terapeites specialitāti. Tagad Ilonai Aristovai ir ārstes prakse kosmetoloģijā, un viņa strādā Rīgā skaistumkopšanas salonā „Dāma”. Otra meita Gunta Millere pēc specialitātes gan ir vācu filoloģe, taču ārsts ir viņas dzīvesbiedrs.

Kad novilkts baltais uzsvārcis
Daudzi jo daudzi liepājnieki Helmutu Klēšmitu zināja kā talantīgu ārstu, bet ievērojami mazāk ir tādu, kam bijis lemts viņu iepazīt kā cilvēku un zināt, ko dakteris darīja pēc tam, kad garās stundas slimnīcā un poliklīnikā bija pavadītas.

„Vaļasprieku Helmutam bija daudz,” stāsta Emma Klēšmite. „Viņam pirmkārt jau ļoti patika fotografēt, kā arī pašam fotografēties, tāpēc mūsu mājās ir nepieklājīgi daudz fotoalbumu. Vīrs pat fotonegatīvus vannasistabā pats attīstīja.” Par albumiem Klēšmita kundzei ir taisnība – ar slimnīcā un tās apkārtnē tapušiem fotouzņēmumiem vien ir 30 albumi!

Visu mūžu ārsts Helmuts Klēšmits bijis sabiedrisks cilvēks. Arī pensijas gados, neskatoties uz pieklājīgo vecumu, viņš kopā ar dzīvesbiedri mēdzis aizbraukt uz Rīgu, lai apmeklētu teātri vai operu.

Īpašs vaļasprieks Klēšmitu ģimenei bija ceļošana. Padomju laikos pabūts visās bijušajās PSRS republikās. „Mēs veselu mēnesi dzīvojām Vidusāzijā, bijām pat pie Ķīnas robežas un centāmies tai paskatīties pāri,” stāsta Emma Klēšmite.

Liela vēlēšanās bija apceļot arī Rietumeiropu, taču tas padomju gados nebija iespējams. Savukārt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā Klēšmitu bērni saviem vecākiem kādā jubilejas reizē pasnieguši dāvanu – biļetes ceļojumam uz vairākām Rietumeiropas valstīm, no kurām vislabāk viņiem patikusi Francija.

Lai viņš brauc pie manis pliks!
Helmutam Klēšmitam bijusi liela un padomju gados arī nereāla vēlēšanās – aizbraukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai apciemotu māsu un brāli, kurus viņš nebija redzējis ilgus jo ilgus gadus. Padomju laikos veselas trīs reizes mēģinājis nokārtot dokumentus, lai varētu braukt, taču visas trīs reizes saņēmis noraidošu atbildi. Pēdējais atteikums bijis 1985. gada 4.novembrī.

Taču tobrīd Mihails Gorbačovs Francijas televīzijā uzstājies ar runu, kur cita starpā minējis, ka tie cilvēki, kuri grib braukt pie saviem piederīgajiem uz ārzemēm, brīvi tiekot laisti. „Es izmantoju šo situāciju un uzrakstīju Gorbačova kungam vēstuli. Pēc kāda laika mani izsauca uz miliciju un visbeidzot saņēmu atļauju izbraukšanai,” vienā no sarunām stāstīja ķirurgs.

Sajūsmai nav bijis gala. Klēšmita kundze piezvanījusi vīra māsai, pateikusi priecīgo jaunumu un jautājusi, kāds Amerikā laiks un ko lai dakteris ģērbj mugurā. „Lai viņš brauc pie manis pliks!” sajūsmināta par drīzo tikšanos, izsaukusies māsa.

Savukārt pēc atlidošanas mājās, Helmuts Klēšmits visus pārsteidzis ar savu izskatu, jo Amerikā, māsas mudināts, bija nokrāsojis sev tumši sarkanus matus. Te gan jāpiebilst, ka dakterim visu mūžu mati bija rudā krāsā. Pēc dažiem gadiem Helmuts Klēšmits uz Ameriku lidojis vēl divas reizes, taču tad izbraukšanas dokumenti vairs nav sagādājuši problēmas.

Fakti no Helmuta Klēšmita biogrāfijas

Dzimis 1911.gada 7.decembrī Naukšēnos.

No 1943. līdz 1944.gadam strādājis par ķirurgu Daugavpils Sarkanā Krusta slimnīcā.

Ar Liepājas slimnīcu saistīts no 1947.gada.

Nepilnu gadu bijis arī slimnīcas Ķirurģijas nodaļas vadītājs, bet pēc tam ilgus gadus veicis vadītāja pienākumus priekšnieka prombūtnes vai atvaļinājuma laikos.

No 1950. līdz 1951.gadam bijis Vaiņodes slimnīcas galvenais ārsts.

Pirmais ķirurgs, kurš Liepājā veicis plaušu operācijas un kādam jauneklim pēc smagas autoavārijas – neiroķirurģisku operāciju.

Padomju laikā par spīti tam, ka bijis leģionārs, apbalvojumus par labu darbu saņēmis gandrīz katru gadu.

Ilgu laiku bijis visvecākais ķirurgs visā Latvijā.

Miris 2007.gada 19.augustā un apbedīts Liepājas Centrālkapos.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.