Jau nedēļu – kopš 15. novembra – darbu pārtraukuši Liepājas Novada fonda izveidotie iedzīvotāju atbalsta punkti Breikša un Siļķu ielā.

"Galvenais iemesls, ka nav brīvprātīgo, kuri varētu dežūrēt atbalsta punktos. Līdz šim to darīja tā sauktie simtlatnieki, taču šogad šī programma beigusies,” pastāsta Liepājas Novada fonda (LNF) valdes priekšsēdētāja Aiga Jaunskalže.

Taču tas nav vienīgais iemesls. Faktiski LNF ir palicis bez telpām, kurās šie atbalsta punkti darbojās kopš to izveidošanas. "Par to, ka no Teodora Breikša ielas 45 mums būs jāizvācas, bijām jau brīdināti. Biedrība „Apmācību projekti”, kas mums laipni šīs telpas iznomāja par simbolisku cenu, bija jau brīdinājusi, ka gatavojas tās remontēt un pēc tam izmantot pati savām vajadzībām. Savukārt otrs atbalsta punkts, kas darbojās Siļķu ielā 7, telpas nomāja no "Liepājas namu apsaimniekotāja”, kas arī no mums prasīja tikai nomaksāt elektrības rēķinus. Taču "Liepājas namu apsaimniekotājs” no šīm telpām izvācās. Tas nozīmē, ka arī mums savas mantas jāsavāc,” saka LNF vadītāja.

Iedzīvotāju atbalsta punkti, kur trūcīgajiem liepājniekiem kopš 2009.gada oktobra bija iespēja gan saņemt izsmeļošu informāciju par dažāda veida palīdzību, gan apmainīties mantām vai tikt pie kāda apģērba gabala, jau bija kļuvuši populāri un iecienīti. Kā uzskata Aiga Jaunskalže jo īpaši Jaunliepājas, Zaļās birzs, Laumas rajona iedzīvotājiem tādi joprojām ir ļoti vajadzīgi.

Taču šobrīd fondam nav tādas iespējas atjaunot punktu darbību. "Ja pašvaldība nodrošinātu telpas, brīvprātīgos atrast varētu,” pārliecināta LNF vadītāja.

Kad Iedzīvotāju atbalsta punkti varētu atsākt darbību šobrīd LNF vadītāja pateikt nevar.

Portāla korespondente Eva Millere ielūkojās Iedzīvotāju atbalsta punkta ikdienā īsu brīdi pirms to darbība pārtrūka.

Iedzīvotāju atbalsta punkts: cerība cilvēkiem

Rīta pusē viesojoties T. Breikša ielā, manāma cilvēku rosība – sastopu sieviete ar diviem, kārtīgi piebāztiem maisiem, kas aizsteidzas savās gaitās. Šādi cilvēki te nāk ne mazums, paskaidro punkta darbiniece Dace Bermaka.

Viņa ir no tā sauktās simtlatnieku atbalsta programmas, kurā iekļuvusi ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību. Pirms iekļaušanas programmā Dace kādu laiku dzīvojusi Īrijā pie bērniem. Atbalsta punktā viņas ikdienas pienākumos ietilpst apmeklētāju sagaidīšana, arī telpu uzraudzīšana un sakārtošana. Tāpat jāatzīmē sarakstā visi, kas atnākuši pēc apģērba, apaviem, traukiem, grāmatām.

Dace telpu iekārtojusi tā, lai sieviešu, vīriešu un bērnu drēbes ir atsevišķi. "Dažbrīd te uzturas tik daudz cilvēku, ka jāskatās, lai arī pašas mētelis neaiziet ar pārējām mantām,” smejas Dace. „Pildu arī psihologa funkcijas,” raksturojot savus pienākumus, saka Dace, jo nereti nākas uzklausīt dažādus dzīvesstāstus.

Viņas atalgojums mēnesī ir 80 lati – līdz šādai summai šovasar samazinājās „simtlatnieku” atalgojums. Kad taujāju par algu, Dacē jaušams mulsums. Pietiekot vien zālēm, un tas arī viss. Gan finansiāli, gan materiāli palīdzot meitas, kas dzīvo un strādā Īrijā.

Dace, tāpat kā fonda vadītāja Aiga Jaunskalže, ir pārliecināta, ka atbalsta punkti noteikti nepieciešami. "Tie palīdz ne tikai ar kādu noderīgu mantu, bet sniedz arī informāciju. Nozīmīgs palīgs ir pat vienkāršs sludinājumu dēlis, kas ziņo par vajadzībām un piedāvājumiem.

Atbalsta punktā Breikša ielā sastaptie bija sašutuši, ka tas strādās tikai līdz 15. novembrim. Darbu pārtrauks arī atbalsta punkts Siļķu ielā 7. "Šādi atbalsta punkti bija zelta vērtē, ne jau visiem pietiek līdzekļu, lai iegādātos sev apģērbu,” domīgi secina Dace. Reizēm nākuši pa piecpadsmit cilvēkiem dienā, tai skaitā mammas ar bērniem un omītes ar mazbērniem.

Ja vieni uz atbalsta punktu nākuši pēc mantām, tad citi nesuši šurp nevajadzīgas drēbes, pa retam pat mēbeles. Bieži drēbes bijušas ar visām birkām. Viena no sastaptajām apmeklētājām rāda, ka atnesusi sulu spiedi, kas pašai nav vajadzīga.

Šobrīd, kad atbalsta punkti slēgti un atbalsta programma beigusies, Dace, iespējams, jau devusies uz Īriju pie meitām. Tāds bija viņas plāns. Diez ko dara citi "simtlatnieki”...