Viljams Dreijersdorfs (Dreyerdorff) dzimis 1850. gada 30. augustā Vācijas pilsētā Āhenē, kīmiķa un farmaceita ģimenē. Respektējot gadsimtos valdošās tradīcijas, kur ģimenes jaunākās atvases nevarēja pretendēt uz mantošanas tiesībām, Viljams devās uz Krieviju, uzsākot studijas Tērbatas universitātē, kur ieguva tiesību zinātņu grādu. Jau studiju gados viņam bija izveidojušies cieši kontakti ar Baltijas vācu muižniecības ģimeņu studentiem, tostarp kurzemniekiem, Kalētu barona Noldes dēliem un Kuldīgas birģeļiem Adolfi.


Par Dreijersdorfa kā jurista pirmo darba vietu kļuva Kurzemes guberņas galvaspilsēta Jelgava, kur viņš strādāja  par advokātu apgabaltiesā. Taču 1892. gadā centīgais jurists ar sievu Elizabeti Felicitu (meitas uzvārds Reilens), dz. 1863.gadā, kļuva par toreiz visbagātākā liepājnieka Fridriha Hagedorna dibinātās Liepājas pilsētas krājkases direktoru.


1902. gada pilsētas domes vēlēšanas Dreijersdorfa dzīvē ienesa tik būtiskas pārmaiņas, it kā šo vīru pats liktenis būtu izvēlējies par vecās, caur un caur vāciskās un vēstures "annālēs" aizkavējušās rātes tradīciju kapraci. Divdesmitais gadsimts bija atnācis, pirmo reizi apstrīdot vācu valdošās pozīcijas pilsētas pārvaldē! Kas un pret ko tad bija uzdrošinājušies citādi domāt un rīkoties? Tie bija daži, kas sevi dēvēja par "jaunvāciešiem".


1902. gada vēlēšanās


Dreijersdorfs kopā ar 18 "jaunvāciešiem" iekļuva pilsētas domniekos, tādējādi uz mūžu iemantojot "vecvāciešu" naidu, intrigas un pretīm stāvēšanu.

Vissīvākais oponents bija un palika jau 16 gadus par pilsētas galvu prezidējošais Hermanis Adolfi.


Taču vēlēšanas arī parādīja, ka spēkus audzējošais latviešu namnieku saraksts, kas pirms tam bija slēdzis līkopus ar "jaunvāciešu" līderi Viljamu Dreijersdorfu, vēl nespēja būt "vecvācu" konkurents.


Vēlēšanu sagatavošanā liela nozīme bija Nīcas (Niederbartay) skolotājam Jēkabam Janševskim, ko par darbvedi nolīga latviešu vēlētāju komiteja. Jaunajā domē "jaunvācieši" ieguva trešo daļu mandātu. Visi ar milzīgu interesi gaidīja pilsētas galvas vēlēšanas. Ja Dreijesdorfa vācieši pretēji izlīgumam ar latviešiem pēdējos nodotu, tad tā būtu zīme, ka viss paliek pa vecam. Taču tā nenotika, un Viljams Dreijersdorfs iekļuva domniekos. Par domes priekšsēdētāju ievēlēja Hermani Cinku.


Izšķirošajām politiskajām cīņām Dreijersdorfam nācās krāt kapitālu līdz 1906. gada pavasara aprīlim un maijam. Tobrīd pilsētas galva Hermanis Cinks jau ilgstoši uzturējēs kādā Vācijas "bādē" un administrācijas lietas kārtoja Dreijersdorfs, daļēji arī latvieši T. Breikšs, K. Burkevics un J. Ulmans.


Jaunā dome 1906. gada 15. jūnijā par pilsētas galvu beidzot ievēlēja Dreijersdorfu.  Ļoti ierobežotais vēlēšanu likums un domnieku kandidātu mantas cenzs (1000 rubļi) mūsdienu izpratnē bija cara Krievijas viens no antidemokrātiskākajiem. Tomēr 18 latviešu pilsonības domnieku balsis nodrošināja tieši šādu vēlēšanu iznākumu.


Viljama Dreijersdorfa kā Liepājas galvas darbība visai īsajā laika posmā (1906. gada jūnijs – 1908. gada jūlijs) bija vērsta vairākos virzienos. Dreijersdorfs mēģināja izrēķināties ar vecvāciešu vides adeptiem, pārpārēm aizmirstot, ka pats nāk no vācu vides. Viņa konkurentu apkarošana bija bieži vien taisnības izmeklēšana, lai turpat vietā ieliktu jaunvāciešus, latviešu, krievu, poļu vai ebreju frakciju domniekus.


Bet H.Adolfi, miesniekmeitars L. Demme, tirgotājs P. Engels, vācu avīzes "Libausche Zeitung" redaktors A. Šmits, Pēterburgas viesnīcas īpašnieks H. Kirhofs un Nikolaja ģimnāzijas direktors A. Volgemuts (vēlākais pilsētas galva) palika, atkal ievēlēti domniekos un svarīgās komitejās.


Taču... visu Dreijersdorfa "valdīšanas" laiku viņa vietnieki bija latvieši T.Breikšs un J. Ulmans.

V. Dreijersdorfa vadītā pilsētas komunālā politika ļoti praktiskā ievirzē saistījās ar centrālā ūdensvada ieviešanu un gazifikāciju, tramvaju līniju pagarināšanu, jauna slēgtā tirgus (Pētertirgus) un jaunu atkritumu (отхожие места) laukumu atvēršanu Zirgu salā.


Taču Dreijersdorfa Liepājas attīstības stratēģiskais plāns, kuru viņš sāka īstenot, no municipālās kases kredītā ņemot 50 000 rubļu, bija Liepājai panākt Brīvostas statusu. Diemžēl šī plāna īstenošana ievilkās un Liepāja to saņēma tikai trīsdesmito gadu sākumā.


Viljams Dreijersdorfs 1908. gada pavasarī veselības uzlabošanas nolūkā devās uz dzimto pilsētu Āheni, kur jūlijā nomira. Vēl uz Liepāju nebija atvests nelaiķa zārks, kad vecdomnieku vidū uzvirmoja kaislības un politskā kombinēšana par to, kurš būs nākamais pilsētas galva. Bet –  tas jau cits stāsts.


V. Dreijersdorfs savas dzīves laikā nebija nekāds tukšinieks ne ar pilsētas namiem, ne īpašumiem apkārtnē. Nākamajā nedēļā stāsta turpinājums par viņa mantojuma – Rolavas muižas un ķieģeļu cepļa – likteni.


Ēka Zivju ielā 10/12. Šis dzīvojamais nams līdz 1901. gadam piederēja Dreijersdorfiem, līdz to pārdeva latvietim Kārlim Otto Vidmanim. Foto: irliepaja.lv.