1924. gada 15. februārī Liepājā svinīgi atklāja jaunu radio raidošo staciju. Uz stacijas pieņemšanu Liepājā bija ieradusies visai prāva Satiksmes ministrijas telefona un telegrāfa departamenta ierēdņu grupa, un amatpersonas svinīgi parakstīja "Simenss, Šukerts un Co" būvētās radiostacijas pieņemšanas dokumentus. Šim notikuman par godu būvnieki bija pasūtījuši bagātīgus goda maltītes galdus Blumberga restorānā Jūras ielā.


Taču ar sildošiem dzērieniem un izmeklētiem ēdieniem iedvesmotais vakars prasījās pēc romantiska turpinājuma. Un tad, it kā nejauši, visai iesilušajai kompānijai uzradās izpalīdzīgs vietējais gids – Liepājas pasta un telegrāfa kantora mehāniķis Krišus Kronbergs, kurš viesiem solījās parādīt vēl dažas pilsētas ievērojamas vietas. Vissvarīgākā persona šo Latvijas pasta, telefona un telegrāfa departamenta virsvaldes ierēdņu "manšaftē" bija tās galvenais direktors Edvards Kadiķis. Par viņu arī Liepājā runāja, ka tam piemītot savdabīga maniere ierasties gļuži kā negaidītai mistiskai parādībai un pēkšņi apziņot savus padotos sniegt darba atskaites kādā "pieklājīgā" vietā – Pēterburgas, Romas, Hamburgas vai Olimpijas viesnīcu restorānos, Blumberga, Bonica kafejnīcās, nu vēl par labu esam atzīstot arī Klostera pagrabu vai krogu "Pie melnā gaiļa".


Skaidra lieta, ka uzkodas un dzērieni tika apmaksāti no apakšnieku kabatām.

Tad nu lūk, – Kronbergs, kā šefa gaumes eskperts, visus tonakt vedināja uz Hamburgas dārzu, kur jau gaidīja kvēlojoša ogļu panna, čurkstošas jaktsdesas ar mundrinošu sajauktu olas un spirta glāzi un... Hamburgas dārza orķestra spēlētiem maršiem.


Visu sejās esot gaismojies līksmības elements un pie miera turpat, Hamburgas viesnīcas dragūnu kluba apartamentos esot devušies tikai pāri pusnaktij.


Taču... 16. februārī, vēl neizgulējis nakts svinību tvanu, Krišus saņēma ziņu, ka departamenta virsvaldes tehniskais direktors Stūressteps Kronbergu ar visiem grāmatvedības papīriem paģērējis ierasties uz revīzijas atskaiti. Jāpiebilst, ka Stūressteps nebija piedalījies svinībās, jo Liepājā ar nakts vilcienu ieradās vēlāk.


Pārbaudītāji gan ne sestdien, 16. februārī, ne pirmdien, 18. februārī, tehniķi tā arī vaigā nesatika, un 20. datumā paši vēra Krišus Kronberga kantora durvis. Aina valsts ierēdņa darbavietā nebija no iepriecinošajām – naudas skapī trūka ap 200 000* Lavijas rubļu, sakaru darbnīcas noliktavā instrumentu un piederumu aptuveni ceturtdaļmiljona rubļu vērtībā.


Krišus Kronbergs mīklaini bija pazudis, paņemdams sev ceļa biedros uz Baltijas-Amerikas tvaikoņu līnijas kalpojušo, 26 vasaras jauno stjuarti Annu Jauģieti,

kas "pa jūrām dauzoties, samācījusies visādas vīriešiem tīkamas gudrības."


Kronberga kā valsts ierēdņa "saimniekošanas" dokumentus revidēja visu februāri. Konstatēja, ka dabā nav atrodami 46 pudi kapara stiepules, jauna petrolejas motora, lāpstu, telefona stabu kāpšļu, darvas un piķa mucu. Revidenti nespēja noskaidrot, kur glabājas Kronberga iepirktie vairāk nekā 200 telefona līniju stabi no Vērgales pagasta. Pēc izmeklešanas noskaidrojās, ka mežu īpašnieki tos gan esot atveduši uz Liepāju, taču Kronbergs licis tos nogādāt Hilmaņa zāģētavā, kur baļķus izlaiduši caur gateri. Revidenti vai smadzenes izmežģīja, meklējot darbinieku sarakstā vadu vilcējus un stabu bedru racējus pēc algu sarakstiem. Tikai, sameklējot, piemēram, kādu Moišu Berman un redzot vīra rokas, kas nekad nebija turējušas cirvi vai vicinājušas kirku (cērti), pārbaudītāji spēja izsekot Kronberga "mirušo dvēseļu" šēmām.


Bet tikmēr Kronbergs, kam bija ārzemju pase un viņa "sargeņģelis" Anna, Mažeiķos iekāpuši Berlīnes vilcienā, restorānvagona polsterētajos beņķos atslīguši, varēja noskalot bēgšanas sājās sajūtas. Vēlāk Liepājas apgabaltiesas tiesnesim bijušais tehniķis teicis, ka savam "eņģelim" nekā nav varējis atteikt – no rīta, ejot uz darbu, sev nozvērējies ne pa kam neatdarīt naudas skapja šūplādes. Taču uz pēcpusdienu tomēr atdarījis, jo Annai tik gauži esot sakārojies jaunu zīda zeķu, lakatiņa un arī vecā somiņa bijusi apnikusi...


Līdz 1924. gada rudenim par abiem liepājniekiem bija jau tikpat kā piemirsts, kad par sevi atgādināja pats Kronbergs. Vīrs, pagalam sašļucis, no brīvas gribas padevies Latvijas ģenerālkonsulam Kārlim Kuškevicam Dancigā, toreiz Vācijā. (Amizanti, ka dažas dienas vēlāk pašam diplomātam par Lavijas valsts pagaidu pasu tirgošanu nācās bēgt uz Šveici.)


Krišus Kronbergs esot stāstījis, ka Dancigā viņam nācies meklēt darbu ostā, "pat pie oglēm", ka grūti bijis atrast "vonungu" (dzīvokli) un ka agrākās saprašanas ar Annu arī nav bijis. Kronbergs savās nelaimēs vainojis savu "sargeņģeli" un uzstājis, lai sievieti tāpat apcietina kā līdzdalībnieci.


Tikai 1924. gada 28. novembrī


abus bēgļus ar kuģi "Baltsriger" atveda uz Liepāju un ieslodzīja attiecīgi Ganību ielas un Tiesu ielas cietumos.

Annu Jauģieti miertiesnesis atbrīvoja jau pēc nedēļas, bet bijušajam tehniķim 1926. gadā pietiesāja 2,5 gadus ar mantas atņemšanu. Reāli blēdīgais liepājnieks aiz restēm pavadīja gadu.
Krišus Kronbergs, dzimis 1881. gadā, bija precējies un viņam tobrīd bija mazgadīgs bērns.


Anna Jauģiete aizbrauca no Liepājas, nomainīja uzvārdu un uz visiem laikiem pazuda no tagad un toreiz atrodamo publisko personu vidus.


Annas aizstāvībai Liepājas Annas draudzes mācītājs Visvaldis Sanders tiesai esot sacījis: “Tas ir neprātīgas un visu sadedzinošas kaislības upuris!"


1924. gada 1. decembrī avīze "Vēstnesis", nr. 13, par K. Kronberga rīcību rakstīja: "Par nozēlošanu līdz šim krietnākie, kautrīgākie ir nobīdīti pie malas un labākās vietas ieņem cilvēki, kuri prot labi izmaksāt."


*Latvijas rublis – 1924. gadā paralēli ar latu kursā 50 rubļi – viens lats.           


P.S.
Par šī apraksta tehniskajām detaļām autors pateicas radio vēsturniekam Atim Brikmanim.