Pieaugot valsts galvaspilsētas Rīgas naidīgajām aktivitātēm pret pārējās Latvijas iedzīvotājiem, vai nebūtu laiks rīkoties arī mums?

Jau sen ir atzīts Rīgas nesamērīgais lielums un ietekme, salīdzinot ar valsti un pārējām tās apdzīvotajām vietām.

Rīgā sakoncentrētas visas svarīgās valsts un sabiedriskās institūcijas, iedzīvotājiem neatstājot izvēli, vai doties uz galvaspilsētu vai ne, jo ne visas lietas var atrisināt elektroniski  un attālināti. Ja rīdzinieki izeju no bezcerības meklē ārzemēs, tad daudzi perifērijas iedzīvotāji, apkārtnē neredzot ne ražotnes, ne skolas, ir laimīgi braukt uz Rīgu, lai iegūtu kaut kādu izglītību un darba pieredzi.

Liela ienākošo iedzīvotāju plūsma Rīgā ir neizbēgama, lai aizpildītu tur esošās darbavietas, arī studētvēlmes dēļ un, lai veidotu karjeru, kādu citas pilsētas nevar piedāvāt.

Tomēr Rīgas mēra Nila Ušakova nodoms, pretēji citām Latvijas pašvaldībām, šķirot sabiedriskajā transportā iekāpjošus iedzīvotājus rīdziniekos un pārējos, ir klaji nesamērīgs un diskriminējošs. Ne tikai tādēļ, ka daudzi tur strādājošie rada papildu pienesumu mūždien dotējamajam Rīgas sabiedriskajam transportam, bet galvenokārt tāpēc, ka Rīga ir valsts galvaspilsēta, kas bauda visus no tā izrietošos labumus. Un no citiem par to baudīšanu prasa papildus samaksu. Piemēram, ļoti daudzi unikāli medicīnas speciālisti ar specifiskām iekārtām pieejami tikai Rīgā. Un Liepājas dakteri norīko tos apmeklēt. Ko dara rīdzinieks? Viņš var paņemt darbā brīvu stundu un aiziet kājām, piemēram, uz Bērnu slimnīcu, netērējot ne santīma. Liepājniekam jāņem darbā brīva diena (jāzaudē 20 lati), jābrauc ar autobusu uz Rīgu (vēl klāt aptuveni 15 lati), tad vēl jātērē nauda tramvajam, un visbeidzot – kaut kur jāēd pusdienas. Kurš šajā gadījumā ir diskriminēts?

Rīdzinieks janvārī varēs kājām aiziet uz jaunatklāto Nacionālo bibliotēku, kuras uzcelšana no valsts (tātad visu mūsu) budžeta maksās aptuveni 115 miljonus latu. Liepājniekam, lai tur nokļūtu, būs "jāsilda" pasažieru pārvadātāju bizness. Tā vietā, lai netērēto šos prāvos līdzekļus un neceltu milzīgu betona monumentu, visus bibliotēkas krājumus varēja digitalizēt un padarīt pieejamus internetā katram lietotājam ikvienā Latvijas nostūrī.  Ieguvēji būtu visi, nevis tikai rīdzinieki.

Šādu piemēru ir bezgalīgi daudz. Rīgas dome grib, lai mēs maksājam dubultā, lai gan tajā pašā laikā ir radīta situācija, kas piespiež liepājnieku braukt uz Rīgu. Bez izvēles iespējas.

Nesen Daugavpils laikraksts "Naša" rakstīja, ja visi Rīgā strādājošie daugavpilieši deklarēsies Rīgā (kā to vēlas Rīgas dome), tad pilsētas budžets nākamajā gadā samazināsies par 5 miljoniem latu neieņemtā iedzīvotāju ienākuma nodokļa dēļ. Tas būtu milzīgs trieciens Daugavpilij! Arī  Liepāja šajā gadījumā nav labākā situācijā, jo daudzi mūsu pilsētā deklarētie strādā Rīgā, bet nodokļa lati ieripo Liepājas domes kasē.

Liepāja jau tā ir viena no nabadzīgākajām Latvijas pašvaldībām, kas saņem prāvas dotācijas no valsts. Apstākļos, kad bankrotējis "Liepājas  metalurgs" un strauji pieaudzis bezdarbs, vēl kādu pamatīgu robu 2014.gada budžets nevarētu atļauties.

Tā kā vairums rīdzinieku neredz tālāk par savu degungalu un domā, ka Latvija beidzas līdz ar Rīgas robežu, nav vērts tērēt resursus viņu izglītošanai vai dusmoties par radušos situāciju. Visus rīdzinieku latviskošanas centienus tāpat ātri iznīcina masu informācijas līdzekļi. Sevišķi žēl, ka to dara nacionālie mediji par nodokļu maksātāju (arī liepājnieku) naudu. Ziņās sižeti par Latviju ir ārkārtējs retums, katra vizīte ārpus Lielrīgas tiek sevišķi pieteikta kā milzīgs notikums, un daudzi svarīgi un atspoguļojami notikumi paliek aiz kadra. Televīzijas reportāžu rādiuss parasti ietver vietas, uz kurām var vienā dienā aizbraukt, nofilmēt sižetu un atbraukt atpakaļ uz Rīgu, samontēt, uzrakstīt tekstu un vakarā parādīt. Tādēļ Ogre, Salaspils un Jūrmala ēterā redzama nesalīdzināmi biežāk nekā Liepāja, Ventspils un Daugavpils – pilsētas ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu un daudz vairāk interesantu notikumu. Skatoties trīs nacionālo televīziju (LTV, LNT, TV3) ziņas, es brīnišķīgi orientējos Jūrmalas un Rīgas domes darbā, bet Liepājas pašvaldība, šķiet, eksistē tikai pašvaldību vēlēšanu dienās.

Vai vienīgais, ko liepājnieks spēj, ir noraudzīties uz to, ka nekaunības un ignorances spīles tiek spiestas ciešāk un ciešāk? Varbūt mēs varētu rādīt Latvijai priekšzīmi un atbildēt ar kādiem valsts konsolidācijas svētkiem? Piemēram, visas vasaras garumā sabiedriskais transports, ieeja muzejos un gidu pakalpojumi citās pašvaldībās reģistrētajiem būtu bez maksas.

Ja ne tā, tad varam sākt ar mazumiņu – Jauno gadu sagaidīt ar "Liepājas šampanieti" un uz galda likt nevis "Rīgas šprotes eļļā", bet līdzvērtīgu Liepājas produktu!