Karostā nesen dzīvot sākušās rakstnieces un dzejnieces Andras Manfeldes iespaidi par Liepāju un pašvaldības saimniekošanu tajā kļūst aizvien bezcerīgāki.

Liepāja ir ne tikai „pilsēta, kurā piedzimst vējš”, bet arī pilsēta ar vislielāko mazturīgo iedzīvotāju skaitu un vislielāko graustu procentu uz vienu iedzīvotāju. Es, protams, dzīvojot Karostā vien trešo mēnesi, neesmu paguvusi cilvēkus un graustus izskaitīt, bet tāds iespaids man radies. Arī nesen nejauši satiktie maskavieši bija izbrīnīti, kāpēc te, Latvijā, tik daudz nolaistu ēku. „Nekas” es viņus mierināju „rīt, aizbraucot uz Ventspili, tik traki vairs neliksies.”

Jā, man sāp sirds ne tikai par Manēžu, Zemgales ielu, bet arī par tā saucamo „emigrantu māju”. Bet vēl vairāk sāk sāpēt, ja taisās uz lietu, jo tad manā blakus dzīvoklī, kur iecerēta „rakstnieku rezidence”, jeb vienkārši – darbistaba, no griestiem pil. Izpilējis melnum melns, apmetums nobrucis, lejas kaimiņam krāsns gadiem jau nevelk. Protams, nama apsaimniekotājs (pašvaldības uzņēmums „Liepājas namu apsaimniekotājs” – LNA) ir informēts, kaut kas tiek darīts, tikai ielāpi uz veca šīfera būšot jāliek bezgalīgi un kamēr mūsu mājai 14 000 latu parāds, par jaunu jumtu varot vien sapņot.

Līdz šim es nebiju interesējusies par apsaimniekošanu un ar to saistīto likumdošanu, bet nu, kad jumta sabrukšana tik tiešā veidā skar mani, cenšos saprast. Māja pieder pašvaldībai, bet esmu dzīvokļa īpašniece, tātad – esam līdzatbildīgi. Es esmu pilsone, man ir mazs bērns, valstij ir jāpalīdz nodrošināt elementāras vajadzības. Tātad pajumti un ūdeni ar valsts ziņu palīdz nodrošināt pašvaldība. Un dara to ļoti cītīgi, jo lielākā puse no mūsu mājas parādniekiem mīt pašvaldības dotajos dzīvokļos. Dažs īrnieks pamanījies uzaudzēt izcili treknu parādu slāni – Ls līdz 2000. Ja apsaimniekošanas maksa ir 0,30 santīmi par kvadrātmetru, tad kurš ir pacieties aptuveni 10 (!) gadus? LNA apsaimniekošanu ir pārņēmusi vien gadu, un nenes par to atbildību. Kurš gan bijis tik pacietīgi-vienaldzīgs iepriekš? Ķer nu vēju, tiešas atbildes nav. Arī risinājuma nav. LNA jumtu iespējams salabot no mājas budžeta. Ja budžets mīnusos vai vienaldzīgi-pacietīgi gaidīsim, kamēr sapūs brusas?

Mēs, Latvijā, visi esam parādnieki un ja ne parādnieki, tad situācijas ķīlnieki. Ne tikai īrnieki, arī LNA, Liepāja un laikā pēc „Parex”, arī valsts. Daudzi bēg kā no grimstoša kuģa, bet daži paliek. Liepājā esot pat dzīvokļu rindas. Mūsu mājā var nākt uz atvērto durvju dienām. Vienam no dzīvokļiem durvis nav slēdzamas. Tur jau gadiem čurn kaku un būvgružu čupas. Es taisījos rakstīt vēl vienu atklātu vēstuli Domes priekšsēdētājam, vietniecei, deputātiem, bet laikam nav vērts, jo atbildi uz iepriekšējo esmu saņēmusi vien no LNA.

Artis Rimma rakstījis LNA un, šķiet, Liepājas pilsētas domes vārdā („šķiet” jo atbildes vēstulē stūrītī drukāts „Liepājas pilsētas dome”, bet citas norādes un parakstu nav). Rimma aicina pirms īpašuma iegādes painteresēties par mājas kopējo stāvokli, kā arī izsaka atvainošanās par neērtībām. Ar prieku pieņemu šo atvainošanos un ceru, ka divu nedēļu ieilgušās bezūdens neērtības nenāksies izciest vēlreiz. Savā atklātajā vēstulē, kuru nosūtīju 7. februārī, aicināju Liepājas pašvaldības vadītājus un deputātus īstenot samērību un rūpes par katru.

Vai tiešām tik neskaidri uzrakstīts? Varu uzrakstīt tiešāk. 1) Ārkārtas situācijas, tādās kā plūdi, ūdens sasalšana, tekošs jumts u.tml. no pašvaldības resursiem piešķirt apsaimniekotājiem līdzekļus, lai avārijas brigādes tiktu algotas ne tikai darba laikā, kā tas bija janvārī pie sasalušā ūdens, bet 24 h diennaktī. 2) Negaidot uz parādnieku izdzīšanu un parādu piedzīšanu, nekavējoties piešķirt līdzekļus, lai vēl viens nams nepārvērstos kārtējā graustā, kurā svilpo vējš.

Nobeigumā atgadījums no dzīves Turaidas ielā.

Sestdienas rītā krāns sprauslā, ūdens nav. Zvanu uz avārijas dienestu. „Turaidas ielā nav ūdens!”

„Mums jau zvanīja no 6. dzīvokļa, viņiem līst uz galvas, jo 16. pārsprāgušas trubas. Dzīvokļa saimnieks miris, tāpēc atslēdzām, kamēr nedabūs rokā.”

„Nū... Kamēr mēs tiksim līdz debesu valstībai, varētu paiet diezgan ilgs laiks...”

„Ko?!.. Kamēr neviens neuzradīsies, ūdens nebūs.”

Ūdens uzradās pirmdien. Vīrs teica, ka mums tomēr labi, vismaz no augšas neviens neko nevarot uzliet. Tikai no debesīm. Mēs jau esam pacietīgi. Nepaies ne desmit gadi un rezultāts būs. Vai nu jauns jumts, vai jumta vietā debesis.

P.S.

Zemgales ielas mājas piederot Ekonomikas ministrijai, bezjumtu māju rinda pie Katedrāles – Aizsardzības ministrijai. Man vēl joprojām liekas, ka mājas bez logiem atgādina mirušo acu dobuļus. Tās klusu ciezdamas mani vēro. Pulkveža Brieža ielā 1 esot bijusi bibliotēka. Grāmatu ķieģelīši kļuvuši tikpat nevajadzīgi kā māju ķieģeļi, bet es vēl ceru un turpinu rakstīt. Klasiskā rakstnieka rezidencē – virtuvē. 13.martā plkst.3.40

Pēc 12 stundām: 13.martā plkst. 15.40

Kamēr rakstīju, kaut kas ir mainījies. Pirmkārt, durvis aiznaglotas un kurš katrs aplūkot tukšo un piecūkoto dzīvojamo platību vairs nevarēs. Otrkārt, esmu saņēmusi vēstules no Domes deputātiem. Parakstītas 28.februāri, pasta zīmogs nesalasāms – 2. vai 12.marts. Viena vēstule no Kosakas kundzes. Lakoniska informācija par to, ka doti rīkojumi, lai avārijas situāciju novērstu. Kosakas kundze bija vienīgā, kas man piezvanīja personīgi tūlīt pēc deputātiem adresētās vēstules saņemšanas. Otrā vēstule no pārējiem likuma kalpiem par to, ka avārijas situācija novērsta. Lūk, vēstules pēdējā rindkopa – „Liepājas pilsētas pašvaldība atzinīgi novērtē Jūsu izvēli par savas ģimenes mājvietu izraugoties Liepājas pilsētu. Tikai kopīgi strādājot pašvaldībai un pilsētas iedzīvotājiem, mēs spēsim radīt iedzīvotājiem ērtu un drošu pilsētvidi, kā arī sadzīves apstākļus. Ar cieņu Liepājas pilsētas Domes deputātu S. Goldes, G. Krieviņa, I. Ķervja, I. Opšteines, U. Seska, V. Skujiņa, H. Valča un J. Vilnīša vārdā Domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš.”

Arī es atzinīgi novērtēju, ka man tiek atbildēts. Tātad, ir lasīts un domāts. Nobeigumā daži vārdi par Lidijas tanti. Viņa lāgā nedzird, nēsā apaļas brilles bieziem stikliem un runā krieviski. Lidijas tante nodzīvojusi mūsu mājā 50 gadus. Tieši zem aiznaglotā dzīvokļa, kur būvgruži, kakas un reiz plīsusī kanalizācija. Viņas dzīvoklis tik tiešam esot avārijas stāvoklī. Viņas žodziņu, kas sasprausts apkārt „ogorod”, izrāvuši un nokurinājuši nelikumīgie īrnieki. Lai cik grūti, Lidijas tante Domei vēstuli nerakstīs. Viņa pārvalda vien kirilicu un arī to savos septiņdesmit ar grūtībām. Lidijas tante noveco un aiziet līdz ar māju. Tādas mājas un tantes te simtiem. Es rakstu viņu vārdā. No Karostas – cilvēkgetliņu zonas. No lieko cilvēku karalistes un galējību teritorijas.

Mūsu namu gadu simtenis šūpojis gradācijās starp „admirāļu māja” un „sociālā māja”. Ja Lidijas tante un citas, lasītu šo blogu, es teiktu – ne jau vainīgos es gribu sameklēt, ne jau veicināt kurnēšanu, izmisumu, dusmas. Es tikai gribu izprast un cerēt, ka vienaldzības korozija neies vēl dziļāk. Kāds Karostas vērtību nav saskatījis un nav spējis kultūrvēsturiskās vērtības nošķirt no padomijas mantojuma. Kultūrvide un teritorijas plānojums nav svarīgāks par cilvēku. Pat ja šis cilvēks savu gadsimtu redzējumu slēpj aiz raga brillēm un raksta nesaburtojamā ķebur-ķebur valodā.