Atsaucoties portāla aicinājumam, Zane (uzvārdu saprotamu iemeslu dēļ nepublicēsim) atsūtījusi vēstuli, kurā pastāstīts par pilnīgi pretēju attieksmi, ar kādu nācies sastapties Liepājas slimnīcā.

Labdien! Vēlamies izstāstīt savu stāstu par Liepājas Reģionālās slimnīcas neiroloģijas ārsti dr. Krasnopjorovu [Neiroloģijas nodaļas virsārsteTatjana Krasnopjorova – red.]. No sākuma vēlējāmies nerakstīt un necelt sūdzības par šo dakteri, bet izlasot citu lasītāju pieredzi, nolēmām neklusēt.

2016. gada novembra sākumā, pievakarē, mūsu omīti ar neatliekamo ātro palīdzību aizved uz slimnīcu. Pēc laika uzgaidāmajā telpā pie mums atnāk dr. Krasnopjorova un paziņo, ka diemžēl mūsu omītei ir ļoti slikti. Diagnoze – masīva ic  hemorāģija (citiem vārdiem sakot, insults ļoti smagā formā). Ir plīsis viens no galvenajiem asinsvadiem galvā, kā rezultātā omīte visticamāk neizdzīvos pat līdz nākamajam rītam. Un tā kā ir tik slikti, kā arī Neiroloģijas nodaļa ir pārpildīta, tad viņu ievietos reanimācijas nodaļā. Tajā pašāvakarā mums pasaka, ka mēs vairs tāpat neko nevaram līdzēt, un liek doties uz mājām un noskaņoties jau uz pašu sliktāko.

Pienāk nākamais rīts. Ir atbrauksi arī meita, kura dzīvo citā pilsētā, un tiek zvanīts uz Reanimācijas nodaļu, kur pasaka, ka viss ir bez izmaiņām un droši var braukt pie omītes. Atbraucot uz nodaļu, mūs sagaida ļoti laipnas māsiņas, kā arī dr. Krastiņš [Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļas virsārsts Ivars Krastiņš – red.], kurš paskaidro, ka stāvoklis patiešām ir kritisks un, teiksim tā, pat labākajā gadījumā nekas labs nav gaidāms. Bet mēs droši varam uzturēties pie viņas, varam runāt ar viņu (domas, par to vai viņa dzird, no personāla puses dalās, arī zinātne klusē, bet mēs ticējām, ka viņa dzird, jo brīžos, kuros viņai atvērās acis, likās, ka viņa skatās uz mums). Tāpat parādīja un pastāstīja, kā omīti apčubināt, kā pagrozīt. Māsiņas nepārtraukti vēroja omammu un monitorus, kāds ir stāvoklis, bet tas diemžēl (vai par laimi) bija – "nemainīgi kritisks”. Dažos vārdos sakot, Reanimācijas personāls darīja visu iespējamo, lai mūsu omiķītis justos labi un arī mēs – līdzcilvēki varētu piedalīties viņas apkopšanā, lai, gadījumā, ja notiek Brīnums, mēs zinātu, ar ko mums jārēķinās. Ar prātu jau mēs, gan meita, gan mazbērni, gan pārējie tuvinieki, zinājām, ka omamma nekad vairs nebūs tāda, kādu atceramies, un ka viņai būtu vieglāk, ja viņa atstātu mūsu pasauli tādā stāvoklī, kādā bija tobrīd, jo, pēc dakteru teiktā, tas stāvoklis vēl nebūt nebija tas trakākais, būs vēl smagāk. Taču dakteris un māsiņas ļāva mums palātā uzturēties un būt blakus viņai, lai mums pašiem būtu vieglāk un arī omamma, ja nu gadījumā dzird, nejustos viena.

Tā nu apmēram pēc nedēļas Reanimācijas nodaļā ārstējošā ārste Krasnopjorova pieņēma lēmumu pārvest omammu uz Neiroloģijas nodaļu. Jāpiebilst, ka omammai visu šo laiku ļoti (lai neteiktu vairāk) cēlās asinsspiediens, kā arī temperatūra pēdējās dienās paaugstinājās, kas neko labu neliecināja. Tāpat visu šo laiku omīte bija pieslēgta pie skābekļa maskas, jo pati saviem spēkiem nevarēja uzņemt nepieciešamo skābekli. Vienu vārdu sakot, reanimācijā omamma bija nokabināta ar vadiņiem, kā Ziemassvētku eglīte ar mantiņām. Tik daudz viņai to bija.

Pārvedot uz Neiroloģijas nodaļu, omīti ielika palātā, kurā viņai bija noņemti visi aparāti, arī skābekļa maska. Kad jautāju māsiņai, kāpēc tā, kā arī pastāstīju par to, ka viņa lejā bez maskas nevarēja elpot un arī par spiedienu, mums atbildēja, ka šeit jau nu nebūs tāda čubināšanās, kā lejā un ka nekas labs tāpat ar omītes veselības stāvokli nebūs. Uz ko atbildēju, ka vienalga, ja personāls atļauj, mēs vēlētos uz maiņām līdz atļautajam apmeklētāju laikam būt klāt omītei. Mums atļāva. Tajā pašā vakarā atnāca arī otra mazmeita, kura teica to pašu par elpošanas maskas nepieciešamību. Tad nu vakarā to uzlika. Māsīcas nepamanīts nepalika arī fakts par blakus guļošo pacienti. Kamēr māsīca uzturējās pie omammas, māsiņas citām palātas kundzītēm bija atnesušas vakariņas. Viena no tantiņām bija aizmigusi un nepamanīja, ka šķīvītis ir atnests. Pēc laiciņa, kad personāls nāca savākt traukus, tos novāca arī šai guļošajai tantiņai, kuru pat nepacentās pamodināt un pateikt, ka ir vakariņošanas laiks. Tas šķita jocīgi, jo sanāk, ka cilvēks, kurš ir aizmidzis, nesaņem sev pienākošos ēdienu, kas viņam ir nepieciešams tīri fiziski un par kuru taču galu galā tiek maksāts. Radās sajūta, ka daļai no personāla neinteresē, kas notiek ar smagi slimajiem pacientiem, jo tāpat iebilst neko viņi nespēj.

Nākamā rītā, kad ar māsu atnācām uz palātu, mums pavērās sāpīgs skats. Omītei acis bija aizpūžņojušas, mute netīra, pēc kā varēja spriest, ka ir barota caur muti (pirms tam caur caurulītēm to darīja), rociņa uzpampusi un elpošana ļoti, ļoti smaga. Un šī elpošanas maska iespiedusies omītes acī. Skats bija patiešām nepatīkams. Kad gājām jautāt māsiņai, vai stāvoklis patiešām ir kļuvis smagāks un vai mēs drīkstam paši actiņas ar kumelīšu tēju patīrīt, mūs pārtrauca dr. Krasnopjorova, kura sāka bļaut, ka neesam īsti pie pilna prāta, jo vēlamies nepārtraukti šeit skatīties kā mirst cilvēks. Ja tik ļoti vēlamies būt līdzās, tad lai ņemam omammu uz mājām, nevis sēžam te un pinkšķam( jāpiebilst, ka nevienu brīdi neviens neraudāja esot blakus omītei). Daktere sacīja, ja viņai kāds no radiniekiem mirtu, viņa to nevēlētos redzēt. Acīmredzot sirds viņai nav tajā vietā, kur parasti tā cilvēkiem atrodas. Jo ne jau mēs bijām blakus omammai, lai viņu priekšlaicīgi „apbērētu”, bet gan tāpēc, lai sūtītu viņai labas domas, lai runātos ar viņu par ikdienas lietām un notikumiem, lai rādītu, kādus zīmējumus mazmazbērni viņai uzzīmējuši un likuši atnest. Galu galā, lai viņa justu mūsu klātbūtni, tieši tāpat, kā mēs jutām un zinājām, lai arī kas notiktu, viņa vienmēr būs mums blakus un atbalstīs katru no mums. Jo viņa mācēja katram no mums – gan meitai, gan mazbērniem, gan mazmazbērniem – likt justies tā, it kā mūsu pasaule kopā ar viņu ir pati drošākā un jaukākā. Bet šī daktere visu pārvērta tādā kā murgā. Un šajā brīdī salūzām arī mēs. Nogājām ar māsīcām lejā uz Reanimācijas nodaļu runāt ar dr. Krastiņu par esošo situāciju. Viņš mūs nomierināja un sacīja, ka uziešot apskatīties. Nonācis atpakaļ, viņš apstiprināja, ka runājis ar māsiņām un dakteri, un ka situācija nakts laikā nepārprotami ir kļuvusi sliktāka (sagadīšanās?). Pati tanī brīdī pie omītes vairs uziet nevarēju, jo negribēju izrādīt, ka esmu sabrukusi, bet uzgāja jaunākā (jāteic arī drošākā) no mazmeitām. Pa šo brīdi omītei acis un mute bija iztīrītas, kā arī izpildītas citas higiēniskās prasības. Nezinu, ko dr. Krastiņš bija pateicis, bet tas nostrādāja. Tajā dienā arī meita atbrauca uz slimnīcu, jo savā izmisumā biju pazvanījusi un pateikusi, lai brauc, jo ir palicis sliktāk. Kad viņa aizgāja pie dr.Krasnopjorovas uz kabinetu, arī viņa noklausījās visu šo uzbrukumu, kā arī to, ka viņai nav tiesību piespiest savus bērnus sēdēt blakus savai mirstošajai omammai. Iedomājieties? Meitai, kurai jau tā ir smagi, kura mums pati pirmā sacīja, ka ir jādzīvo tālāk un mēs nedrīkstam sabrukt, jo tāds diemžēl ir liktenis, daktere atļaujas sacīt ko tādu un tādā toni. Saprotu, ka viņa ir profesionāle (tādai vismaz viņai būtu jābūt). Taču atļauties iebilst par to, ka apmeklētāju laikā vēlamies būt blakus un palīdzēt omītei (arī māsiņām), tas ir absolūti nepareizi. Un, ja gadījumā arī kādā brīdi mums nevajadzētu tur atrasties, tad taču to var pateikt cilvēcīgi, ne tā?

Nākamās dienas cenšamies uzvesties neredzami, lai tikai nebūtu jāuzskrien dr. Krasnopjorovai. Skumīgi, ka brīdī, kad viņai būtu jābūt jūsu uzticības personai, cilvēkam, kuram var uzdot jautājumus par sava tuvākā veselības stāvokli un saņemt arī saprotamas atbildes, jums jāslēpjas un jābūt zemākiem par zāli, lai tikai neizraisītu dakteres dusmas.

Omīte, kā jau vienmēr, negribēdama kādu apgrūtināt un sāpināt, sagaidījusi savas meitiņas dzimšanas dienu vēl šajā saulē, kā arī sagaidījusi mūsu Latvijas dzimšanas dienu, 19. novembrī devās pie saviem mīļajiem – vīra un dēla, jau tajā saulītē…

Izsakām visdziļāko paldies Reanimācijas nodaļas personālam par paveikto darbu un rūpēm, kā arī tām dažām māsiņām no Neiroloģijas nodaļas, kuras parunājās ar mums par mums svarīgajām lietām. Neiroloģijas nodaļas virsārstei  dr. Krasnopjorovai novēlam atrast mieru savā pasaulē un, ja nu gadījumā trūkst spēka un pacietības šajā darbā, atrast arī citu nodarbošanos.