Mākslas galerija "Romas dārzs" līdz 29.jūnijam skatāma mākslinieka Raimonda Gabaliņa personālizstāde – filozofiskas meditācijas vārdos, metālā, akmenī, uz audekla.

Raimonds Gabaliņš ir "cilvēks-orķestris", cilvēks ar dziļām saknēm poļu zemē un tepat, Kurzemē, cilvēks, kuru veidojuši senči un kurš veidojis sevi pats, cilvēks, kurš tic Visuma arhitektam un tam, ka nekas nenotiek nejauši. Tātad arī mūsu saruna, kas sākās ar Pitagora pieminēšanu un numeroloģiju, stāvot bija darba, kura nosaukums ir "Nekas nenotiek nejauši". Tas veltīts 11 – Meistara skaitlim.

Izstādes atklāšanā 25.maijā pieminējāt citu skaitli – 7. Kāpēc?
Ir vairāki skaitļi, kas mūsu dzīvi balsta un uztur – 3, 5, 7, 9, 11. Tā sagadījies, ka esmu dzimis 7.maijā, 7x7 gadā (1949) un 70 gadu jau esmu pavadījis šajā saulītē.
Esmu daudz par cipariem domājis, par zīmēm un sakarībām mūsu dzīvē, un tik tiešām – nekas nenotiek nejauši, viss ir likumsakarīgi. Sistēma, tajā skaitā Visums balstās uz kaut kādām sakarībām. Matemātika ir liela māksla.

Jūsu skulptūrās ir tik daudz detaļu – kā saprotat, ka darbs ir pabeigts un nekā vairs netrūkst? Vai viss ir jau iepriekš izdomāts vai kļūst skaidrs procesā?
Iepriekš izdomāta ir pamattēma jeb pamatkonstrukcija, un darba procesā, protams, improvizējot, detaļas nāk klāt.

Darbiem klāt ir anotācija skaidrojums, dažiem pat visai apjomīgs teksts.
Literārais skaidrojums, tēmas atšifrējums valodas kodā.

Jo, kas tad ir māksla? Šo jautājumu uzdodu arī saviem studentiem. Parasti atbilde ir: izteiksmes veids, emociju izteiksme vai tamlīdzīgi. Taču ne visi izteiksmes veidi ir māksla. Mana teorija ir, ka māksla ir komunikācija. Informācija tiek kodēta, caur dažādiem medijiem nodota tālāk un pēc tam dekodēta, uztverta un lietota.

Lai pareizi uztvertu, vajadzīgs īstais kods.

Jūsu darbus bez kodiem nebūtu viegli atšifrēt.
Jā, tie ir stipri kodēti un simboliski. Līdzīgi ir ar akadēmisko mūziku – daudzi neiet uz šiem koncertiem, jo nesaprot kodus.

Daudzi droši vien jūsu darbus nesaprot.
Jā, bet es esmu ar to mierā.

Publikas domas jums nav svarīgas?
Ir svarīgas. Tieši tāpat, kā negribas tramvajā uzkāpt kādam uz kājas, jo tad tu dzirdēsi, ko viņš par tevi domā... No otras puses – es stipri nepārdzīvoju, ja kāds nesaprot.

Vai ir svarīgi, ka jūs novērtē – kā rudens izstādē, kad saņēmāt balvu?
Novērtēšanas mānija man absolūti nav svarīga, tāpēc pēdējā laikā arī reti izstādos. Man svarīga ir attieksme, nevis vērtējums.

Kāpēc abstraktas, nevis plastiskas, reālistiskas skulptūras?
Varu veidot arī plastiskas formas – man ir bijušas izstādes ar absolūti reālistiskiem portretiem, bet, pirmkārt, man tas nav īsti interesanti, otrkārt, es jūtu zināmu neērtību kopēt dabu jeb Dievu. Manuprāt, tas ir neētiski un nepareizi. Tajā pašā laikā – amatniecībai ir jābūt pamatā. Nevar uzrakstīt romānu, ja neprot rakstīt.

Cik kungu jeb, pareizāk sakot, mūzu kalps jūs īsti esat – māksla, mūzika, studenti? Kas vēl?
Vispār manā CV ierakstītas 17 profesijas, kurās tiešām esmu strādājis. Daudzās no tām man oficiāla diploma nav, bet es tās pārvaldu un zinu. Celtniecības profesijas – visas, izņemot vienīgi neesmu montējis paneļu mājas. Ir bijuši gadījumi, kad veidojot interjera dizainu, man ir bijis jāņem ķelle un ķieģelis un mūrniekam jāparāda, ka to, ko prasu, var izdarīt. Man arī nav arhitekta izglītības, bet es pārvaldu būvniecību, tāpēc varu uzzīmēt projektu. Tieši tāpēc, ka esmu bijis klāt, esmu strādājis, zinu, kā to dara.

Kurai mūzai dodat priekšroku?
Faktiski tomēr gribētu saukt sevi par mākslinieku. Tādā ziņā, ka mana domāšana vistuvāka ir tieši mākslai. Skumji, protams, ka, tikai strādājot mākslā, pat sevi uzturēt nav iespējams, nerunājot nemaz par ģimeni. Tas, ka varu atļauties taisīt darbus, kuri nevienam nav vajadzīgi, ir liela greznība, jo tas viss kaut ko maksā.

Kas bija vispirms – māksla vai mūzika?
Mana pirmā izglītība bija tehniska – esmu skaitļojamo mašīnu mehāniķis. Vienlaikus man arī bija iespēja profesionālā līmenī apgūt dažādu metālu apstrādi. Tas man deva ārkārtīgi daudz, jo tēlniecībā tehnoloģijām ir būtiska nozīme – ir jāprot kaut kā visu sadabūt kopā, ar veidošanu ir par maz. Tagad protams, tehnoloģijas atļauj darīt daudz ko, ko nevarēja iepriekš, – ar lāzeru var izgriezt jebkādu formu.

Pēc tehnikuma mani atsūtīja uz Liepājas skaitļošanas centru, kur tikai gadu nostrādāju. Tajā paša laikā mana sirdslieta bija mūzika, un pašdarbības līmenī es vienmēr spēlēju. Strādājot Skaitļošanas centrā, izlasīju avīzē sludinājumu, ka kultūras namā ir vajadzīgs tehniķis, kas var darboties ar skaņu aparatūru, un pieteicos. Mēnesi nostrādāju Imanta Kalniņa "2XBBM" – Kalniņš pats ar grupu bija aizbraukuši turnejā, un es laboju salauzto aparatūru, tajā skaitā ērģelītes. Strādāju, strādāju, bet vienu dienu atnāku uz darbu, un man paziņo, ka grupa ir izformēta. Ar to beidzās arī mans darbs.

Taču biju sapazinies ar daudziem mūziķiem, un viņi mani ievilka savā vidē. Drīz vien no pašdarbības pārgāju diezgan profesionālā līmenī – sāku spēlēt restorānu orķestros, un tā bija milzīga skola. Uzskatu, ka vērtīgāka, nekā, ja būtu mācījies mūzikas skolā – profesionāli apguvu ne tikai savu instrumentu, iemācījos arī lasīt nošu rakstu, harmonijas. Tolaik restorānos spēlēja džezu, un tā ir mūzika, kas mazliet atšķiras no populārās mūzikas. Spēlēju kopā ar izciliem mūziķiem – kā Urmass Liekne, Mihails Verba, Kārlis Hūns, restorāna "Jūra" orķestra vadītājs, un citi. Hūnam bija divi portfeļi ar vairākiem simtiem skaņdarbu, katram instrumentam bija atsevišķi sarakstītas notis, katru vakaru viņš ar tiem nāca uz darbu un pēc tam nesa mājās, jo tā bija liela vērtība.

Un māksla?
Lielākoties apguvu pašmācības ceļā. Tēvs bija liels zīmētājs. Pat gleznoja.

Gabaliņš?
Nē. Pēteris Traško. Poļu izcelsmes latvietis. Tēva senči bijuši šļahtiči, kas iesaistījās Lielajā poļu dumpī 1863.gadā, pēc kura apspiešanas, pametot visus īpašumus, ar jaunu identitāti bēgt no Polijas. Galu galā viņi nonāca Latvijā, un mans vectēvs kļuva par Aizputes stacijas priekšnieku.

Tēvam bija vairāki brāļi, un tajā laikā modē bija ģimenes muzicēšana – visi spēlēja stīgu instrumentus un arī visi zīmēja un gleznoja. Protams, mani tas ļoti interesēja, un es ātri visu apguvu. Skolā gāju ne tikai zīmēšanas pulciņā, arī pie skolotājas mājās. Taču tad, kad bija jāizvēlas profesija, tēvs teica, paklau, tas ir labi, tas ir forši, mēs visi gleznojam, bet paskaties, – tas kaimiņš, kurš nāk pie mums aizņemties piecīti līdz algai, viņš ir mākslinieks. Vai tu arī tā gribi?

Man tajā laikā bija arī interese par tehniku, un es darbojos visādos tehnikas pulciņos. Savukārt mājās bija liela bibliotēka. Vecāki visu laiku ceļoja pa pasauli – Latvijas robežās – un līdz četru piecu gadu vecumam es dzīvoju pie vecmāmiņas Vaiņodē. Viņai arī nebija laika ar mani nodarboties, – še, tev, puišel, grāmata, skaties. Četru gadu vecumā jau varēju izlasīt pasaku grāmatas ar lieliem burtiem. Ejot pirmajā klasē, biju izlasījis visu bērnu bibliotēku un ķēros jau pie citām grāmatām. Sāku pat lasīt "Karu un mieru", cerot, ka tur būs par karu...

Iznāk, ka esat gan pats sevi veidojis, gan mantojis talantus.
Pašmācībai, bez šaubām, ir ļoti liela nozīme, tāpat kā tam, ka mājās bija ārkārtīgi daudz grāmatas, tiešām liela bibliotēka, un es vienmēr esmu bijis tāds vientulis. Bet arī ģenētiskā puse diezgan daudz spēlē.

Kā kļuvāt par Gabaliņu?
Tas ir mammas uzvārds. Vecāki nebija oficiāli precēti. Mammas senči nāk no Priekules puses. Atradu, ka kaut kāds Gabaliņš pat ir bijis Priekules pilsētas galva un sagaidījis caru Aleksandru, kad tas braucis cauri Priekulei.

Vai 70 gadu vecumā vēl var un vai vajag tik daudz strādāt, kā jūs to darāt?
Vajag. Nevar apstāties. Vai var? Protams, veselība ir ļoti svarīga, un, iespēju robežās, cenšos to nebojāt. Mans dzīvesveids nav ideāls, bet pietuvināts askētismam. Jau ilgus gadus nelietoju nekādas indes – kafiju, cukuru, alkoholu, esmu absolūts veģetārietis, vienīgi jūras zivi kādreiz apēdu.

Pirms gadiem četrdesmit izlasīju vienu "Samizdat" grāmatu par pasaules uzbūvi, un sapratu, ka dzīvoju absolūti nepareizi. Burtiski vienā dienā pateicu – tagad dzīvošu tā, ēdīšu to, bet to neēdīšu, to es dzeršu, to nedzeršu. Tā bija pirmā ezotēriskā grāmata, bet protams, maisam gals bija vaļā. Interneta nebija, bet bija antikvariāts, kur sapazinos ar daudziem cilvēkiem, kas domāja līdzīgi un līdzīgas grāmatas lasīja, radās iespēja mainīties ar grāmatām un tās studēt. Tā visus šos gadus esmu Austrumu gudrības mācījies.

Teicāt, ka pirmā bija mehāniķa izglītība. Bet pēc tam?
Spēlējot sapazinos ar mākslinieku Ansi Ozoliņu. Tolaik vadīju arī dizaina pulciņu Jauno tehniķu stacijā, un viņam bija interese redzēt, ko mēs tur darām. Rādu, un viņš jautā – "Bet kad tu pabeidzi mākslas skolu?" "Nekad!" "Kā tā?" Un viņam radās ideja savākt vēl dažus tādus vecākus cilvēkus un uztaisīt kursu. Tā viņš mani ievilka mākslas skolā. Līdz galam gan nepabeidzu, bet tas bija ļoti labs laiks – man bija prieks un laime mācīties pie Valtera Uztiča, vēlāk, kad jau manus darbus sāka ņemt izstādēs, Eduards Mažeiks uzaicināja pamācīties akadēmisko veidošanu pie viņa. Vasīlijs Liekne iemācīja, kā var akmeni apstrādāt.

Kā nonācāt līdz Liepājas Universitātei?
Vēl Pedagoģijas akadēmijas laikā Inta Klāsone pierunāja mani palīdzēt uztaisīt dizaina nozares programmas, un pēc tam piedāvāja arī lasīt kaut ko. Vairākus gadus nostrādāju bez augstākās izglītības – Latvijā tādi bijām tikai divi, es un mans labs draugs Aivars Hermanis. Es tagad esmu vismaz maģistrs ar grādu mākslā, bet viņš joprojām ne, lai gan pasniedz vairākās augstskolās.

Ko mācāt studentiem?
Mākslu mazāk, vairāk dizainu, dizaina tehnisko pusi – metodiku, projektēšanas procesa plānošanu – kā nonākt līdz projektam, būvkonstrukciju pamatus, par tehnoloģiskajiem tīkliem, rasēšanu. Daudz ko.

Kāds iespaids ir par jauno paaudzi?
Negribu būt snobs un kritiķis, bet izglītības sistēma šobrīd ir stipri deformēta. Universitātē uzņem bez iepriekšējas sagatavotības, un gadās redzēt visādas brīnumu lietas. Piemēram, cilvēks pabeidzis vidusskolu, un nekad nav turējis rokās cirkuli, nezina, kā ar to rīkoties.

No liepājnieka kļuvāt par grobiņnieku. Vai Grobiņā labāk dzīvot?
"Labāk dzīvot" ir ļoti nosacīts jēdziens. To, kas vienam ir labāka dzīve, citam ir vienkārši neciešama. Tā man bija Liepājā. Dzīvoju parka zonā, no vienas puses – parks, turpat jūra, senlaicīga māja, bet nebija miera ne dienu, ne nakti. Māja arī kļuva par lielu – sapratu, ka neviens no maniem četriem bērniem vai viņu bērniem tajā nedzīvos, un pārdevu. Nopirku zemes gabalu Grobiņā, un uzbūvēju sev nelielu mājiņu ar lielu darbnīcu. Bet faktiski jau dzīve notiek Liepājā, strādāju šeit. Uz Grobiņu aizbraucu pārnakšņot. Tur ir labāks gaiss.