Sv.Jāzepa katoļu katedrāles prāvests, draudzes administrators Andris Vasiļevskis, kas pērnvasar, atnākot uz Liepāju, enerģiski ķērās pie katedrāles jumta remonta, nolēmis pamest Liepāju.

Vispirms viņš dosies garākā atvaļinājumā uz Spāniju.

"Ir daudz dažādu aspektu," atbildot uz jautājumu, kāds iemesls tik drīzai viņa aiziešanai, saka Vasiļevskis, sīkāk nepaskaidrojot. Taču viņš neslēpj, ka jūtas bezspēcīgs un ir vīlies, vispirms jau šejienes ierēdņu attieksmē. Prāvests atzīst: atnākot uz Liepāju, bijis nepatīkami pārsteigts, ka "te ir viens vienīgs birokrātisks aparāts".

"Man Liepāja vienmēr asociējusies ar mūzikas un mākslas pilsētu, kurā dzīvo garīgi cilvēki, bet, izrādās, par to ir jārunā pagātnes formā..."

Prāvests atklāj, ka pie Sv.Jāzepa katoļu katedrāles saimniecības sakārtošanas ķēries, vēl nebūdams Liepājā. "Jau strādājot Suitos es rakstīju Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai pirmo projektu par Jāzepa katedrāles jumta saglabāšanu."

Par remontu, arī par iecerēto katedrāles muzeju, Vasiļevskis pērn decembra nogalē, mirdzošām acīm, stāstīja arī LTV raidījumā "Personība. 100 g kultūras" (sk. šeit http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/22.12.2015-personiba.-100g-kulturas.-priesteris-andris-vasilevskis.id62505/).

Aizvadītā gada 1.jūnijā, Vasiļevskim ierodoties Liepājā, projekts jau bija saņēmis inspekcijas apstiprinājumu un līdz ar to – valsts finansējumu. Prāvests tūdaļ varēja ķerties pie altārdaļas apsīdes jumta seguma nomaiņas, kas bija vissliktākajā stāvoklī. Tāpat inspekcija bija piešķīrusi līdzekļus arī pilsētas dominantes – zvanu torņa jumta remontam.

"Pērājais ir tikai privātu labdaru ziedojumi."

Pie līdzekļu vākšanas ļoti piestrādājot bīskaps Viktors Stulpins, jo "tas ir arī viņa prestižs, katedrāle nozīmē – bīskapa baznīca".

Izvērtējot savas iespējas, katedrāles saimnieki vispirms ķērušies pie Dievnama ēkas, jo "tā ir prioritāte".

"Kad ir sakārtots jumts un pamati, lai saglabātu arhitektūras pieminekli, var ķerties pie pārējā."

Ar "pārējos" priesteris domā katedrāles žogu un "ir vēl viena smaga lieta – vitrāžas tipa logi".

Iepriekš pašvaldības Būvvaldes sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls portālam sacīja, ka katedrāles žogs gan nav iekļauts "Vidi degradējošo, sagruvušo, cilvēku drošību apdraudošo būvju" sarakstā, taču "būtu tikai apsveicami, ja katedrāles saimnieki to sakārtotu".

Vasiļevskis ar rezignētu smaidu sejā saka – kad pieķērušies katedrāles jumtam, pēkšņi, "it kā pavasaris būtu", pamodušās un klāt bijušas "attiecīgās iestādes", tostarp Būvvalde, kas pirms tam nez kādēļ nebija likusies zinis par brūkošo valsts nozīmes arhitektūras un kultūrvēstures pieminekli.

Draudzei ir tik līdzekļu, cik ir, saka Vasiļevskis, un ir utopiski iedomāties, ka Romas katoļu baznīcas draudzei nāk līdzekļi no Vatikāna.

"Nenāk. Mēs vēl vācam ziedojumus Vatikānam, lai Baznīcai būtu iespējams darboties sociālajā jom trešās pasaules valstīs – attīstīt slimnīcas, skolas."

Realitāte ir tāda, kāda ir, un tā ir skumja, secina prāvests – atnākot uz Liepāju, draudzes kase izrādījusies tukša.

"Bet, ja mēs paskatāmies uz likumu – ir divpusējs stapvalstu līgums, konkordāts, starp Latvijas valsti un Vatikānu, ko neviens neapšauba un kurā skaidri ir pateikts, ka Romas katoļu baznīcai ir liels kultūras un mākslas mantojums, un Baznīca un Latvijas valsts uz līdzvērtīgiem nosacījumiem apņemas šo mantojumu saglabāt. Baznīca to līdz šim ir darījusi, bet, kur ir valsts, kur ir pašvaldības līdzatbildība? Bieži vien, kad mēs nonākam līdz remonta jautājumiem, dzirdams: Baznīcas īpašums, Baznīca lai arī rūpējas! Arī, tad, kad dievnamu vajag kā tūrisma objektu, mēs dzirdam pārmetumus – kāpēc Baznīca nav parūpējusies par to vai par šo. Bet ir taču likums!"

Prāvests, kuram pašam ir tekstilmākslinieka izglītība, pastāsta, ko vēl draudze dara, lai saglabātu kultūras un mākslas vērtības, kas ir tās īpašumā. Šobrīd, piemēram, stājglezniecības restauratore Dita Murziņa strādā pie viena no vērtīgākajiem Sv.Jāzepa katedrāles mākslas priekšmetiem –  kanoniķa Kazimira Bužinska portreta (18.gs.) atjaunošanas, kas, Vasiļevska vārdiem runājot, ir viens no retajiem šā laikposma garīdznieku portretiem Latvijā. Savukārt Rundāles pils tērpu restauratori un tekstīliju restauratore Indra Saulesleja atjauno vairākus vērtīgus liturģiskos tērpus – pluviāles, zelta diegiem izšūtu19.gs. panno.

Pirms pāris gadiem, būdams suitu novada draudžu prāvests, Andris Vasiļevskis par savu aktīvo darbību sakrālo vērtību atjaunošanā saņēmis Kultūras mantojuma gada balvu nominācijā "Labākais saimnieks".

Bet, saka Vasiļevskis, – es neesmu nekāds Zelta teļš, no kura var atcirst gabaliņu, lai visu izdarītu!

"Man ir ļoti skumji, ka Liepājā šobrīd ir tāda attieksme pret sakrālo mantojumu..."