Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, šonedēļ populārākie vārdi Liepājā ir Inga (518), Ieva (340) un Larisa (331). Šodien vārda dienu svin 340 Ievas un 2 Ādami.

Šodien vārda dienā sveicam projektu vadītāju un iedvesmojošu jaunieti Ievu Lāci.

Pastāsti, kā tev radās ideja doties mācīties uz ārzemēm?
Jau kopš skolas gadiem vienmēr ar apbrīnu skatījos uz tiem skolas biedriem, kas brīvdienās ar ģimeni devās ceļot vai arī pavadīja apmaiņas vidusskolas gadu ārzemēs. Jau tajā laikā mēģināju tikt kādā programmā, bet visas diemžēl izrādījās par lielu maksu, ko nebija iespējams pat apsvērt, kur nu vēl īstenot. Bet manī bija dziļa vēlme redzēt pasauli, sajust pasaules elpu un redzēt cilvēkus citur – tāds atklājēja gars iekšā. Vidusskolā starp vienpadsmito un divpadsmito klasi izdarīju diezgan drosmīgu soli – pieteicos darbam Anglijā uz kuģa par stjuarti, un kopā ar draudzeni aizbraucām. Tā pieredze, ko dažos mēnešos ieguvu, bija kā atklājums, ka viss īstenībā ir iespējams. Par laimi, atbraucu atpakaļ, pabeidzu vidusskolu, sāku mācīties augstskolā, tur jau bija apmaiņas programmas un man bija cita motivācija studēt. Pēc programmas „Erasmus” apmaiņas Kiprā, studiju pēdējā gadā izcīnīju iespēju tikt dubultā grāda studijās Nīderlandē un ar Ulda Pīlēna stipendiju fonda atbalstu tas arī izdevās. Tālāk sekoja prakse un darbs Indijā, un no tā laika esmu jau vairākus gadus dažādās pasaules vietās. Šobrīd gan atkal esmu uzsākusi maģistra studijas savā sapņu programmā – mācos globalizāciju ar 25 studentu izlasi no 17 valstīm un katrus 4 mēnešus esmu citā valstī un kontinentā. Esmu specializējusies pasaules attīstības projektu vadībā un šobrīd apgūstu padziļinātas zināšanas.
 
Kur tu esi pabijusi un ko redzējusi, jaunu iemācījusies?
Esmu bijusi diezgan daudz kur un, godīgi sakot, – tā ir milzīga dāvana. No vienkāršas lauku meitenes esmu kļuvusi par pasaules ceļotāju, kurai ir ļoti paveicies – esmu izcīnījusi savu ceļu un caur darbu, skolu un projektiem esmu strādājusi ne tikai Āfrikā, bet arī Arktikā un tikko atgriezos no Argentīnas. Šobrīd maģistra programma, kurā mācos – tas ir kā visu sapņu piepildījums – es mācos no pasaules labākajiem profesoriem un esmu kopā ar ļoti talantīgiem jauniem cilvēkiem ar kuriem kopā atklājam dažādas pasaules valstis, risinām globālus jautājumus un mēģinām saprast, kas mums būtu šajā dzīvē jādara, lai sevi realizētu visefektīvāk. Interesanti gan – lai arī tieši šobrīd iegūsti izcili interesantu izglītību, tomēr aizvien vairāk pati vēlos atgriezties pie ļoti vienkāršām, cilvēcīgām lietām. Esot brīvdienās mājās, ļoti novērtēju siltus mirkļus ar ģimeni, iespējas aiziet līdz jūrai, tirgū  iegādāties vietējo biezpienu, doties pēc eglītes – laikam jau visas pasaules gudrības tur arī pulcējas – vienkāršās, cilvēcīgās attiecības. Man arī pašai ir sajūta, ka pasaule mainās un visa kapitālisma juceklī gribas ticēt, ka cilvēki aizvien vairāk novērtē un cenšas atgriezties pie pamatvērtībām – godīguma, mīlestības, ieklausīšanās, ilgtermiņa domāšanas.

Kā šo ceļojumu laikā ir mainījies tavs skatījums uz dzīvi, vērtībām?
Esmu ļoti mainījusies, bet tajā pašā laikā, jo tālāk dzīvoju, jo vairāk cenšos paturēt un atcerēties vērtības, ko bērnībā man iemācīja ģimene – mīlēt dabu, cilvēkus, labas lietas. Ilgāku laiku es centos no tā visa pat attālināties un mācīties citas kultūras, bet šobrīd man ir skaidrs – kodoliņš jau paliek mans, kas iedots no manas ģimenes. Es uzaugu lauku mājās, ar dzīvnieciņiem un dabu apkārt, ar lielu mīlestību, jūru un mežu – kas tagad dod man lielu spēku un nekas nešķiet par grūtu.  Tajā pašā laikā nereti man saka, ka manī rit citas asinis – man ļoti patīk smaidīt, smieties, runāt ar cilvēkiem, esmu ļoti atvērta, patīk atklātas sarunas, runāt par jūtām, saukt lietas īstajos vārdos – šīs ir īpašības, kas nav latviešu dabā. Bet pasaule to iemāca – būt atvērtam, būt smaidīgam. Latvieši taču īstenībā ir tik skaisti, talantīgi, meitenes un dāmas skaistas, talantīgas; vīrieši ir interesanti, tikai mēs nesmaidām un tik bieži nedalāmies. Es no pasaules esmu iemācījusies daudz – man ļoti tuvi Āfrikas, Sjeraleones – mazas Rietumāfrikas valstiņas draugi un jau tāda kā ģimene, no kuras esmu iemācījusies sirds sirsnību, dalīšanos. Tieši tur cilvēki ģimeni uztver kā cilvēku kopumu, kuri dvēseliski ir saistīti – tādēļ arī esmu daļa no viņiem, un cilvēki tur mani tā arī uztver, dalās un sarunājas, un tas ir tāds attiecību vieglums. Es kaut kā cenšos šo vieglumu ielikt arī sevī un pārnest uz jebkurām attiecībām – lai kas man nāk ceļā, sagaidīt un saņemt cilvēkus ar atvērtām domām un rokām, iepazīt un tikai tad izdarīt secinājumus. Varu arī teikt – esmu iemācījusies palīdzēt citiem, neko negaidot pretī – man ļoti patīk palīdzēt, arī svešiem cilvēkiem un šobrīd tas jau ir kļuvis tik pašsaprotami, ka to atceros, ja kāds man atgādina, ka var būt arī savādāk. Taču tas viss man ticis parādīts – tā pasaule ir uztvērusi mani, un esmu mācījusies no pasaules, ne otrādi.

Ko tu teiktu jauniešiem, kuri arī vēlas doties mācīties uz ārzemēm, bet baidās?
Godīgi sakot nezinu, jo man liekās, ka jādodas ir, lai mācītos – tas var būt brīvprātīgais darbs, apmaiņas programmas, bet es ieteiktu sākt ar savām aktivitātēm uz vietas – mums apkārt ir ļoti daudz interesantu cilvēku, idejas, projekti, iespējas – vajag sākt te un tūlīt! Tad arī iemācās, ko nozīmē organizēt, uzņemties atbildību, meklēt atbalstu, saprast cilvēkus. Un, kad tas viss jau saprasts, tad var lūkoties uz ārzemju pusi un nebūs nekā no kā baidīties. Ir jāmācās valodas. Es gribētu to pavērst savādāk – nav visiem jāskrien uz ārzemēm pēc izglītības – tā ir laba arī te. Esot projām bieži ir pat daudz grūtāk nekā esot uz vietas – un esot Latvijā, mācoties, izglītojoties, var sasniegt ļoti daudz – tikai jādara. Ja gribas redzēt pasauli un mācīties, kāpēc gan ne, bet to var arī darīt, dzīvojot uz vietas.

Kādi ir bijuši tavi šī gada spilgtākie notikumi?
Šis gads ir bijis viens no visgrūtākajiem un laimīgākajiem līdz šim – tiku uzņemta maģistra programmā, kas izsenis bijis mans sapnis – ar to arī sākās milzīgs virpulis – liela konkurence, jauni draugi – esmu pabeigusi semestri Itālijā un Argentīnā, iemācījusies ārkārtīgi svarīgas akadēmiskās lietas. Tajā pašā laikā tam visam klāt nāca milzīga stresa deva – kā to visu apmaksāt, kā sastrādāt nepieciešamos līdzekļus. Paralēli tieši šogad mani pieņēma darbā kā neatkarību biznesa konsultantu vienā no Sjeraleones uzņēmumiem, kas manā karjerā ir liels sasniegums, un pati esmu lepna, ka viss līdz šim ieguldītais darbs ir nesis augļus.  Ja vajag izdalīt kādus spilgtus mirkļus, tad tie būs tādi zibšņi kā laimes sajūta sēžot kādā Itālijas kalnā ar mājas vīnu rokā, apkārt savvaļas zirgi un manas mācību klades. Citā reizē pēkšņa zemestrīce Čīlē vai negaidīta lietusgāze nakts vidū Sjeraleonē –  tāda, ka pusmetrs ūdens uz ielas līdz mašīnas logiem! Nesen  Brazīlijas mūzikas koncerts ar tādiem ritmiem, ka liekas – pasaule saplūst, un pats nesenākais – ejam ar mammu gar jūru, apkārt daba, sunītis skrien un es zinu ar visām ķermeņa molekulām – esmu laimīgs cilvēks.

Kas tevi iedvesmo un padara tavu ikdienu īpašu?
Tā kā lielākoties esmu prom no Latvijas dažādās valstīs, tad man ļoti mīļi ir tie mirkļi, kad ciemojos mājās, kad maniem tuvākajiem atrodas laiks aprunāties – sēžam pie tējas tases un varam sarunāties pa īstam – bet tas gan ir ļoti reti. Vispār – tādas sirds sarunas ar jebkuru cilvēku mani iedvesmo – atliek vien vēlēties kaut tā būtu biežāk, jo, lai gan viss ir tik skrejošs, digitāls, datorizēts, kaut kur manī ir šī vecmodīgā daļa. Vispār pēdējo gadu no telefona esmu atteikusies, televizoru neskatos gadiem, bet datora darbs gan ir cauras dienas. Tā kā man ir daudz paziņu un notikumu, tad tajā visā man īpaši dārgi ir šie sirds cilvēki, kuri saprot mani un ar kuriem varam dalīties ikdienas jokos.

Bet vispār ļoti daudz laika pavadu mūzikā, grāmatās, ik pa laikam ko uzzīmēju, cenšos pavadīt laiku dabā, gatavoju ēst – tādi ikdienas sīkumiņi, kuri piešķir mirkļiem nozīmi – mazās baudiņas. Katrā valstī atrodu kādu sociālu projektu, kur varu sevi realizēt – man patīk darboties ar cilvēkiem, kaut ko iekārtot, patīk radīt.

Kopsummējot – patīkami un lietderīgi pavadīts laiks ar cilvēkiem, kuri pozitīvi rezonē.

Vai tu labi sadzīvo ar savu vārdu Ieva? Vai zini arī tā skaidrojumu?
Ir tā, ka, lai arī tie ir tikai četri burti – manu vārdu ir ļoti grūti izrunāt un atkārtot jebkurā citā valodā. Kad dzīvoju Indijā, dzirdēju vismaz 8 versijas, kā mani sauca. Visbiežāk to uzraksta nepareizi, arī dokumentos, tādēļ tas ir grūts vārds. Ja kādreiz nepievērsu tik daudz uzmanības, kā cilvēki mani sauc, tad pēdējā laikā iemācu pareizi – tas ir skaists vārds. Ieva savā ziņā ir visa sākums – tur ir sava burvība, gudrība, ziņkāre un tāds cilvēcīgs kārdinājums un pat varētu teikt mazliet stulbum, un to visu jūtu arī sevī. Bet vārds ir īpašs – pilnīgi noteikti. Taču mans vislielākais pārsteigums sākās tad, kad strādājot Sjeraleonē, kādā no ciltīm, izdzirdot manu vārdu, visi aizelsās un sāka mani godināt! Mande ciltī, kas ir pāris tūkstoši cilvēki – viņiem ir tāds pats vārds, kas nozīmē – no mātes nācis, visa centrs vai mātes dots. Tas esot īpašs vārds, ko iedod tikai dažām cilts sievietēm – vietēji cilvēki regulāri prasīja, kāds ir mans īstais vārds un, kad teicu, ka šis arī ir mans īstais, viņi visbiežāk teica, ka tātad man ir bijis lemts pie viņiem nonākt un darīt lielas lietas. Lai vai kā, tikai latviešu valodā un tikai paši tuvākie sauc mani par Ieviņu, un tas gan ir jauki!

Tavs novēlējums visiem šajos svētkos!
Iziet laukā, aizbraukt līdz mežam, apdejot ap eglīti, aizbraukt ciemos pie omām un svētku dāvanas darināt tikai ar savām rokām. Samīļot un sabužināt ģimeni, glabāt tradīcijas un sākt kaut ko darīt lietas labā, ja gribas, ko mainīt. Kā arī mīlēt visu, ko vien var – tantiņas uz ielas, pretim skrejošo Reksi, mammu un tēti, zariņus un lapiņas, savu pilsētu, sapņus un pašam sevi!

Notikumiem Ievas dzīvē var sekot līdz ievaglobal.com!