Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 37 Linardi, 53 Leoni, 14 Leo, 13 Leonardi un 4 Leonardas.

Šodien vārda dienā sveicam kaskadieri un aktieri Leo Hiršsonu.

Īsumā pastāstiet, kā norit jūsu ikdiena?
Pamostos diezgan agri – ap pulksten 5 – 6 rītā. Paralēli darbam kino jau sen esmu aizrāvies ar vecu pulksteņu restaurēšanu. Man uz darbnīcu tālu gan nav jādodas – no mājas otrā stāva uz pirmo. Agrāk tas bija tikai hobijs, bet tagad mans bizness, jo darbs kino ir apsīcis un šobrīd esmu reģistrējies kā pašnodarbinātais. Pie mājas jau arī vienmēr ir ko darīt un nekāda roku pūtināšana nesanāk!

Kas jūs pamudināja mācīties par kaskadieri?
Kad biju mazs, gribējās būt par visu ko, bet, kad paaugos, secināju, ka būtu labi kļūt par aktieri, jo tad vari būt jebkas. Bija tikai viena problēma – es stipri stostījos, jo agrā bērnībā mani nobaidīja liels suns. Līdz ar to izjutu, ko nozīmē būt savādākam. Nebija viegli, taču palīdzēja tajā laikā ne pārāk populārie jogas elpošanas vingrinājumi, un vēlāk neviens pat neticēja, ka man ir bijusi tāda ķibele. Izmācījos par aktieri, bet sirdī bija sapnis kļūt par kaskadieri. Daudz sportoju – jāšanas sports, paukošana, bokss, sporta vingrošana – tas viss ļoti noderēja skatuves kustībā pie Karmenas Austrumas, kā arī pie Valda Lūriņa skatuves paukošanā un cīņā. Jutu, ka varu, un kad Liepājā Dunkers uzņēma filmas "Uzbrukums slepenpolicijai" un "Sāpju ceļi", sapratu, ka aktiera amats man būs tikai tramplīns, lai kļūtu par kaskadieri. Tā ari notika! Kā aktieris nokļuvu apritē un iegūtie kontakti palīdzēja kļūt par triku izpildītāju, bet vēlāk jau par triku inscenētāju un Latvijas Kaskadieru biedrības valdes locekli.

Interesanti ir arī tas, ka kādreiz braucu pie Ulda Veispala kā pie pieredzējušākā PSRS kaskadiera konsultēties, bet tagad mēs abi esam vienīgie sertificētie, Latvijā visretākās – triku inscenētāja profesijas, pārstāvji. Abi kopā kā triku inscenētāji esam strādājuši pat vienā filmā – austriešu režisora Aleksandra Hāna filmā "Jāņu nakts". Uldim Veispalam jau ir aptuveni 300 filmu, man nepilns 100, kurās esam piedalījušies.

Kas ir bijis pārdrošākais, ko esat darījis?
Tas trakākais, ko nācies darīt, ir bijis pašā sākumā – filmā "Sāpju ceļi." Man vajadzēja ar zirgu dzīties pakaļ vilcienam, pārvilkties uz vilciena jumtu un pārlekt no viena vagona uz otru. Pēc tam saņemt lodi vēderā un nokrist no vagona jumta zemē. Divi dubli jau bija uztaisīti, kad pienāca klāt režisors un teica: "Ļovuška! Bog troicu ļubit – zģelaem ješķo odin dubl!" (tulk. "Dievam patīk trejsavienība – taisīsim vēl vienu dubli!"). Es arī taisīju, tikai celiņš jau bija iestaigāts un tā vietā, lai aizietu no vagona jumta vilciena inercē, es atspēros un, bez šaubām, pārlidoju pāri amortizācijas bedrei un atsitu kāju ikrus. Tad man klāt pienāca klāt režisors un teica, mani slavējot: "Ļovuška! Eto bilo otmenno, no tvoi mat perekril gul poezda!" (tulk. "Tas bija brīnišķīgi! Tikai tavas lamas bija skaļākas par vilciena svilpi!").

Kā pavadāt savu brīvo laiku?
Ja runājam par brīvo laiku, tad varu atklāti pateikt – man tāda nav! Ir reizes, kad ar sievu izejam ļaudīs, bet tas vairāk ir saistīts ar kādu pirmizrādi .Pēdējā, kuru redzējām, bija Unas Celmas "Raganu mēnesis". Labprāt apmeklēju muzejus, izstādes. Mīlam uzņemt ciemiņus – bieži pie mums ir mūsu dēlu draugi. Interesantākais ir tas, ka viņi mūs uztver kā vienaudžus, bet arī neaizmirstas. Man ļoti patīk šiverēt virtuvē – tas no mammas. Starp citu, viņa bija tā, kas iemācīja cept kūkas Lilitai Vīdnerei un Baltā kūka, kas joprojām tiek cepta Vīdnera konditorijā, ir pēc mammas receptes. Lilita apsolīja, ka uz vārda dienu būšot klāt ar visu Balto kūku! Urrā!

Jūs savas dzīves laikā esat strādājis dažādās profesijās. Kurā esat guvis vislielāko piepildījumu?
Runājot par daudzajām profesijām, varu teikt – katrā no tām ir savs skaistums! Kad strādāju par darbmācības skolotāju Rīgas 47. vidusskolā, ļoti palīdzēja viss ko bija iemācījis mans darbmācības skolotājs no Liepājas J.Raiņa 6. vidusskolas Jānis Dalbiņš, kuram, domāju, lielākais gandarījums bija mani redzot sev blakus kā sola biedru Skolotāju kvalifikācijas  celšanas kursos. Galdniecībā izslīpēju tās iemaņas, ko man deva Arnolds Treibahs – tēva draugs un mūsu kaimiņš, pie kura izgāju mācekļa praksi. Stingrs gan bija! Fotografējot vienmēr atceros Huberta Stankeviča mācīto Liepājas fotostudijā. Liels paldies jāsaka arī mūsu LLMV Eksperimentālā aktieru kursa pedagogiem, bez kuru dotajam zināšanām man laikam nebūtu bijis tik viegli atrasties gan uz skatuves, gan kameras priekšā. Varētu minēt vairāk piemērus, taču tas aizņemtu daudz laika! Tēvs kādreiz teica – nekrāj naudu, krāj  amatus! Man tas noderēja!

Kādi ir jūsu tuvākie nākotnes plāni?
Manos aktīvākajos nākotnes plānos kā pirmo un svarīgāko es ietvertu Kaskadieru profesijas reglamentācijas panākšanu un nolikuma "Par kaskadieru pensijām" trešā lasījuma pieņemšanu Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, kurā mēs to iesniedzām jau pirms trīs gadiem. Toreiz liepājnieces Aijas Barčas vadītā komisija mūsu klātbūtnē – Gunāra Tēberga (Latvijas Kaskadieru biedrības prezidenta) un manā, vienbalsīgi 1.lasījumā pieņēma. Esot bijis arī otrs lasījums, tikai mums neviens nesniedz nekādu informāciju.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Lai jums jauka nedēļas nogale, Liepājas vējiem  nesaldējot, bet liepājnieku sirsnībā sildoties!