Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā vārda dienu svin 180 Sintijas, 47 Sindijas un 11 Elfrīdas. Dzimšanas dienā sveicam mākslinieku Aivaru Kleinu.

Vai esat liepājnieks?
Jā, esmu dzimis liepājnieks. Tas vienlaikus ir mans spožums un posts, jo manas vērtības ir vairāk saistītas ar klasisko mākslu un klasisko amatniecību, tostarp vēsturisko pilsētvidi, un tās ir lietas, kas man, domājot par pilsētu, sāp. Cik varēju, tik rosināju sabiedrību pievērst uzmanību tām vērtībām, kas mums ir mantojumā, bet šobrīd jau sāku domāt, kā taupīt savus spēkus. Varētu gulēt uz lauriem, bet mūsu pilsētā tas tik vienkārši nesanāk.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Datums rāda, ka pēc horoskopa esmu Dvīnis, tur mūžīgi ir divas puses, kas cīnās. Radošam cilvēkam šis mūžīgais nemiers laikam jau nāk par labu. Esmu saistīts ar mākslām un amatiem. Šobrīd baudu vasaru, audzēju zemenes, stādu kreses un saulespuķes, un ceru, ka kādā brīdī tās uzgleznošu. Vēl kāda lieta, kam es gribētu pievērst liepājnieku uzmanību, ir starptautiskais gleznotāju plenērs "Liepājas marīna", kurš notiks no 1. līdz 7.jūlijam. Mūs varēs meklēt promenādes galā, vecajā muitas mājā.

Kā radās ideja šogad plenēram piešķirt devīzi "Atmuitots!"?
Mākslinieks jau ir tas, kurš defektu uztaisa par efektu. Diemžēl netiek projektētas izstāžu zāles, un māksliniekiem ir jāizstādās žogmalēs vai vecos graustos, tāda ir realitāte. Šis būs kāds otrais precedents, kad mēs izstādīsimies iekštelpās. Kad mēs pagājušo gadu ar Kultūras pārvaldi spriedām par situāciju, un es teicu, ka būtu labi, ja būtu jumts, radās vairākas idejas. Tā kā tēma ir jūra, viena no idejām bija šis muitas nams. Ideja ir laba, māja gan no iekšpuses ir pademolēta, bet ko darīt. Katrā gadījumā  – interesanti. Tur ir bijis plānots rīkot izstādes mākslas skolai, bija Kuģniecības muzeja skiču skate. Tā kā māksla tur it kā iestaigā. Šogad būs daudz mākslinieku, cerams, ka izdosies tur ienest gaišumu. Telpas jau ir foršas, bet var tikai "apbrīnot" cilvēku vēlmi līst iekšā un demolēt.

Kā māksliniekam plenērs atšķiras no ikdienas darba?
Būtībā tas ir gleznošanas paņēmiens. Vēsturiski mākslinieki lielākoties iedvesmojas no dabas un ataino realitāti vai vismaz kaut ko konkrēti nolasāmu. No dabas guva iespaidus un pēc tam darbnīcā tos atainoja. Bet impresionisti radīja principu, ka glezna ir jāsāk un jābeidz tikai tieši no dabas un laukā. No franču valodas plenērs nozīmē strādāt gaisā. Tas nozīmē, ka gleznotājs iziet laukā un strādā no dabas. Ir maz īstu plenēristu. Šoreiz arī uzsvars būs uz darbnīcām, bet vismaz iespaids būs no dabas. Es gribētu, lai ir stingrāka disciplīna – mākslinieki iet laukā un strādā no sākuma līdz galam. Tas gan nav vienkārši – gaisma mainās, laikapstākļi mainās – tas viss satrauc mākslinieku, bet šodien liela daļa mākslinieku grib siltas čībiņas, klausīties Mocartu, dzert siltu tēju, un glezno no fotogrāfijas.

Tādi laiki. Plenēra ideja pirms daudziem gadiem bija, lai cilvēki redz, kā profesionālam māksliniekam top mākslas darbs.

Esat pabeidzis koktēlniecības nodaļu. Kā sākāt gleznot uz koka?
Tās ir divas formas, kas man vienmēr gājušas līdzi. Koks ir vairāk maizes darbs (bet arī tas ir ļoti radoši). Koks ir bijis gleznu pamats no pirmsākumiem, piemēram, ikonas. Mans gadījums ir tāds – neesmu tikai mākslinieks, kas dzīvo no svaiga gaisa un mīlestības, es cenšos darīt arī ko praktisku (un mūsdienās amatnieka darināts krēsls vai galds arī ir mākslas darbs).

Kas ir pateicīgāks materiāls – koks vai audekls?
Es strādāju ilgi un daudzslāņaini – nereti uzklāju krāsas kārtu un tad slīpēju nost. Krāsa tiek pārslīpēta un nokasīta, kamēr esmu apmierināts ar rezultātu. Koks tādā ziņā ir pateicīgs, tas ir ciets pamats, ko mierīgi var pārslīpēt, ar audeklu nevar tik barbariski apieties. Katram savs. Bet plenērā pateicīgāk ir gleznot uz audekla, jo tas ir viegls – paņem un ej. Tagad jau vispār var gleznot visi, kam nav slinkums, jo audeklu var nopirkt par dažiem latiem. Kādreiz pašiem māksliniekiem tie bija jāsagatavo. Viss ir palicis industriāls un tas mēdz degradēt gleznas vērtību.

Ko jums vislabāk patīk attēlot savās gleznās?
Esmu gleznojis daudz ko – gan portretus, gan figurālās kompozīcijas, bet gribētos atgriezties pie portreta. Diemžēl ir tā, ka cilvēkiem šodien nav laika, bet es no fotogrāfijām negleznoju. Tagad pārsvarā ir klusās dabas un ainavas. Tās ir lietas, kas nekad neprotestēs un nepateiks – kāpēc es neesmu līdzīgs, kāpēc man deguns ir tāds... Tēma, kas mani iedvesmo – zivis, ziedi, meža upes. Mans iedvesmas avots ir foreļu makšķerēšana. Esmu laimīgs, ka Latvijā ir vietas, kur es jūtos kā Dieva valstībā – meža upītes, meža ainavas. Man nevajag neko lielu, varu ar nelieliem līdzekļiem radīt sev laimes sajūtu. Gleznoju ziedus, kurus pats izaudzēju un zivis, kuras pats noķeru.

Kura Liepājas vieta jums ir sirdij tuvākā?
Šobrīd – mana māja un mans dārzs. Pa Liepāju vairs nevaru mierīgi pastaigāties, jo nespēju pieņemt to, kas notiek ar vēsturisko apbūvi, situācija ir katastrofāla. Esmu laimīgs, ka man ir, kur veldzēties.

Kā jūs sevi iepriecināt dzimšanas dienā?
Godīgi sakot, es priecājos katru dienu un par katru dienu. Lielākais prieks ir tad, kad iepriecina tuvinieki, kad ir ģimene. Vajag pat sākt no otra gala – dot prieku citiem, un tad mājās būs prieks un pašam prieks.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Es pārāk nopietni horoskopus neuztveru, bet kaut kāda mistika tur ir. Tāpēc tiem, kas dzimuši šodien un vispār Dvīņu zīmē, novēlu, lai vienmēr uzvar labais dvīnis!