Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 290 Renāri, 287 Valteri un 30 Regnāri.

Dzimšanas dienā sveicam modeli un sabiedrisko attiecību vadītāju Ivo Reinholdu.

Pastāsti nedaudz par sevi!
Esmu 22 gadus vecs liepājnieks, kurš pārcēlās uz dzīvi Ķīnā 17 gadu vecumā. Šeit dzīvoju lielisku dzīvi un uz savu pagātni īpaši cenšos neatskatīties. Mana dzīve un bērnība nekad nav bijusi vienkārša vai viegla. Vienmēr man bijuši kādi izaicinājumi un grūtības. Sāku strādāt jau agrā bērnībā, lai nopelnītu kādu naudiņu un iekšēji dziļi sevī vienmēr cerēju uz skaistu nākotni. Man nebija daudz sapņu, jo viss ko vēlējos bija diezgan vienkāršas lietas – es vēlējos dzīvot pēc iespējas tālāk no mājām, pats savu neatkarīgu dzīvi, celt pats savu nākotni. Pamatā es vēlējos savu dzīvi sākt no jauna, vietā kur mani un manu ģimeni neviens nezin, vietā kur es pats spētu iegūt cilvēku uzticību, cieņu un laimi. Vēlējos tik vienkāršas lietas kā dzīvot savā dzīvoklī un būt pilnīgi neatkarīgs no ģimenes pēc iespējas agrākā vecumā. Bet man neviens nekad īsti neticēja, ka es ko tādu spētu darīt, tādēļ, bērnam esot, tas bija vēl grūtāk. Man bija jāiziet cauri ellei, lai sasniegtu to ko vēlos, jo vienīgais lielākais atbalsts biju es pats sev.

Kāda ir tava ikdiena?
Diezgan interesanta. Es neciešu darbu, kurā viss ir monotons. Es jau pašā sākumā nevēlējos būt ofisā katru dienu vienā un tajā pašā laikā, iet pusdienot tajā pašā laikā un vietā, redzēt vienus un tos pašus cilvēkus piecas dienas nedēļā. Tādēļ man bija grūts ceļš, lai pierādītu to, ka varu vairāk. Tagad strādāju par sabiedrisko attiecību (PR) direktoru, pasākumu organizatoru un brīvajā laikā vēl joprojām neesmu atmetis modeļa darbu. Mana ikdiena ir neparedzama. Ofisā parādos reti. Tiekos ar klientiem dienu no dienas, uz kafijas sapulcēm, pusdienām, vakariņām un lielākiem vai mazākiem modes pasākumiem. Varu pats noteikt savu darba laiku. Lidoju arī daudzos biznesa ceļojumos visapkārt Ķīnai. Cenšos būt visur, kur vien varu paspēt. Mīlu savu darbu un draugus šeit, Ķīnā. Uztveru šejieni kā savas mājas, jo cilvēki taču saka – tavas mājas ir tur, kur ir tava sirds! Tā nu esmu atradis vietu, kurā ir mana sirds. Viss ko es vēlos ir parādīt gaismā to, kas man dots un noslēpt vai pilnveidot to, kas trūkst.

Kā ceļš tevi aizveda prom no Liepājas?
Lielākoties nebiju laimīgs savā dzimtenē. Nekad ģimenei nav īsti bijušas savstarpēji labas attiecības, ne arī man ar visiem. Tas viss mani veda izmisumā. Es centos ko pierādīt, bet nekādi nespēju likt cilvēkiem noticēt. Daudzās reizēs es pat biju apsmiekls, bet tas mani īpaši nekad neapturēja. Es neredzēju savu nākotni tur un vienmēr uzskatīju – ja es nebūtu aizlidojis prom 17 gados, tad to es nekad nebūtu izdarījis. Es mācījos, strādāju veikalā, gāju dziedāšanas ansamblī un sāku modeļa karjeru. Manu sasniegumu dēļ man piedāvāja darbu, kur es apmācīju jaunos modeļus kā pareizi iet pa mēli un kā pareizi izskatīties kameru priekšā. Tajā brīdī es sapratu, ka mani panākumi šeit nedrīkst apstāties un ir jāiet tālāk. Tā nu es sāku braukt uz „Riga Fashion Week” un satiku daudz ietekmīgus cilvēkus, kuri man piedāvāja iespēju braukt prom un izmēģināt savus spēkus modeļa karjerā. Es cerēju uz vistālāko valsti un tāda iespēja man parādījās – Ķīna! Atklāti sakot, kad uz šejieni atlidoju, nemaz nedomāju par pārvākšanos un mans pirmais gads šeit bija nožēlojams, bet es sapratu vienu – es neatgriezīšos atpakaļ kā salauzts suns. Manā prātā bija vienīgā doma – vai nu es ko sasniedzu, vai zūdu mēģinot! Tā sasniedzot tik daudz, vairs nespēju pamest Pekinu, kuru tik spēcīgi iemīlēju un pierādīju savu piederību un vietu šeit!

Vai plāno kādreiz atgriezties Latvijā?
Protams, nevaru noliegt, ka Latvija kā vieta ir skaista, bet atgriezties tur es vairs nespēju. Ne tikai tādēļ, ka esmu uzcēlis savu dzīvi šeit, bet arī tādēļ, ka Latvijā man īsti vairs neviens nav palicis. Ir, protams, pāris tuvi cilvēki, bet no ģimenes man ir palicis tikai viens dzīvoklis Liepājas centrā un tas arī ir viss, kas mani vēl saista ar Latviju. Pēc pāris gadiem apciemošu šo vietu, jo kā nekā tā ir vieta, kurā dzimu un uzaugu, vieta ar daudzām nostalģiskām atmiņām, bet šo valsti es uztveru kā atvaļinājuma un relaksācijas iespēju pie skaistās Baltijas jūras!

Kas tev savā darbā patīk visvairāk?
Kā jau minēju iepriekš – es mīlu savu darbu kā tādu, izbaudu iespēju iet uz svarīgām sapulcēm, kurās man ir viss jānosaka, darbošanās ar svarīgiem līgumiem un izlemšana, kāds būs gala rezultāts. Cieņa, uzticēšanās un ģimeniskās attiecības gan no priekšniecības, gan no kolēģu puses. Patīk tas, ka varu izlemt pats savu darba laiku. Arī tikties ar slavenībām un nedaudz uzzināt par viņu dzīvi. Mode kā tāda mani aizrauj, bet pats es nesekoju jaunākajām tendencēm, jo cenšos būt oriģināls!

Kas tevi iedvesmo?
Šajā ziņā esmu ļoti īpatnējs cilvēks. Mani visvairāk iedvesmo tas, ja cilvēki man netic. Ja es vēlos izdarīt ko tādu, kas, iespējams, liktos pārgalvīgi un pārdroši, un cilvēki man teiks, ka es to nespēju, tad tā man būs motivācija to darīt, iet uz priekšu un pateikt cilvēkiem acīs, ka es tomēr to paveicu. Bet, ja cilvēki, tieši otrādi, mani atbalstīs, tad nekas nenotiks un zaudēšu savu kaisli pret lietām. Atklāti sakot – lielākais iedvesmas avots bija mana māte! Viņa laikam kā zinādama vienmēr man teica, ka viņa ir labāka par mani it visā un viņa to savā jaunībā paveiktu vēl labāk. Bieži mani zākājot, viņa panāca manus lielos sasniegumus visā, pēc kā tiecos!

Kā tu vislabprātāk pavadi brīvo laiku?
Cenšos atdalīt savā dzīvē divus dažādus tēlus – privāto un publisko! Pavadu laiku tuvāko draugu lokā, vai mājās skatoties kādu labu filmu. Dažreiz arī kaut ko pagleznoju. Katrā ziņā brīvajā laikā es cenšos darīt pēc iespējas vairāk lietu, kuras mani aizrauj. Protams, arī neaizmirstu sportiskās aktivitātes, ar kurām es uzaugu savas mātes milzīgās kaisles pret sportu dēļ.

Kas no Liepājas tev pietrūkst?
No Liepājas man pietrūkst tās īpašais šarms, svaigais gaiss, kurš, protams, Ķīnā nav atrodams, zvaigžņotās naktis un lielākoties, kā jau katram liepājniekam, īpaši tuvs ir jūras krasts, kurā tika pavadīts lielākā daļa no vasaras brīvlaikiem.

Kāds ir bijis tavs lielākais izaicinājums?
Es varētu minēt to, ka man ir bijuši ļoti daudz izaicinājumu, kurus es vienmēr pieņēmu, neapdomājot sekas. Lielākie divi izaicinājumi gan varētu būt pieminēšanas vērti – viens no šiem ir mana ģimene, kura brīžos, kad šķita zemāk vairs nevar krist, grūda mani vēl dziļāk dubļos! Vēl viens no lielākajiem izaicinājumiem ir mans pirmais gads šeit, Ķīnā. Bija brīži, kuros es domāju, ka izejas vairs nav, kad man nācās dzīvot trūcīgos apstākļos kas ietver arī nakšņošanu zem tilta ar visu savu iedzīvi sakravātu vienā koferī! Varu atklāti un pat ar lepnumu uzskaitīt visas šīs lietas, jo es sapratu vienu lietu, ko mana omīte vienmēr man bija teikusi: „Nav tāds vārds kā „nevaru”, ir tāds vārds kā „negribu”, tādēļ viss ir iespējams cilvēkam ar pietiekamu gribasspēku un ar galvu uz pleciem!

Tavs novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Dzīvē mēs iesim cauri brīžiem, kuros mums viss liksies neiespējams un sāpes būs vienīgais ko jutīsim un domāsim, bet atcerieties vienu – tas mūs visus padara par tādiem, kādi mēs esam tagad. Mums ir jābūt lepniem pat par tām lietām, par kurām ir kauns runāt, par lietām, kuras mūs ir novedušas zemāk par zemi, jo tas veido mūs kā cilvēkus! Cilvēks kā tāds ir visai interesanta būtne, kura pielāgosies visam un ar savu gribasspēku panāks visu! Tādēļ nenokariet galvu, lai kādā bezizejas situācijā jūs atrastos! Ejiet droši tālāk ar paceltu galvu un lepnumu par savu pagātni! Protams, arī – lieli sveicieni saviem 30.jūlija gaviļniekiem!