Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien Liepājā vārda dienu svin 44 Eleonoras un 2 Ariadnes.

Šodien dzimšanas dienā sveicam liepājnieku, laikraksta „Kurzemes Vārds” žurnālistu Viktoru Ulbertu.

Kas Jums vislabāk patīk žurnālista darbā?
Tas, ka nav vienveidības, lai gan joma viena varbūt ilgāku laiku, bet katru reizi ir kaut kas cits – cilvēki, notikumi, citādas attiecības, sarežģījumi. Nu jau iznāk, ka kopš 1997. gada, nu jau 15. gadu, esmu žurnālists un aizvien notiek jauni pavērsieni saskarsmē ar cilvēkiem.

Kādi pašlaik dzīvē ir aktuālākie darbi?
Dzīve rit savu gaitu, bērniem tuvojas otrās klases beigšana. Darbā arī viss tā kā mierīgi. Gatavoju ekskursijas, hobijs man ir ceļošana ar aviokompāniju „Ryanair”. Izlēmu kā interesantu objektu šogad apskatīt „Costa Concordia” (kruīza kuģis, kas avarēja janvārī Vidusjūrā, netālu no Itālijas – aut.piezīme). Nu jau 14 cilvēki esam, vēl 15. liepājniece vēl domā (smaida). To daru paralēli darbam.

Dzīves filozofija pēc kāda vadāties?
Man nav, nekad tā īsti nav aizrāvušas kaut kādas devīzes. Ja cilvēks ir iesūnojies un nelaimīgs, tad jāmaina apkārtne, bet, ja jāturas pie kādas retas devīzes – tas nav patīkami.

Kas Jūs iedvesmo?
(Domā) ...dzīve pati! Vienkārši dzīve. Ja ir kāds mērķis uz ko tiekties, grūti dzīvot, ja nav mērķu. Nospraust kaut vai mazu mērķi, nevajag jau augstos augstumos.
Idejas, ko gribētu tuvākajā vai tālākajā laikā realizēt?

Gribētu šo aizraušanos ar ceļojumu organizēšanu arī kā uzņēmējdarbības plāksnē ielikt. Tas vēl jāizpēta un jāieliek vēl likuma rāmjos. Tā ir lieta, kas aizrauj, bet neizslēdzu, ka kaut kas tāds varētu notikt.

Tā kā savu uzņēmumu?
Jā, kā mikrouzņēmumu sākumā. Jo tas, ar ko papildus nodarbojos, izrādās ir ļoti pieprasīti.

Tūrisma aģentūras jau tā kā ir...
Tā nav niša, kas man patīk. Man patīk "Ryanair” filozofija. Cilvēki apauguši ar daudz ko tādu, kas viņiem nav vajadzīgs. Tie, kas lido ar "Ryanair” – viņiem nevajag divas sēdvietas, nevajag vakariņas, divas pudeles vīna un citas ekstras. Viņiem vajag tikt no punkta A uz punktu B par iespējams zemāku cenu. To var pārvērst arī tūrisma formā, ceļot par pēc iespējas zemākām cenām un pabūt tur, kur cilvēks vēlas. Tāpēc „Ryanair”  plūc laurus Eiropā, ka bagātie franči un vācieši izmato iespēju uz Barselonu aizlidot pa 20 – 30 eiro. Tas ir hobijs, kas man aizsākās pirms diviem gadiem. Sākumā ceļoju ar ģimeni, bet pēc tam sāku organizēt šos braucienus.

Ja rīt būtu jāsaliek čemodāni, uz kuru valsti dotos?
Mani vienmēr ir fascinējusi Amerika. Varbūt tas ir saistīts ar bērnību, ar indiāņu un kovboju grāmatām. Neesmu bijis, bet mērķis turp ir aizbraukt. Patīk lielpilsētas, visi debesskrāpji, gan arī prērijas, kanjoni.

Ēdiens, no kā neatteiktos?
Ēdiens – cepta vai grillēta vista.

Un no dzērieniem?
Tomātu sula. Tāpēc vienmēr pārdzīvoju un nekad neesmu sapratis, kāpēc kafejnīcā tomātu sulas glāzei jāmaksā tikpat, cik veikalā maksā vesela paka – tas ir 500% uzcenojums! Sulas paka maksā 0,50 santīmi, bet glāze tikpat. Neesmu to nekad sapratis, manuprāt, tā ir pārlieku liela „uzvārīšanās”.

Ja atgriežamies pie Liepājas, kur šeit var atpūsties?
Esmu tradicionālu vērtību piekritējs. Tā pati rokkafejnīca ir laba. Tur ir mana paaudze, mūzika, man nevajag „koijotus”, kur lēkā pa galdiem. Man šķiet, ka rokkafejnīca savā ziņā ir attīrījusies, jo jauniešiem vajag lēkāt pa galdiem un viņi ir prom no turienes. Tagad, kad ieeju, tur sēž mana paaudze, spēlē Tomass Kleins un viss ir kārtībā.

Ko Liepājā vajadzētu pamainīt?
Nezinu, kā šī ideja ir realizējama, ja mēs skatāmies un pieminām Palangu kā piemēru, tad redzam šo Palangas galveno ielu, kas nodrošināta ar visu, ko vajag tūristam. Vienmēr futūriskā skatījumā esmu skatījies, ka pēc šādiem kritērijiem Liepājā atbilst Kūrmājas prospekts. Tā būtu tā vieta, kur ir izeja uz jūru un liela iela gājējiem un galā karuseļi. Šī iela būtu perfekti piemērota šādām lietām. Nekas nenotiktu, ja satiksmi novirzītu uz Vītolu ielu.

Protams, jābūt lielai politiskai gribai, lielām diskusijām Liepājā un noteikti arī būtu pretinieki. Bet vienmēr esmu domājis, ka tā būtu potenciāli tā vieta, kur varētu būtu tāda pati iela, kā Palangā.

Kas gribējāt būt, kad bijāt mazs?
Kosmonauts nē, bet laikam zinātnieks. Lasīju grāmatu par „Nezinīti”; un es biju mazs puika ar brillītēm un Zinīša tēls bija līdzīgāks man. Tas bija man paraugs.
Pēdējā filma vai izrāde, kas uz jums atstājusi iespaidu...
Biežāk eju uz kino. Esmu specifiska žanra cienītājs – fantastikas. Daudzi uz to skatās skeptiski, vajadzīgas mīlas intrigas utt. Lai gan jāsaka, ka ļoti reti ir saturiskas šī žanra filmas. Bieži vien tās „iziet” tikai uz specefektiem. Bieži vien šī žanra filmas ir „atgremotas” no iepriekšējām filmām. Viena no filmām, kas atstājusi uz mani iespaidu, ir 90. gadu „Zvaigžņu kuģu kareivji”. Sižets bija banāls, cilvēki cīnījās pret vabolēm, ārējo ienaidnieku, bet tajā pašā laikā, man patika cilvēku apvienošanās vienotai cīņai. Viņi bija vienoti, nevis kā tagad cilvēki „kaujās” savā starpā. Arī tagad šī ir viena no labākajām šīs žanra filmām. Vēl tagad var skatīties, lai gan filmai jau ir vairāk kā 14 gadu.

Kādi ir liepājnieki jūsu skatījumā?
Es teiktu, ka draudzīgi, lai gan pats no Rīgas uz šejieni atnācu 1993. gadā. Man bieži jautāja Rīgā, kāpēc es atbraucu uz Liepāju – viens otram pie sāniem dzīvo. Viens otru zina kā raibu suni, Rīgā ir dzīve un viss. Bet nē, man patika tas, ka izeju cauri pilsētai, ja tu trijiem neesi roku paspiedis, tad tu neesi liepājnieks. Rīgā ir otrādi – skatījos ar šausmām uz milzīgo bezpersoniskumu. Pelēkā masa.  Dzīvoju Ķengaragā un uz centru braucu ar trolejbusu. Ja mēnesī reizi satiek paziņu – tas jau bija daudz. Milzīga svešinieku masa, kas mani iedvesa šausmas, tāpēc šeit jūtos piederīgs. Toties liepājniekiem, kas Rīgā, patīk šis pūlis. Kā ir labāk, kas to lai zina (smaida)...

Ko novēlat šīs dienas svinētājiem?
Ņemt vērā ne tikai to, ka kļūstam vecāki, bet arī gudrāki un pieredzējušāki.