Bijušais "Liepājas metalurga" darbinieks Aldis Mežvids pats neatlaidīgi turpina cīņu par tiesībām uz atlaišanas pabalstu un algas starpību un mudina to darīt arī citus savus darbabiedrus.

Aldis Mežvids redakcijas rīcībā ir nodevis dokumentus un spēkā stājušos Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumu, ar kuriem pierādīts, ka metalurgiem 2013.gadā ir aprēķināti aplami atlaišanas pabalsti par nostrādātiem gadiem, aprēķināti mazāki bezdarbnieku pabalsti un viņi nelikumīgi atlaisti no darba.

"Maksātnespējas administratoram Haraldam Velmers nebija nekādu tiesību uzteikt metalurgiem darba attiecības ar atpakaļejošu datumu 2013.gada 15.novembrī, līdz ar to tiesa atzina, ka tikai 2013.gada 21.novembrī ir uzteiktas darba attiecības," saka Mežvids.

"Liepājas metalurgs" ražošanu pārtrauca 2013.gada maijā, rezultātā metalurgi netika nodarbināti un rūpnīcā iestājas dīkstāve.

Darba likumā noteikts, ka dīkstāve drīkst būt ne ilgāk kā divus mēnešus, un tās laikā darbiniekiem ir jāmaksā vidējā izpeļņa. Ja darba devējs pēc dīkstāves nevar nodrošināt darba ņēmēju ar darbu, tad darba ņēmējam likumā paredzētajā kārtībā ir jāuzteic darba attiecības un jāizmaksā darba ņēmējam atlaišanas pabalsti par nostrādātiem gadiem, kuri aprēķināti no vidējās izpeļņas.

Turpina Aldis Mežvids:

""Liepājas metalurga" vadība 2013.gadā izdeva rīkojumus, ar kuriem metalurgus prettiesiski nodarbināja "dežūrrežīmā" no 2013.gada maija līdz novembrim. Rezultātā krasi samazinājās vidējā izpeļņa, no kuras aprēķināja atlaišanas pabalstus un bezdarbnieka pabalstus.

2013.gada 28.decembrī kā pieteicējs vērsos tiesā ar lūgumu par  maksātnespējīgā A/S "Liepājas metalurgs" darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas piedziņu, rezultātā tika ierosināta civillieta. Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 25.janvāra spēkā esošu spriedumu tika pierādīts, ka metalurgiem maksājamais atlaišanas pabalsts nevar tikt noteikts, pamatojoties uz samazinātu darba samaksu, t.i., aprēķinot vidējo izpeļņu, no tās izslēdzams laika periods, kad uzņēmumā bija dīkstāve (dežūrrežīms). Atlaišanas pabalsts ir aprēķināms, vadoties pēc darba samaksas par pēdējiem sešiem mēnešiem pirms dīkstāves iestāšanās 2013.gada maijā. Maksātnespējas administrators Haralds Velmers atzina, ka atlaišanas pabalsts ir tikai 1183,36 eiro, bet tiesa uzlika par pienākumu valsts institūciju pārstāvim Velmeram samaksāt pieteicējam 1981,50 eiro.   

Tiesa arī atzina par nelikumīgu Velmera ar atpakaļejošu datumu noteikto 2013.gada 12.novembra darba uzteikumu, jo darba uzteikums stājas spēkā ar to brīdi kad 2013.gada 21.novembrī tas tika paziņots pieteicējam. Rezultātā tiesa uzlika par pienākumu Velmeram izmaksāt pieteicējam 131 eiro.

Apgabaltiesas tiesneši divas reizes atsevišķos tiesnešu sastāvos ir lēmuši par labu man piedzīt 2030,51 eiro vidējās izpeļņas starpību par prettiesisko nodarbināšanu  ,,dežūrrezīmā". Augstākā tiesa gan ir lēmusi, ka strīds ir jāskata no jauna trešo reizi Apgabaltiesā. Spriedums noteikti tiks apstrīdēts Augstākā tiesā, rezultātā par to vai pieteicējam ir jāizmaksā piespriestā summa būs lēmuši 19 (!) Latvijas valsts tiesneši, kuriem ir dažādi un atšķirīgi skatījumi par Latvijā spēkā esošiem likumiem.

Nevar neredzēt Latvijas tiesas konkrētu tiesnešu stipri interesantos spriedumus, jo uz vieniem un tiem pašiem tiesiskiem  apstākļiem un likuma pantiem tiesneši pieņem atšķirīgus lēmumus, kā rezultātā Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir iesniegta pirmā Liepājas metalurga sūdzība pret Latvijas valsti (pieļauju iespēju, ka tā nebūs vienīgā).

Imants Bucis, ar kuru 2013.gadā iesniedzu kopā pieteikumus tiesā un bija spiests vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Latvijas valsti. Varu tikai piebilst, ka mans darba kolēģis vistiešākajā veidā iespējams ir klaji apzagts "likuma vārdā".

Ministru kabinetā jau sen vajadzēja demontēt uzrakstu "Viens likums viena taisnība visiem", jo no pieredzes zinu, ka Latvijā ir viens likums ko var interpretēt katrs pēc saviem ieskatiem."