Kopš 3. janvāra Bērnu un jauniešu biedrībā „Liepājas Jaunie Vanagi” (LJV) darbojas arī Anna no Spānijas, kas te ir Eiropas brīvprātīgo darba misijā.

Anna ir 24 gadus veca, simpātiska meitene no saulainās Barselonas, kas izlēmusi astoņus savus dzīves mēnešus pavadīt Liepājā un palīdzēt mūsu biedrībai attīstīties. Anna pie mums nokļuvusi liela, starptautiska projekta ietvaros, un, cik noprotams, savu izvēli nenožēlo.

Organizācija "International Falcon Movement – Socialist Educational International" (IFM-SEI) šobrīd realizē globālu projektu „Volunteering against poverty”, kura ietvaros 21 jaunietis no dažādām IFM-SEI dalīborganizācijām, ir samainījušies savā starpā, lai veiktu EBD Lielbritānijā, Austrijā, Latvijā, Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Kamerūnā, Senegālā, Indonēzijā u.c. valstīs.

Tieši šā projekta ietvaros Anna arī ieradusies Latvijā. Otrs apstiprinātais dalībnieks, kurš ieradīsies Latvijā, ir puisis no Senegālas, taču pagaidām viņa ierašanos Latvijā aizkavējuši birokrātiskie procesi, kas saistīti ar vīzas iegūšanu.

Savukārt divi jaunieši no Latvijas – Eva un Jānis – devušies veikt brīvprātīgo darbu Indonēzijā (par viņu gaitām un pirmajiem iespaidiem var lasīt blog.ifm-sei.org).

Lai palīdzētu Annai iejusties mūsu sabiedrībā un lai godam sagaidītu mūsu organizācijas pirmo brīvprātīgo, bijām noorganizējuši nelielu ballīti, kurā aicinājām piedalīties visus biedrus. Pavadījām lielisku vakaru, stāstot Annai gan par Latviju, gan par vietām, kuras viņai noteikti jāapmeklē. Palīdzēt Annai iepazīt Latviju var jebkurš, vien jāatceras, a gadījumā braucat uz kādu vietu ārpus Liepājas – vai tie būtu lauki, vai Daugavpils, ja vien ir iespēja, aiciniet Annu līdzi!

Anna ir ļoti komunikabla un atvērta meitene.

Šobrīd Anna apgūst latviešu valodu, uzrādot visai atzīstamu sniegumu, kā arī piedāvā interesentiem dažādas nodarbības: spāņu valodas nodarbības dažādām vecuma grupām, tematiskās ballītes bērniem, pēcskolas nodarbības u.c.

Pastāsti, kā nokļuvi Latvijā?

Piedalījos projektā, kura mērķis bija stiprināt partnerorganizācijas un piedāvāt iespēju iegūt jaunu pieredzi, izmantojot brīvprātīgo darbu. Uzreiz pēc apmācībām piedāvāja izvēlēties valsti uz kuru doties. Izvēlējos Latviju.

Kāpēc tieši Latviju? Bija taču iespēja braukt uz Kolumbiju, Kamerūnu, Indonēziju?

Negribēju doties ārpus Eiropas. Savukārt  Eiropā gribēju izvēlēties valsti, par kuru man nav ne mazākās saprašanas, ar pilnīgi atšķirīgu kultūru.

Latvija vidēji statistiskā spāņa acīs ir valsts par kuru nav ne mazākās saprašanas?

Tieši tā. Kartē varbūt varētu atrast, nav tā, ka domā, ka tā ir kāda Āzijas valsts, bet ja prasītu kādas asociācijas, tad visticamāk cilvēki neziņā paraustītu plecus.

Kā tev patīk Latvija un Liepāja?

Ļoti. Esmu sajūsmā par sniegu! Man tas ļoti patīk, bet, tā kā esmu no Barselonas, tad ar sniegu ir tā, kā ir. Latvija, cik pašlaik esmu redzējusi, ir skaista valsts, un viens no maniem plāniem ir iespēju robežās apceļot to krustu šķērsu. Jāsagaida siltāks laiks, un došos ceļā. Liepāja sākumā likās, kā neliela pilsētiņa, vai liels ciemats. Padzīvojot ilgāk, esmu apradusi ar Latvijas mērogiem, un saprotu, ka Liepāja ir normāla, liela pilsēta. Man te patīk, lai gan nenoliegšu, ka pietrūkst lielpilsētas burzmas un kustības.

Kas tev šķita dīvains? Vai joprojām ir kaut kas, ko īsti nesaproti?

Man jocīgi šķiet, ka latvieši ir sevī noslēgti. Tagad jau saprotu, ka tas ir normāli, tā vienkārši ir kultūru atšķirība. Pie mums, satiekoties, pieņemts dot bučas uz abiem vaigiem, sākumā es to mēģināju darīt arī te, bet diezgan ātri aprāvos. Te tā nav pieņemts, un uz mani sāka dīvaini skatīties. Latviešiem viss notiek lēni un prātīgi.

Pozitīvi šķita, ka jebkurš vienkāršais mirstīgais tik vienkārši var nokļūt pie pilsētas vadības un aprunāties. Barselonā tikt klāt vadībai gandrīz nav iespējams. Šeit viss ir vienkārši un patīkami: gribi aprunāties, piesakies, un ej. Var pat dažkārt aiziet nepiesakoties, tāpat uzklausīs. Turklāt pilsētas mēra vietnieks pats atbrauca uz biroju apjautāties, kā iet. Apbrīnojami! (Liepājas domes mēra vietnieks Gunārs Ansiņš bija ieradies LJV birojā, lai apspriestu jautājumus kas skar topošo jauniešu māju – Ž.K.)

Kas ir tā viena lieta, ko tu gribētu mainīt, ja tev būtu tāda iespēja?

Gribētu tomēr, lai cilvēki ir atvērtāki. Man pietrūkst tuvības, pieskārienu. Gribētu nojaukt distances barjeru.

Vai ir kāda noteikta vieta, kurā gribētu pabūt, esot Latvijā?

Jā, varbūt tā ir Rīga. Bet uz Rīgu aizbraukt nav problēma. Esmu pabijusi tur divreiz, un man ļoti patīk, tur ir viss, kā man pietrūkt Liepājā. Bet, ja runājam par to, kur vispār gribētu pabūt, tad labprāt izmantotu iespēju, ka esmu šajā Eiropas daļā, un aizceļotu līdz Somijai un Igaunijai.

Jau esi paguvusi novadīt vienu bērnu ballīti. Kādi iespaidi?

Tas bija lieliski! Man tik ļoti patīk strādāt ar bērniem! Nevaru sagaidīt vasaru, kad ar bērniem būs jādarbojas katru dienu. Arī Spānijā mans ikdienas darbs bija ar bērniem, tāpēc var saprast manu sajūsmu. Traucēja vienīgi valodas barjeras. Tomēr uzskatu, ka mēs sapratāmies no pusvārdiem un žestiem.

Kādas sekmes latviešu valodas apguvē?

Latviešu valoda ir ārkārtīgi sarežģīta. Nevaru saprast kāpēc vajadzīgs tik daudz locījumu, un ir lietas, ko vienkārši nesaprotu. Tajā pašā laikā varu pastāstīt elementāras lietas pa sevi, izstāstīt kā nokļūt kaut kur, varu uzturēt vienkāršu sarunu. Ja ar mani runā lēni, vienkāršas lietas saprotu diezgan labi. Protams, mācos valodu un ceru vasaras nometņu laikā runāt latviski tekoši.

Kā izturēji aukstumu?

Ir nepierasti, bet nav tik traki. Mājās ir silts, tikai ejot ārā jāsaģērbjas. Sanāk satuntulēties kā vecai tantei. Nesen draudzenes man atrakstīja, ka Barselonā vienu dienu bijis mīnus trīs un snidzis sniegs. Pilsēta bija paralizēta. Slēgtas skolas, transports nekursēja. Kad pateicu, ka mums jau nedēļu ir -15, -20...

Esmu sākusi mācīties adīt, jo zinu, ka Latvija ir rokdarbu zeme, tāpēc ceru drīzumā ar mākslinieces palīdzību noadīt savus pirmos cimdus. Būs arī siltāk!

Kādi tev plāni pēc brīvprātīgā darba pabeigšanas?

Nav ne jausmas. Pat neesmu par to domājusi. Iespējams, došos vēl uz kādu valsti. Varbūt iestāšos augstskolā. Šobrīd patiešām nezinu. Vēlos savu nākotni saistīt ar bērniem invalīdiem, tādēļ vēlos arī tagad realizēt projektu tieši šiem bērniem.