Ziedonis Safronovs ir profesionāls un apbalvots fotogrāfs, kura darbus pastāvīgi var redzēt izstāžu zālēs. Arī patlaban Liepājas Latviešu biedrības namā eksponētajā fotokluba "Fotast" gada izstādē "Refleksijas".


Taču tur skatāmais fotoattēls nav vienīgais, ko Ziedonis būtu gribējis parādīt.  Ir kāds attēls, no kura izstāžu rīkotāji kautrīgi izvairās, – to neņēma pretī ne Liepājas muzejs, iekārtojot Liepājas mākslinieku ikgadējo izstādi, ne arī "Refleksiju" veidotāji. Izstādīta tā bijusi vienīgi Lietuvā.


Lai nerastos pārpratumi, uzreiz jāteic, ka Ziedonis Safronovs nav nācis uz portāla irliepaja.lv redakciju sūdzēties par šādu netaisnību – gluži otrādi, viņš lūdza uzsvērt, ka respektē kluba izvēli.


"Daļai pilsoņu var būt sajūta, ka bilde izjauc vienoto noskaņu. Ja tā būtu personālizstāde, tad gan es paturētu tiesības izstādīt, ko vēlos".


Kādreizējais "Fotast" vadītājs Varis Sants "Refleksiju" atklāšanā portālam irliepaja.lv gan pauda uzskatu, ka tieši


izstādē neiekļautā Ziedoņa Safronova bilde būtu "stipra, laba darvas karote salkanā medus mucā",


un, ka, viņaprāt, katram kolektīva mūžā pienāk brīdis, kad ar saulrietiem un puķu daiļumu nepietiek.


Kas tad tik "neērts" ir fotogrāfijā, kas tapusi plenēra laikā Lietuvā?


"Tad ir jāsāk no sākuma. Lietuvā, Rozalimā, bija plenērs – Ginta (Ginta Stavrovska – irliepaja.lv) brauca gleznot un es – fotografēt. Šis jau bija trešais gads, kad turp braucām, pilsētiņa neliela – cik var to fotografēt? Un tad kā no gaisa nokrita ideja – noķeršu uz ielas kādu un lūgšu, lai pasaka savu vēstījumu, mesidžu, ko grib pateikt citiem, pilsētai – vienalga, kam. Cilvēki uzrakstīja šo vēsti uz papīra, un es viņus fotografēju. Piemēram, bomzīši uzrakstīja: "Arī mums dzīve šeit ir jauka".


Lūdzu arī, lai mācītājs pauž kādu vēsti. Viena no atziņām, ko viņš gribēja pateikt, bija: vajag pieradināt to, no kā mēs baidāmies. Šajā gadījumā runa bija par nāvi. Teicu – tas man der. Baznīcā stāvēja Lieldienu šķirsts. Izstūmām to pašā vidū, un mācītājs nogūlās uz tā, turot uz krūtīm papīra lapu ar mesidžu – "Pieradini to, no kā visvairāk baidies". Es no augšas, caur ventilācijas lūku bēniņos viņu nofotografēju".


Ziedonis Safronovs "Mesidžs".


Kāpēc šis fotoattēls tā mulsina, autoram nav saprotams. "Es tur pat īsti provokāciju nesaskatu... Katram ir vērts arī par nāvi padomāt. Bet varbūt kāds domā, ka dzīvos mūžīgi?"


Vienīgais, ko šim stāstam varētu piebilst, ka senāk katrās latviešu mājās bēniņos bija zārks. Padomju laikos Liepājā labi pazīstamā fotogrāfa Ulda Brieža mājās, sauktās par "Vāgūzi", zārks stāvēja goda vietā istabas vidū un kalpoja gan kā galds, gan dažkārt arī kā guļvieta pārāk sagurušajiem viesiem.