Andrejdienā, pirmdien, 30.novembrī, savu 75 gadu gadu jubileju svin pazīstamais režisors un rakstnieks Andrejs Migla. Piedāvājam pētnieces Vēsmas Lēvaldes sarunu ar gaviļnieku.

Andrejs Migla
Rakstnieks, režisors
Dzimis 1940.gada 30.novembrī
Strādājis Liepājas teātrī (1963–1979)
Ieguvis 2 autortiesību bezgalības balvas,
Rakstnieku savienības Raimonda Gerkena balvu,
Rīgā iedibināto Aleksandra Čaka balvu,
Liepājā iedibināto Egona Līva piemiņas balvu


Migliņš un viņa Liepājas laiks

Andrejs Migla šodien ir pazīstams kā vēstures izzinātājs un rakstnieks, līdzautors vairākām nopietnām monogrāfijām, kurās pētniecība savijas ar rakstnieka iztēli. Vairāk pieredzējušie atminas viņu kā radio režisoru, mazāk tiek runāts par pagājušā gadsimta 60. un 70.gadiem, kad Andrejs Migla strādāja Liepājas teātrī. No 1968. līdz 1974.gadam viņš bija teātra galvenais režisors, kurš nodibināja un izaudzināja pirmo Liepājas teātra aktieru studiju. Pēc paša teiktā, pirmais Latvijā (ar aktrisi Izu Bīni) iestudēja monoizrādes.

Pirmais sāka veidot mazās zāles uzvedumus. Intervija ar Andreju Miglu par viņa Liepājas teātra periodu brīžiem izvēršas omulīgā tērzēšanā, brīžiem pārtop tādā kā intelektuālajā komēdijā, un mans sarunu biedrs tad ļoti atgādina Vudiju Allenu. Lai viņa stāstījumu atspoguļotu, šķiet, drīzāk vajadzīgs dramaturģisks nekā intervijas formāts. Tāpēc izvēlos drāmas principus – texte principal jeb galvenā varoņa (jubilāra) tiešā runa un texte secondaire jeb autores komentāri.

Ar ideāliem bagāžā

Andrejs Migla Liepājā ieradās 1963.gadā pēc studijām Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā, kur mācījās kopā ar Paulu Putniņu, Mihailu Kublinski, Antoniju Apeli, Jāni Streiču, Ainu Matīsu, Arnoldu Liniņu, Arvīdu Cepurīti, Ēriku Lāci, Zigurdu Zariņu, Māri Grēviņu. Aktieros tobrīd mācījās Uldis Pūcītis, Āri Rozentalu, Ivars Kauliņš, Inta Tirole un citi vēlāk populāri mākslinieki. Pasniedzēji bija sava aroda grandi – Latvijas brīvvalsts un pat vēl cara laika personības – Aleksandrs Leimanis, Olga Bormane, Felicita Ertnere, Ērika Ferda, Eduards Smiļģis, Kārlis Kundziņš, Vera Baļunu, Alfrēds Amtmanis–Briedītis.


Vasaras brīvlaikā topošajiem režisoriem lika veidot izrādes tautas teātros, un pirmais A. Miglas iestudējums – komēdija – tapa 1959.gada vasarā Bauskas Tautas teātrī. Izrāde tika arī pie recenzijas, ko rakstīja vēlāk pazīstamais publicists Reinis Ādmīdiņš. Bauskā Andrejs apguva arī to, ko nozīmē "pārrunas pēc izrādes" – moldāvu vīna "Gamza" trīslitru tilpuma pietika visai naktij. Studiju noslēgumā saņēmis specialitātē augstāko atzīmi, jaunais režisors gaidīja norīkojumu darbā.

Andrejs Migla: Mani norīkoja uz Daugavpili. Es aizbraucu, runāju ar teātra direktoru, kuram viss dzīvoklis bija vienos paklājos! Un viņam jautājums – no kuras dienas jūs varat nākt pie mums par galveno režisoru? Savu mūžu…Vēl man jāpierāda sevi kā režisoru, viņš jau grib par galveno! Es atbraucu atpakaļ uz Rīgu, stāstu docentei Bormanei. Viņa klausās un saka – nē, nē, es piezvanīšu uz Liepāju Mūrniekam (Nikolajs Mūrnieks, 1904–1977), lai viņš ņem jūs abus ar Paulu (Putniņu)! Piezvanīja… Man vēl kaut kur saglabājusies vēstule violetā krāsā no Daugavpils teātra direktora, kur viņš aicina mani tomēr pārdomāt. Nu, tā es nonācu Liepājā. Putniņam bija "Rīsa grauds", man – "Čigānu barons" paredzēts. Muzikālajā trupā. Mēģinājumi jau sākās. Izrādes vadītājs bija Jānis Peters. Ļoti labs! Un tad to muzikālo trupu likvidēja…



Likvidēt trupu, tas ir – redzēt aizlauztus likteņus… Palika bez darba izcili solisti, mūziķi un koristi. Jā, bet es Liepājā esmu taisījis visu žanru izrādes, pat leļļu, jo te bija arī leļļu trupa. Kopā ar Valdi Vikmani iestudējām arī Rahmaņinova operas "Aļeko" koncertuzvedumu ar mākslinieka Visvalža Ziediņa dekorācijām….

Izaicinošie sešdesmitie

Andrejs Migla sākumā strādāja pie Nikola Mūrnieka kā otrais režisors (viņa atmiņās ir daudz humora pilnu epizožu par to, kā šī asistēšana notika). N. Mūrnieks viņu uzrunājis – Migliņ!

Bet Migliņš strādāja pie uzvedumiem, kuri teātra vēsturē iegājuši kā īpašas skatītāju mīlestības objekti. Viens no tādiem bija Freda Reimonda operete "Zilā maska" (1965), uz kuru brauca pat speciāli tūristu autobusi no Rīgas. Arī Egona Līva "Velnakaula dvīņi", kur spoži izpaudās Daumanta Mīlgrāvja un Haralda Strahova talants. Par jauniešu kulta izrādi kļuva sociālistiskā reālisma kanonam tik izaicinošās lietuviešu autora Joza Gruša problēmlugas "Mīla, džezs un velns" uzvedums. Režisora paziņa no studiju gadiem – komponists Imants Kalniņš – izrādei uzrakstīja Betas dziesmiņu, kuru vēl šodien dzied daudzi, pat ja nav dzirdējuši par lugu: "Zeltaini stari slīd, aiz tālā kalna saule spīd…." A. Migla stāsta, kā iesaistījis izrādēs mākslas vingrotājas, Ausmas Lēmanes audzēknes, kuras kopš "Zilās maskas" laikiem teātrī dēvēja par "baletmeitenēm". Viņu vidū bija žurnāliste Indra Imbovica, tagadējā teātra kasierīte Benita Borga, farmaceite Vija Ludvika, māksliniece Irina Tīre… Režisors uz Liepāju ataicināja arī izcilu vokālo pedagoģi – bijušo operdziedātāju Vilmu Briedi, kura kā nacionālo partizānu sakarniece bija represēta, tāpēc līdz pat 1963.gadam specialitātē strādāt nedrīkstēja. Un, līdzīgi kā daudzi represētie mākslinieki, mākslā viņa atgriezās klusiņām, tālu ārpus galvaspilsētas. Taču Liepājas teātris bija ieguvējs, jo Briedīte, kā viņu dēvēja aktieri, iemācīja dziedāt visus, ja ne solo, tad korī.