(Nobeigums. Sākumu sk.ŠEIT)

27.maijā gleznotājam un pedagogam Aldim Kļaviņam aprit 85.gadskārta. Liepājas muzejā vēl līdz 4.jūnijam skatāma jubilāra telefonbilžu izstāde "No pastaigu dienasgrāmatas", bet pats jubilārs labprāt atvēl brīdi sarunai par dzīvi, kas bijusi gana raiba, ar notikumiem, kas atstājuši iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Atbildēs un stāstījumā ik pa laikam uzplaiksnī humors un viegla pašironija. Vienmēr bijis garā brīvs, tagad, kad ir brīvs no visādām saistībām, jo īpaši. Mākslinieku savienības biedrs tāpat vien.

Vai pāriešanu uz tehnikumu nenožēlojāt? Bija interesants laiks?
Piesātināts ar visāda veida kustīgumu! Uz visām pusēm. Vienīgais, ko neapguvu, bija mūzikas instruments. Bija pat baleta posms. Laikam kāda kursa biedrene apvaicājās, vai es negribu atnākt pie Čangas kundzes. Viņai bija baleta studija. Aizgāju, un man tas treniņš iepatikās. Kārtīga slodze. Bet mums tehnikumā bija Arvīds Donass, latviešu deju speciālists, un viņš baletu nevarēja ciest.


Eksāmenos viņš tā drebināja mani ar adatiņu polku, ka man zils dibens palika, jo papēžiem bija jāatsitas pret dibenu.

Bet studijā mēs cītīgi ņēmāmies. Tāpēc man ir tā viena bilde "Adadžo ar Annu". Tas ir no tā laika.


Balets palika kā vaļasprieks?
Nu tikai jau. Vienu brīdi bija iecere, ka varētu dejot. Kad aizgāju uz studiju, man piedāvāja iespēju naudiņu nopelnīt – nākt uz Operas un baleta teātri "tautā", vienalga operā vai baletā, kur vajag. Vētrā pārskriet ar salūzušu lietussargu pāri skatuvei. Vai, piemēram, es biju zirga priekškājas. Bija tāds visiem mīļš balets "Pie skaistās zilās Donavas", kurā Janīna Pankrate bija galvenajā lomā, un viņa parādās uz skatuves karietē. Neatceros, vai bijām divi zirgi vai viens, bet man bija tik pretīgas pakaļkājas, tik neritmiskas, ka domāju, tā kariete paliks, mēs viņu nepārvilksim pāri skatuvei. Kājas neklausa. Man jēli pleci no tā smagā zirga ķermeņa. Pilnīgs murgs.


Aldis Kļaviņš ar partneri Milicas Čangas baleta studijā. Šī fotogrāfija vēlāk iedvesmoja viņu radīt gleznu "Adadžo ar Annu". Foto no personīgā arhīva.


Bez tām zirga pakaļkājām mani vēl ielika lielajā valsī. Pēdējā mirklī jāskrien uz skatuves, skatos, kur mana partnere Grotuse. Nepazīstu nevienu! Visas nomālētas kā ar sviestu, lielās skropstas pielīmētas – nepazīstu! Visas vienādas. Labi, ka viņa mani atpazina. Atskan mūzika – tara rara rara rara rara rampampam, veras priekškars, un, kā es pirmo soli speru, tā jūtu, ka nostirkšķ drēbe, un krinolīna gabals paliek uz skatuves. Nabaga Grotuse caur visu grimu nobālēja. Un tas nebija vienīgais piedzīvojums.


Kas tad vēl trakāks varētu būt?
"Laimā" mani ielika gatves dejā, un tur zeķu vietā bija tādi kā auti. Nezinu, kas notika, bet man pēkšņi auts sāk tīties vaļā. Domāju – tikai neuzkāpt! Un lai kāds cits neuzkāpj! Ka tikai nenogāztos! Labi, ka neesmu pirmajā rindā... Nekādu citu domu nebija.


Opernieki jau arī bezkaunīgi un grib izpriecāties par statistiem. Es gandrīz atmuguriski nogāzos no kādu trīsarpus metru augstuma. "Teiksmā par pilsētu Kitežu" bija tādas lielas trepes, pa kurām valdnieks ar savu kundzi iet uz augšu, un mēs, ķerubi, butaforiskām bazūnēm, tur augšā. Mūzikas ritmā nāk uz augšu Daškovs, un pēkšņi tā ir pirkstu dur manā virzienā – hi, hi, hi. Nekādas aizsargsētiņas tur nebija. Ja es kristu, tad sprands pušu un cauri.


Aldis Kļaviņš, Mārcienas 7.-gadīgās skolas zīmēšanas skolotājs, pirms otrā starta uz Mākslas akadēmiju rāda savus darbus Kurtam Fridrihsonam (no kriesās) un Antonam Megnim. Foto no personīgā arhīva.


Kad tehnikums jau bija pabeigts, Opera ar "Pilsētu Kitežu" brauca uz Kijevu viesizrādēs. Paņēma mani līdzi. Un nu ir aina, kad uznāk migla, pazūd pilsēta Kiteža, neviens vairs nezina, kur iet,


karaspēks guļ gar zemi, un seko ilgs dziedājums. Es gulēju tieši pie orķestra bedres, un tiešām aizmigu.

Seko bungu tremolo un sākas apjukums. Nu man uznāca tāds apjukums, ka es gandrīz uz tām bungām uzkritu. Tā vien ir gājis.


Ekstrēmi.
Jā, bet bija tāds solists Cukanovs, kurš strādāja baletskolā, un viņš rudenī bija gatavs ieskaitīt mani eksperimentālajā klasē. Tik labi man gāja. Tā, ka nākotne jau saistījās ar baletu. Bet pēc atgriešanās no viesizrādēm bija pavēste uz armiju. Un cauri bija.


Kāds tad izvērtās armijas laiks?
Sākās rakstīšana un gleznošana ziemas laikā ar kailām rokām kazarmu pagalmā uz balti nokrāsotām metāla plāksnēm. Ar eļļas krāsu un otiņu bija jāraksta visi tie noteikumi, kurus neviens nelasa.


Aldis Kļaviņš dienesta laikā padomju armijā. Foto no personīgā arhīva.


Pirms tam ārstu komija konstatēja, ka man ir iedzimta bradikardija – sirdsdarbības pārlēcieni. Uz nedēļu iebāza mani slimnīcā, bet tik un tā nosūtīja uz Ukrainu dienēt. Pilnā mērā izbaudīju to, ko pamatskolā mācoties biju redzējis Mārcienas stacijā, garām ejot ešeloniem, ar kuriem izveda uz Sibīriju. Mūs veda tieši ar tiem pašiem vagoniem. Lāviņas bija taisītas no nemizotiem, atskabargainiem dēļiem, kam pat zari nebija pilnībā noņemti. Labi, ka kāds jau mani bija brīdinājis, lai velku visvecākās drēbes. Galastacijā nonācu viss vienās drošības adatās, jo drēbes bija burtiski strēmelēs. Bijām tik sabāzti, ka pagriezties uz vienu vai otru pusi varēja tikai pēc komandas visi reizē. Un katru reizi kāda strēmele tika sarauta.


Neviens nebija pieradis kārtoties uz cauruma grīdā, turpat blakus krāsniņai. Visi turējās, cik varēja.

Notika arī tā, ka cilvēku turēja aiz rokām, dibens ārā no vagona, un tad kaut kā. Neteica arī, kur mūs ved. Beigās bija Dņepropetrovska. Skaitījās, ka apsargājam "īpaši svarīgu valsts objektu". Respektīvi, rūpnīcu, kas ražoja raķešu degvielu. Turpat, stepē izraktos tuneļos, izmēģināja tās jaudu. Tad troksnis bija tāds, ka sarunāties nevarēja.


Pirmā nakts pagāja klubā uz grīdas. Gadījās tā, ka kluba mākslinieks, vietējais ukrainis, demobilizējās, un no jaunpienācējiem meklēja, kurš prot rakstīt, zīmēt. Un kāds bija pamanījis, ka es zīmēju – es nemaz nepieteicos, bet pieteica kāds cits. Kļuvu par mākslinieku-fotogrāfu. Ar "Smenu" visu ko fotografēju un rakstīju, rakstīju, rakstīju. Taisīju zeltītus rāmīšus – atlēju ģipsī pēc labākajiem paraugiem.