(Nobeigums. Sākumu sk.ŠEIT)

27.maijā gleznotājam un pedagogam Aldim Kļaviņam aprit 85.gadskārta. Liepājas muzejā vēl līdz 4.jūnijam skatāma jubilāra telefonbilžu izstāde "No pastaigu dienasgrāmatas", bet pats jubilārs labprāt atvēl brīdi sarunai par dzīvi, kas bijusi gana raiba, ar notikumiem, kas atstājuši iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Atbildēs un stāstījumā ik pa laikam uzplaiksnī humors un viegla pašironija. Vienmēr bijis garā brīvs, tagad, kad ir brīvs no visādām saistībām, jo īpaši. Mākslinieku savienības biedrs tāpat vien.

Vai pāriešanu uz tehnikumu nenožēlojāt? Bija interesants laiks?
Piesātināts ar visāda veida kustīgumu! Uz visām pusēm. Vienīgais, ko neapguvu, bija mūzikas instruments. Bija pat baleta posms. Laikam kāda kursa biedrene apvaicājās, vai es negribu atnākt pie Čangas kundzes. Viņai bija baleta studija. Aizgāju, un man tas treniņš iepatikās. Kārtīga slodze. Bet mums tehnikumā bija Arvīds Donass, latviešu deju speciālists, un viņš baletu nevarēja ciest.

Eksāmenos viņš tā drebināja mani ar adatiņu polku, ka man zils dibens palika, jo papēžiem bija jāatsitas pret dibenu.

Bet studijā mēs cītīgi ņēmāmies. Tāpēc man ir tā viena bilde "Adadžo ar Annu". Tas ir no tā laika.

Balets palika kā vaļasprieks?
Nu tikai jau. Vienu brīdi bija iecere, ka varētu dejot. Kad aizgāju uz studiju, man piedāvāja iespēju naudiņu nopelnīt – nākt uz Operas un baleta teātri "tautā", vienalga operā vai baletā, kur vajag. Vētrā pārskriet ar salūzušu lietussargu pāri skatuvei. Vai, piemēram, es biju zirga priekškājas. Bija tāds visiem mīļš balets "Pie skaistās zilās Donavas", kurā Janīna Pankrate bija galvenajā lomā, un viņa parādās uz skatuves karietē. Neatceros, vai bijām divi zirgi vai viens, bet man bija tik pretīgas pakaļkājas, tik neritmiskas, ka domāju, tā kariete paliks, mēs viņu nepārvilksim pāri skatuvei. Kājas neklausa. Man jēli pleci no tā smagā zirga ķermeņa. Pilnīgs murgs.

Aldis Kļaviņš ar partneri Milicas Čangas baleta studijā. Šī fotogrāfija vēlāk iedvesmoja viņu radīt gleznu "Adadžo ar Annu". Foto no personīgā arhīva.

Bez tām zirga kājām mani vēl ielika lielajā valsī. Pēdējā mirklī jāskrien uz skatuves, skatos, kur mana partnere Grotuse. Nepazīstu nevienu! Visas nomālētas kā ar sviestu, lielās skropstas pielīmētas – nepazīstu! Visas vienādas. Labi, ka viņa mani atpazina. Atskan mūzika – tara rara rara rara rara rampampam, veras priekškars, un, kā es pirmo soli speru, tā jūtu, ka nostirkšķ drēbe, un krinolīna gabals paliek uz skatuves. Nabaga Grotuse caur visu grimu nobālēja. Un tas nebija vienīgais piedzīvojums.

Kas tad vēl trakāks varētu būt?
"Laimā" mani ielika gatves dejā, un tur zeķu vietā bija tādi kā auti. Nezinu, kas notika, bet man pēkšņi auts sāk tīties vaļā. Domāju – tikai neuzkāpt! Un lai kāds cits neuzkāpj! Ka tikai nenogāztos! Labi, ka neesmu pirmajā rindā... Nekādu citu domu nebija.

Opernieki jau arī bezkaunīgi un grib izpriecāties par statistiem. Es gandrīz atmuguriski nogāzos no kāda trīsarpus metru augstuma. "Teiksmā par pilsētu Kitežu" bija tādas lielas trepes, pa kurām valdnieks ar savu kundzi iet uz augšu, un mēs, ķerubi, butaforiskām bazūnēm, tur augšā. Mūzikas ritmā nāk uz augšu Daškovs, un pēkšņi tā ar pirkstu dur manā virzienā – hi, hi, hi. Nekādas aizsargsētiņas tur nebija. Ja es kristu, tad sprands pušu un cauri.

Aldis Kļaviņš, Mārcienas 7.-gadīgās skolas zīmēšanas skolotājs, pirms otrā starta uz Mākslas akadēmiju rāda savus darbus Kurtam Fridrihsonam (no kriesās) un Antonam Megnim. Foto no personīgā arhīva.

Kad tehnikums jau bija pabeigts, Opera ar "Pilsētu Kitežu" brauca uz Kijevu viesizrādēs. Paņēma mani līdzi. Un nu ir aina, kad uznāk migla, pazūd pilsēta Kiteža, neviens vairs nezina, kur iet,

karaspēks guļ gar zemi, un seko ilgs dziedājums. Es gulēju tieši pie orķestra bedres, un tiešām aizmigu.

Seko bungu tremolo un sākas apjukums. Nu man uznāca tāds apjukums, ka es gandrīz uz tām bungām uzkritu. Tā vien ir gājis.

Ekstrēmi.
Jā, bet bija tāds solists Cukanovs, kurš strādāja baletskolā, un viņš rudenī bija gatavs ieskaitīt mani eksperimentālajā klasē. Tik labi man gāja. Tā, ka nākotne jau saistījās ar baletu. Bet pēc atgriešanās no viesizrādēm bija pavēste uz armiju. Un cauri bija.

Kāds tad izvērtās armijas laiks?
Sākās rakstīšana un gleznošana ziemas laikā ar kailām rokām kazarmu pagalmā uz balti nokrāsotām metāla plāksnēm. Ar eļļas krāsu un otiņu bija jāraksta visi tie noteikumi, kurus neviens nelasa.

Aldis Kļaviņš dienesta laikā padomju armijā. Foto no personīgā arhīva.

Pirms tam ārstu komija konstatēja, ka man ir iedzimta bradikardija – sirdsdarbības pārlēcieni. Uz nedēļu iebāza mani slimnīcā, bet tik un tā nosūtīja uz Ukrainu dienēt. Pilnā mērā izbaudīju to, ko pamatskolā mācoties biju redzējis Mārcienas stacijā, garām ejot ešeloniem, ar kuriem izveda uz Sibīriju. Mūs veda tieši ar tiem pašiem vagoniem. Lāviņas bija taisītas no nemizotiem, atskabargainiem dēļiem, kam pat zari nebija pilnībā noņemti. Labi, ka kāds jau mani bija brīdinājis, lai velku visvecākās drēbes. Galastacijā nonācu viss vienās drošības adatās, jo drēbes bija burtiski strēmelēs. Bijām tik sabāzti, ka pagriezties uz vienu vai otru pusi varēja tikai pēc komandas visi reizē. Un katru reizi kāda strēmele tika sarauta.

Neviens nebija pieradis kārtoties uz cauruma grīdā, turpat blakus krāsniņai. Visi turējās, cik varēja.

Notika arī tā, ka cilvēku turēja aiz rokām, dibens ārā no vagona, un tad kaut kā. Neteica arī, kur mūs ved. Beigās bija Dņepropetrovska. Skaitījās, ka apsargājam "īpaši svarīgu valsts objektu". Respektīvi, rūpnīcu, kas ražoja raķešu degvielu. Turpat, stepē izraktos tuneļos, izmēģināja tās jaudu. Tad troksnis bija tāds, ka sarunāties nevarēja.

Pirmā nakts pagāja klubā uz grīdas. Gadījās tā, ka kluba mākslinieks, vietējais ukrainis, demobilizējās, un no jaunpienācējiem meklēja, kurš prot rakstīt, zīmēt. Un kāds bija pamanījis, ka es zīmēju – es nemaz nepieteicos, bet pieteica kāds cits. Kļuvu par mākslinieku-fotogrāfu. Ar "Smenu" visu ko fotografēju un rakstīju, rakstīju, rakstīju. Taisīju zeltītus rāmīšus – atlēju ģipsī pēc labākajiem paraugiem.

Aldis Kļaviņš (no kreisās) vingrošanas nodarbībā armijas laikā. Foto no personīgā arhīva.

Ar krievu valodu man gāja ļoti slikti. Tiklīdz saku kādu vārdu, komandieri, vēderus turēdami, gāzās gar zemi. Kaut gan skolā man krievu valodā bija četrinieks. Kluba priekšniekam bija zobs uz mani. Kad biju izdomājis par to Akadēmiju, rieba, cik varēja. Caurām naktīm rakstīju. Balets arī man armijā noderēja. Oficieru bērniem man bija baleta pulciņš. Īkstītes līda no tulpju ziediņiem ārā un dejoja. Māmiņas bija sajūsmā. Kad atnācu uz Liepāju, ar to bija cauri. Bet dejotgribēšana jau palika.
 

TEĀTRIS
Kā sākās jūsu karjera Liepājas teātrī?

Kad teātrī pensionējās Albīns Dzenis, Kroders man caur kādu atsūtīja lugas eksemplāru ar piebildi "Ja Kļaviņam patīk, lai viņš taisa". Tā bija Ibrahimbekova luga "Tuvums", kurā Kroders pats spēlēja vecu vācu karotāju. Un tas viss notika drupās. Bet man veiksmīgi blakus mākslas skolai bija pamesta kazarmu ēka, ko beidzot nogrāva. Un kādu laiku nevarēja vien novākt. Skatoties uz šīm drupām, man radās ideja scenogrāfijai. Teātra cehi mani droši vien nolādēja, jo iznāca diezgan smagi. Bet faktūra bija nevainojama.

Ar režisoru Oļģertu Kroderu (no labās) viesizrādēs Rīgā, atbildot uz skatītāju jautājumiem. Foto no personīgā arhīva.

Un debija teātrī izdevusies?
Tā varētu teikt. Izrādē bija arī Krodera jauninājumi – tāda laipa no skatuves pāri orķestra bedrei skatītājos.

Kādu laiciņu paralēli palika kaut kas arī mākslas skolā, jo pedagogu nebija tik daudz. Piemēram, es uz nodarbībām mākslas skolā ņēmu slaveno Arnoldu Plaudi, kad viņš te sadarbojās ar Liepājas teātri. Tāda apmaiņa zināma bija.

Svinot savu 50 gadu jubileju teātrī. Foto no personīgā arhīva.

Tā bija tāda liktenīga sakritība. Migla (režisors Andrejs Migla – S.P.) taisīja izrādi "Spartaks". Scenogrāfs bija Arnolds Plaudis, ko labi pazinu. Vēl pirmsakadēmijas laikos tikāmies kaut kur Ļaudonā pie Aiviekstes, gleznojot ainavu. Viņš piekrita nākt uz nodarbībām mākslas skolā, bet man bija jāpalīdz ar kostīmiem "Spartakam". Kad pirmoreiz ieraudzīju aktierus grieķu hitonā, gandrīz paģību. Domāju, kā to visu savākt, lai par naudu varētu rādīt cilvēkiem. Par visiem kaut kā savācām. Mažeiks, toreiz vēl būdams direktors, gan teica: "Tik lupatīgu izrādi es neesmu sen redzējis!" Bet nekas slikts jau tur nebija, vienkārši nebija pierasts redzēt bruncīšus vīriem.

Aktrise Dace Arāja bija drosmīga – lai būtu pavedinošāka pret Spartaku, uzlīmēja piecstaru zvaigznes uz krūtīm un izgāja kailu augšdaļu uz skatuves.

"Spartaks" bija manas pirmās kristības Liepājas teātrī.

Kā jutāties teātra vidē?
Tā ideoloģiskā audzināšana man tā bija piegriezusies, ka biju laimīgs, kad Kroders man pasvieda to eksemplāru. Un teātrī jebkurā gadījumā es varēju palaist muti diezgan neganti.

Mana pirmsakadēmijas izglītība bija kultūras darbs – beidzu Kultūras darbinieku tehnikumu, un teātris bija tāda zināma manas bērnības kaislība. Kaut kā visu laiku par to domāju. Mūsu pagastā – Madonas rajona Mārcienā – bija tīri labs tautas nams ar pietiekami lielu skatuvi, un visi Latvijas teātri tur viesojās, un es visu to redzēju. No pirmsskolas līdz skolas beigām. Vai tāpēc, grūti pateikt, bet mani valdzināja skatuves tēls.

Protams, toreiz man nebija nekādu nodomu. Bet dzīvē viss notiek, kā notiek. Tā no 1976.gada vasaras sākot, līdz 1998.gada sezonas beigām es biju Liepājas teātra galvenais mākslinieks.

Pēc Miglas nāca tas pagrieziens ar Kroderu. Man jau ļoti patika, kā Kroders strādāja Valmierā. Braucām taču tur skatīties viņa pirmo "Hamletu", no tā man arī tas triptihs. Pēc tam man tika viņa "Hamlets" Liepājas teātrī, kuru mēs tīri labi nospēlējām arī  Šekspīra festivālā Erevānā. Bija ļoti pozitīvas atsauksmes, armēņi neskrēja prom no mūsu izrādes, kā skrēja no Drāmas teātra izrādes. No tās viņi migrēja prom bez žēlastības. Es arī pierunāju Kroderu saīsināt izrādi līdz divām stundām, teicu, ja būs garāka, neceri, ka kāds paliks līdz beigām. Viņš mani paklausīja.

Aizbraucu arī līdzi Krodera "Kaijai" – bija ielūgums nospēlēt izrādi Maskavā. Tur izķidāja kārtīgi, tā, ka zāle neaug. Negāja tik labi, kā ar "Hamletu" Erevānā.

Ar aktrisi Ainu Kareli savā 50 gadu jubilejā. Foto no personīgā arhīva.

Kāds tad ir galvenā mākslinieka uzdevums? Kad ierodas kāds viesdekorators, netraucēt, lai realizē savu ideju. Var tikai palīdzēt. Diemžēl jātaisa arī tad, kad nav neviens, kas taisa. Tu esi darbā, jādara tas, ko liek. Vai jāglābj situācija.

Pēc "Tetovētās rozes" man ļoti gribējās redzēt, kā tas ir citur. Laimējās būt Londonā un, skatos, jā, krastmalas teātrī pie Temzas rāda "Tetovēto rozi". No idejas viedokļa viss bija tāpat. Bija uzminēts. Biju gandarīts. Tas bija laiks, kad vēl pievērsa uzmanību tādām laiku, valsti raksturojošām detaļām. Tas nav mūsu, tas ir tas. Pirmais pārbaudījums "tas nav mūsu, tas ir tas" man bija ar Krodera "Forsaitu teiku", jo tad bija mode taisīt dramatizējumus. Tajā laikā stažējos Maskavā pie Borovska. Izjautāju, nu, kā man to angļu vidi dabūt uz skatuves. Ļoti vienkārši, viņš saka, pārsvarā dominē sarkanais ķieģelis un tad kaut kādas gaišākas maliņas – aplodas, palodas.

Pie veiksmēm varu pieskaitīt "Noziegumu un sodu" – ar to vidi: kaut kas tumšs, ļodzīgs. Tad vēl iešūpoja lampas... Arī "Ko tur liegties, nav vērts", kur es savu vecāku veco krogu drusku parādīju – tās faktūras. "Hamlets" bija laba izrāde. Ļoti interesanti bija ar "Vaideloti". Tur man visiem kungiem bija adītas zeķbikses un nebija cietie apavi. Nevarēja dzirdēt klaudzam soļus. Tāda klusināta staigāšana.

Andris Freibergs taisīja dekorāciju "Marijai Stjuartei", un nevarēja saprast, kā dabūt Ainas Kareles Stjuarti beigtu guļam zārkā dabīgā lielumā.

Man bija jātaisa maska. Ne par velti gadu biju mācījies tēlniekos, zināju, ka to dara. Bet Karelei bija klaustrofobija, un te pat mute ciet, neko nevar pateikt. Visu laiku ar viņu runāju: "Tagad mierīgi, tiklīdz sāks sacietēt, ņemšu nost". Viņa bija sagrābusi mani aiz bikšu staras, un pēkšņi tā roka atlaižas. Domāju, ir paģībusi vai nav? Nebija. Vienkārši bija beigusi cīnīties.

Kroderam gan to zārku tikai vienu reizi izdevās nolikt foajē – bija baigais skandāls no publikas puses: "Kā tā var?!", un zārku noņēma.

Man ir nācies strādāt ar daudziem režisoriem. Tīri laba sadarbība bija ar Deiču (Fēlikss Deičs – S.P.). Ar Nauri Klētnieku uztaisījām "Kam no Vulfa kundzes bail?". Uz "hallo" mums aizgāja "Nezinīša piedzīvojumi", ko taisīja Juris Stobovs. Diezgan laba izrāde bija "Ronja, laupītāja meita" ar Dinu Lācaru Ronjas lomā. Ar Arnoldu Liniņu bija "Atjautīgā aukle". Pie viņa pat tiku otrā plāna dancotājos.

Kopā ar grupu "Līvi" vienā no lieliskajiem teātra karnevāliem. Foto no personīgā arhīva.

Daži režisori mani ir mēģinājuši uzvilkt uz skatuves. Kad Andrejs Jansons taisīja savu mūziklu "Gundega" Liepājā, man Ēvalda Dajevska dekorāciju skicēm vajadzēja "tulkot" collas un pēdas uz centimetriem un metriem. Pēc tam viņš man piedāvāja uztaisīt dekorāciju skices "Mīlas reibonim" Amerikas latviešu dziesmusvētkiem. Režisors bija Liniņš, un viņš man uzticēja arī vienu teikumu norunāt.  Nākamajos Amerikas latviešu dziesmu svētkos bija "Lolitas brīnumputns", ko iestudēja Valdis Lūriņš. Biju galvenais dekorators, un man bija arī loma – krodzinieks Tumstis. Izrādei no meža nometnē pieejamiem materiāliem man bija jāuztaisa izkaptis un grābekļi, un pēc tam Tamāra Ēķe, kas iestudēja kustības, mācīja, kā ar tiem strādāt, jo latviešu pēcteči Amerikā pat tādu vārdu "izkapts" nezināja. Vēlāk tos pārveda uz latvieši bērnu vasaras skolu Garezerā. Un pēdējais bija "Homo novus", kur man pat bija iedalīta dziedoša loma – mākslas kritiķis Kurcums. Dublējos ar mācītāju Ķirsonu – kad viņš bija Kurcums, es biju kučieris un otrādi. Toreiz uz Liepāju atsūtīja notis, un es gāju pie Viļņa Kronberga mācīties dziedāt.

Tad jau neesat bijis vienīgi režisors?
Bet gribēju gan! Kad vēl Voldemārs Ferģis bija dzīvs un Mārtiņš Antenišķis, gribēju ar viņiem "Gaidot Godo" uztaisīt. Es pat slavenajai Valentīnai Freimanei teicu, jo man vajadzēja tulkojumu, un viņa nemaz nebija pārsteigta, uzņēma nopietni. Visi kaut ko mēģināja, un man arī sakāpa galvā: kāpēc es nevarētu uztaisīt? Veči teju piekrita. Un faktūras ziņā viņi būtu neaizstājami! Bet nenotika.

Kā beidzās teātra ēra jūsu dzīvē?
Biju jau Dreiblatam (teātra direktors Jānis Dreiblats – S.P.) pateicis – kad man pienāks tā stunda, es metu mieru, man pietiek. Tomēr, kad kļuvu par jaunizceptu pensionāru, biju nedaudz apjucis. Ko nu? Un kaut kā, ejot no teātra pa Teātra ielu uz Lielās ielas pusi, pēkšņi satieku Intu Klāsoni, kura kādreiz mākslas skolā bija mana audzēkne, bet nu jau beigusi Pēterburgas, toreiz Ļeņingradas, augstskolu, un strādāja Pedagoģiskajā institūtā. Viņa apjautājās, ko es daru. Saku: esmu brīvs pensionārs. Vai, nu tad nāc pie mums! Tā no 1998.gada līdz 2019.gadam, gandrīz vienādu laiku ar teātri, es biju Pedagoģiskā institūta, pēc tam Liepājas Universitātes mācībspēks.

BĒRNĪBA
Visi nākam no savas bērnības. Kāda bija Alda Kļaviņa bērnība?
Nebiju gribēts bērns. Man bija desmit gadus vecāks brālis un astoņus gadus vecāka māsa. Piedzimu septiņarpus mēnešos. Kā stāstīja Almas tante, tēva māsa, – kad tevi pārveda no Madonas slimnīcas, tu biji tik maziņš, tev rociņas bija kā dakšiņas! Vienreiz viņa satikusi manu māsu, kas nesusi mani pāri ceļam uz Vecupes pusi.

Prasījusi: "Meiten’, kur to puiku nesīsi?" "Es šito vardi nesīšu slīcināt!" Nu, tā.

Kādu laiku biju dzīvā lelle paaugušajiem brālim un māsai, un viņi izmēģināja, cik tālu var ar mani jokoties. Kad man nepatika, reizēm atstājās, bet reizēm – ne. Tad sāku cīnīties par savām tiesībām. Visādi ķircināja. Brālis sagrābis māsu aiz rokas, taisās ar galda nazi griezt rokā. Māsa kliedz, šis atkal tāds dusmīgs, tūlīt griezīs. Tas bija teātris, protams. Bet es gribu viņus izšķirt, ņemšu tādu biguci, krāsns kruķi, tas man par smagu, nevaru pacelt. Ieraugu lielo, dārgo ķemmi, un, kā situ pa tām rokām, ķemme pušu. Viņiem lielie prieki – nu, tu dabūsi no tēva! Nu tu dabūsi! Ko es izdomāju? Saliku tos divus gabalus kopā un paliku zem tēva spilvena. Lai man nebūtu sukas, tētis atgulstoties būs pārlauzis!

Ar ko vecāki nodarbojās?
Māte bija līdz kaulu smadzenēm lauksaimnieks. Ara, ecēja. Viņai bija labākais zirgs tuvējā apkaimē. Visu darīja. Tēvs pat neprata zirgu sajūgt. Viņš bija smalkais. Ja māte bija zemniece, tad tēvs – no kalpotājiem. Sācis jaunība strādāt uz dzelzceļa par palīgstrādnieku, kļuva par pārmijnieku. Beidzis četras klases, bet absolūti kaligrāfisks rokraksts. Mammīte bija beigusi tikai divas, bet ļoti smuki zīmēja man pīlītes priekšā, lai es arī varu iemācīties.

Četru gadu vecumā Mārcienas Vilkārēs. Foto no personīgā arhīva.

Vilkāres jeb Vilku krogs, kā to sauca tautā un kur mēs dzīvojām, bija valdības dāvana manam tētim, jo viņš bija karojis pret Bermontu. Dabūja jaunsaimniecību ar 13 hektāriem zemes un krogu. Izskatījās tāds pats, kāds filmā "Mērnieku laiki". Tas bija Smeceres krogs, mūsu – Vilkāres. Ceļā no Mārcienas uz Ļaudonu. Traktiera daļā, kur bija plaukti, bija pilns ar tukšām senām stikla pudelēm. Mums tur bija iekārtoti labības apcirkņi, un plaukti stāvēja kā dekorācija.

Laikam jau tiešām biju vārgulis, visu laiku man bija kaut kādas problēmas – ar zobiem vislielākās, nesaprotamas vēdergraizes, ļoti smagi izslimoju dzelteno kaiti. Nu nekas, izdzīvoju.

Ir siena laiks. Nu, kur to mazo likt? Jāņem līdzi. Bet cik es ilgi gulēšu tajā vietā, kur mani noliek? Es ķeperējos līdz Aronas upei. Tur tumšie ūdeņi, tajos zilās debesis un mākonīši. Es ieraugu tādu sprunguli, kurš man ir vajadzīgs, lai varētu iemest tajā ūdens spogulī. Sagrābju sprunguli, tas, izrādās, nav nekāds sprungulis, un, kā mani rauj, tā es pazūdu pāri krasta malai, paliekot karājoties tanī sprungulī. Pirmā laikam pamanīja vecāmāte, ka manis. Bija liela kņada. Nezinu, kurš pieskrēja pirmais un izrāva mani ārā.

Pamatskolā mana klases audzinātāja bija slavenā Undīna Jātniece, rakstniece Ilze Indrāne. Ļoti jauka, sirsnīga. Es viņu par mammu saucu. Kaut arī padomju laikā Lieldienas pat pieminēt nedrīkstēja, viņa mums dāvināja spalvaskātus, kurus pati bija izrotājusi ar ornamentiem, ar kādiem bija modē izrotāt Lieldienu olas.

Apskaudu visus lielos. Man tā gribējās tautas dejas dejot, bet kas mani, mazu knīpu, ņems? Vienīgā reize, kad mani paņēma skolas iestudējumā, – beidzot tiku par vēja gariņu, pat tauri uztaisīja, izkrāsoja tā, kā no tāss. Un nekā. Pēkšņi baigā temperatūra, un mamma ar ragavām brauc uz skolu pakaļ, lai vestu mājās.

Vecāki Emma un Pēteris. Foto no personīgā arhīva.

Tautas namā ir kaut kāds pasākums, kur jāskaita dzejoļi. Radinieks, skroderis, pašuvis man jaunas biksītes. Es lepns eju, bet skatuves malas dēlī viena nagla atstāta. Kā eju, tā aizķeros, un manās jaunajās biksēs caurums.

Publika noelšas, bet tekstu neaizmirstu. Šausmīgi skumjš norunāju savu dzejoli "Kaķenītei bērni bija, nu jūs, suņi, sargaties...",

un gāju atpakaļ gandrīz bimbodams. Nu tā vien.

Bet, neskatoties uz to, man viskautkas patika. Patika fizika, tāpēc jau taisījos uz to VEF tehnikumu. Biju uztaisījis volta loku mājās. Viens pats, neko nesakot. Nu labi, ka akls nepaliku. Izdevās, bet korķus izspēra, viss paliek tumšs. Mamma ieskrien no virtuves – "Tu laikam gribi māju nodedzināt!".

Slēpes pamatskolā taisīju, tēvs gan man palīdzēja. Visādi ņēmos.

5.klasē biju līdz ausīm iemīlējies meitenē vārdā Maija. Kad viņa no skolas pazuda, jo vecāki aizgāja uz citu vietu, gulēju zālē, skatījos debesīs un miru nost.

Septiņgadīgo skolu beidzot, kopā ar māsu Mirdzu. Foto no personīgā arhīva.

Pienāk 7.klases izlaidums ar balli, ar visām uzkodām un iedzeršanām. Es biju pilnīgs antialkoholiķis, man riebās. Tētiņam bija tā nelaime. Viņš spēlēja akordeonu jeb harmoniku, spēlēja ballēs ar dažiem kaimiņiem. Cerēja, ka no manis iznāks diriģents, bet ne uz to pusi, nekā! Bet nu ir tas izlaidums, vecāki arī palīksmojuši, ka bērni beiguši skolu, ir labā dūšā. Es no visa noguris, atlaižos gultā. Un tēvs, šņukstēdams pie manām kājām gultiņā, izstāsta visu manu bēdīgo sākumu.

"Piedod, dēliņ, bet tu jau nebiji plānots. Mēs pat braucām uz Rīgu ar mammu, bet dakteris pateica, ka tas ir bīstami..."

Nezinu, kāpēc viņš to darīja, bet tur, no šīs atklāsmes man aizsākās astēniski depresīvais sindroms! Tas nebija nejauši. Kāpēc es esmu viens? Tikai tāpēc! Man tas ierakstījās pilnīgi kā noliegums. Ja es biju negribēst, tad man arī nebūs neviena. Ilgu laiku pēc 7.klases biju ļoti depresīvs. Man bija ļoti drūmas domas. Kaut es nebūtu! Tas taču būtu labāk. Man bija atsalums pret vecākiem. Pēc tam jau salaba un bija lielā mīlestība pret mani, bet kādu laiku bija jāpierod pie tā. Tāpēc pirmais glābiņš bija laisties prom. Es mācīšos jebkur, tikai nepalikt te. Un sākās mana patstāvīgā dzīve.

Smags pārbaudījums bija, kad tēvs nonāca Madonas slimnīcā, un es biju Liepājā. Braukāju turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Visu iemācījos – matus griezt, ar aso bārdasnazi viņu noskūt. Tad palika viena mamma. Paldies, Dievam, ka māsa turpat, pāri upei dzīvoja. Es jau gribēju mammu ņemt pie sevis, bet viņa teica – nē, nē, dēliņ, nē, es nevaru, tētis guļ šeit kapos, nē! Tā arī aizgāja.

Ja es būtu sieviete, man būtu daudz bērnu bijis, bet tagad ir māsasdēls, mans krustdēls. Savā dzimtā esmu pēdējais. Un varbūt, ka labi vien ir.