Profesors Edgars Lāms. Foto: Terēze Banga.

Septembra beigās Liepājas Latviešu biedrības namā notika Liepājas Universitātes (LiepU) profesora un pētnieka Edgara Lāma monogrāfijas "Kurzemes iekopšana:  Olafa Gūtmaņa dzīves un mākslas ceļos" atklāšana. Punkts darbam divdesmit gadu garumā, taču tēma joprojām ir maz apzināta, uzskata profesors.

Piedāvājam studentes Terēzes Bangas sarunu ar profesoru.

Grāmata atvērta. Kādas ir izjūtas, atskatoties uz padarīto darbu?
Nebūšu oriģināls, protams, autoram ir iepriecinājums un zināms gandarījums par to, ka kaut kas ir padarīts. Un ir taustāms rezultāts. Tāpat ir atvieglojuma sajūta – ilgstoši darbojoties ar vienu tēmu, kādā brīdī var uznākt apnikums, tēma var sākt garlaikot.

Tomēr punkta pielikšana ir ļoti grūts uzdevums. Nebūt nav tā, ka viss būtu izpētīts un šeit vairs nebūtu nekā darāma ne man, ne citiem pētniekiem. Vajadzētu pievērst uzmanību Gūtmaņa personībai un dzīvesgājumam, kurš ir tik sarežģīts – ar izsūtījumu, ar čekas vajāšanu, ar Atmodas spilgtajiem notikumiem. Arī viņa daiļradē joprojām daudz kas pētāms. Nekāds punkts jau nekad netiek pielikts. Uz lauriem gulēt negrasos un, turpinot strādāt Liepājas Universitātē, ir pienākums ķerties klāt jauniem pētījumiem, jaunām tēmām. Citādi nemaz nevaru iedomāties savu atrašanos šeit.

Līdzās ir jauni, gudri, perspektīvi pētnieki un docētāji, kuri min uz papēžiem.

Studenti ir gudri, jāmēģina turēt līdzi, pārāk neizgāzties. Jāturpina darboties.

Vai Olafa Gūtmaņa dzīves un daiļrades pētījums bija vairāk kā misija vai personīgs aicinājums?
Pamatos tā bija un ir patikšana. Man patīk Olafa Gūtmaņa teksti, īpaši dzeja, kura man šķiet ir ļoti laba. Protams, ne visi teksti ir ģeniāli vai labi, bet kopumā tie ir kvalitatīvi un galvenais – īpatnēji. Tas ir pirmais, ko sagaidu no literatūras, un man tas liekas ļoti svarīgi. Otrs iemesls ir vērtības un aktualitāte. Vairāk iepazīstot un lasot Gūtmaņa tekstus, biju pārliecināts, ka tur ir daudz aktuālā un vērtīgā. Šī izjūta var būt ļoti subjektīva. Kādam citam liksies, ka tas nav ne vērtīgi, ne aktuāli. Tomēr, skatoties globālā kontekstā, manuprāt, viss, kas attiecas uz lokālās piederības apliecinājumiem, ir aktuāls.

Ja negribam saraut visas saknes, būt kā smiltis vējā, tad piederība ir principiāli svarīga.

Gūtmaņa teksti to apliecina spēcīgi un spilgti. Viņam tie bija teju 13 izsūtījuma gadi, kas radījuši papildu nostalģiju un ilgas. Kad esi prom, tad labāk spēj novērtēt savu vietu. Runājot par vērtībām, man tomēr simpatizē balstīšanās uz tradīcijām. Kvalitatīvākie mākslas darbi var tapt tradīciju un novatorisma simbiozē. Man šķiet svarīgi ne tikai nepazaudēt tradīcijas, bet arī tās kopt un attīstīt. Tradīcijas ne sastindzinātā veidā, ne mehāniskā pārņēmumā, bet radošā procesā.

Kāda bija jūsu pirmā saskarsme ar Olafu Gūtmani – daiļradē vai personīgi?
Bija personiskie kontakti. Respektīvi, sākotnēji tās bija kādas senāku laiku dzejas dienas, kad varēja viņu dzirdēt un redzēt tepat Liepājā. Tuvāk ar viņu iepazinos Atmodas laikā. Kādu laiku viņš bija Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas priekšsēdētājs. Man bija iespēja līdzdarboties šajos procesos, trīs gadus biju Tautas Frontes Liepājas nodaļas valdē. Tur mēs satikāmies arī klātienē. Tika runāts par dažādiem jautājumiem, bet

domājām un darbojāmies uz vienu mērķi – valstiskās neatkarības atgūšanu.

Olafs Gūtmanis bija autoritāte, ļaudis viņā ieklausījās, viņu cienīja. Nezinu vai mīlēja, bet cienīja gan kā dzejnieku, gan kā personību. Viņš toreiz daudz uzstājās piketos, mītiņos, demonstrācijās, arī  Tautas Frontes 1. kongresā, kurā viņš bija delegāts. Ieraudzīju viņa personības šķautnes, tas, protams, motivēja. Vēlāk līdzdarbojos kopoto rakstu sastādīšanā.

Vai varat raksturot Olafu Gūtmani vienā vārdā?
Tā būs īpašība un reizē statuss. Kurzemnieks. Līdz ausu galiem. No galvas līdz kājām, savā dziļākajā būtībā.
 
Esat teicis, ka pētījums tapis "nepieklājīgi ilgi". Pa šiem gadiem izdotas arī citas grāmatas – par Jāni Akurateru, Frici Bārdu, kā arī pētījums par mūžīgo romantismu.
Laikam manā raksturā ir lēni apgriezieni un es neesmu no ašajiem. Man nekas neveicas pārāk ātri un pārāk viegli.

Protams, tie minētie divdesmit gadi ir nosacīti, un nav jau tā, ka visu laiku pētīju Olafu Gūtmani. Ir bijušas citas tēmas, ir bijis jāreferē konferencēs. Tas varbūt tāds mīnuss manā darbībā, ka neesmu turējies pie konsekventa tēmu loka, mētājies pa visurieni ar savām pētnieciskajām tēmām. Neesmu koncentrējies uz kaut ko vienu, varbūt būtu ko vairāk vai pamatīgāk izpētījis. Bet no otras puses – ir interesanti. Akuraters gan nāca pirms, jo tā bija mana disertācijas tēma. Nekas cits neatlika kā rakstīt grāmatu. Par Frici Bārdu runājot, man ir klasiskās literatūras periods studentiem un, lai būtu kaut cik jēdzīgas lekcijas, padziļināti jāpēta autori. Es ļoti izjūtu ka par tiem autoriem, kuriem nav personiski vai dziļāki pētījumi, nodarbības tādas paviršākas, virspusīgākas un vājākas. Kur ir individuālā pētniecība, tur var labāk izvērsties un būtiskāko pavēstīt citiem. Darba bijis daudz un nekas nav ātri izdarāms.

Sadarbojāties ar Gūtmaņu ģimeni, līdz ar to bija iespēja strādāt ar manuskriptiem, rokrakstiem, oriģinālajiem tekstiem. Kā izvēlējāties, ko iekļaut, ko ne?
Manuprāt, humanitāro zinātņu pētniecība ir stipri subjektīvs process. Katrs pētnieks izvēlas, ko uzskatīt par svarīgu. Esmu pateicīgs Olafa ģimenes locekļiem, sākotnēji viņam pašam, vēlāk viņa dzīvesbiedrei Velgai Gūtmanei, kā arī jaunākajam dēlam Dāvim Gūtmanim, kuri neskopojās un pilnīgi uzticējās. Man uzticēja rokrakstu kalnus, kurus, starp citu, vēl neesmu atdevis atpakaļ. Tie jākrauj kastēs un jāved atdot, bet tas vēl priekšā.

Olafa Gūtmaņa rokraksts. Foto: Terēze Banga.

Esmu racies rokrakstiem cauri, un ir pilnīgi skaidrs, ka var un vajag kādā brīdī apkopot nepublicētos tekstus. Grāmatas sanāktu kā dzejā, tā prozā. Viņš rakstīja arī dienasgrāmatas, bet tās jau vairāk mūža nogalē. Tas ir vērtīgs, kultūrvēsturisks materiāls.  

Olafa rokrakstos ir daudz kā interesanta, kas noteikti pelnītu ievērību.

Nezinu, vai es to spēšu un varēšu. Visticamāk, būdams viens, noteikti ne. Tur būtu jāpiesaista bibliotekāri un tie, kas var operatīvi un bibliogrāfiski pierādīt to, ka attiecīgais teksts līdz šim nekur nav publicēts. Tas ir pamatīgs un skrupulozs darbs. Pavisam unikāla lieta ir, ka Olafs Gūtmanis uzdrīkstējies rakstīt variācijas par valsts himnu "Dievs, svētī Latviju". Nezinu citiem dzejniekiem šādas variācijas. Un, protams, arī citas specifiskas tēmas un  motīvus, izteiksmes īpatnības, ko būtu īpaši jāizgaismo. Kaut vai tās pašas jūras dziesmas.

Neviens cits dzejnieks nav tik daudz rakstījis par jūru, kā Olafs Gūtmanis.

Tāpat arī ainavu dzejoļi. Visur, kur ir Kurzemes vides tēlojumi, dabas poēzija. Protams, Gūtmanis parādās arī ekoliteratūras statusā, kā ar zaļo domāšanu apveltīts dzejnieks. Kur vēl lielāku aktualitāti mūsdienās! Tur jautājums par dabas aizsardzību, klimata pārmaiņām, par dažādu ekosistēmu saudzēšanu. Te daudz ko var mācīties, var iedvesmoties zaļai dzīvošanai.

Tā ar to izvēli. Pilnīgi subjektīvi.

Olafam Gūtmanim ir bijušas savas mīļākās vietas, viena no tām Jūrmalciems. Esat šīs vietas apmeklējis?
Esmu bijis Jūrmalciemā, esam arī ciemojušies pie Olafa un Velgas, kad Liepājas Universitātes konferences dalībniekiem bija sagatavots brauciens uz Jūrmalciemu. Dzejnieks ar savu kundzi sagaidīja, cienāja ar tēju, un, protams, arī dzeja tika lasīta. Esmu bijis vēl kādu reizi, lai gan ne bieži, bet ar tām dažām reizēm pietika, lai iemīlētu to vietu.

Kurzemes piekraste vispār ir fascinējoša vide ar savu pirmatnību, un tā jau ir reta parādība. Vismaz Eiropā.

Tas vispār grūti aprakstāms – mājas ir 200 metrus no krasta, aiz kāpas – jūra visā savā godībā. Un liesā smilts, kur jāiekopj kāda puķu dobe un jāizaudzē kāds dārzenis. Olafam Gūtmanim patika rušināties pa zemi un censties ko izaudzēt tajā augsnē. Protams, bija jāmēslo un ar ko gan labāk, ja ne ar jūras mēsliem, aļģēm? Jūrmalciems ir lieliska vieta, bet modernā pasaule ielaužas arī piekrastē, tā teikt, tiek civilizācijas apgūta – tur ir viesu namiņi, kempingi. Tas ir labi, jo vietējiem ir ko darīt, var nopelnīt. No otras puses, tas ir apdraudējums dabas pirmatnībai, kura Latvijā vēl ir šur tur saglabājusies. Gūtmanim mīļa vieta bija arī Embūte, kur arī vēl ir diezgan neskarta daba. Lai gan pirmie pirmatnējās dabas iespaidi noteikti saistās ar Sibīrijas laiku, viņam kā pusaudzim tas noteikti bija spēcīgs iespaids un pārdzīvojums. Tas varbūt ir viens no tiem retajiem pozitīvajiem momentiem Sibīrijas izsūtījumā, kur neskartās dabas varenība spilgti palika atmiņā.

Vai jums pašam ir kādas vietas, kuras apmeklējāt, lai atgūtu mieru?
Būdams iejūgts Liepājas Universitātes darbos, pārāk daudz neizdodas baudīt neskarto dabu. Arī kultivēto ne. Tomēr daba man ir tuva, patīk neskartās dabas ainavas un miers, ko tās izstaro. Ir lauki, tāpat arī citas Kurzemes vietas, kur esmu biežāk braucis, lai gūtu kādus papildus iespaidus un enerģiju. Man šķiet, ka daba ir tas enerģijas avots, un latviešiem joprojām gēnos ir kaut kas no zemnieka instinktiem, lai gan jaunākie laiki to īpaši vairs neuzrāda. Gribētos, lai latvieši saglabā tuvību dabai un cenšas maksimāli dzīvot saskaņā ar to. Varbūt tā ir ilūzija, ko esmu ieņēmis savā prātā, bet tas būtu veselīgi un svētīgi.

Lauku viensētas dzīvesveids man ir tuvs un mīļš, bet vai es pats šādu dzīves varētu dzīvot? Neesmu pārliecināts. Visu dzīvi esmu pavadījis pilsētā, un nebūtu vienkārši pārorientēties. Tomēr, periodiski dabas tuvums ir vajadzīgs, pat nepieciešams. Man sāp, ka pilsētā bieži vērojama pavirša un nesaudzīga attieksme pret pilsētas dabu. Kaut vai koku nociršana. Liepāja varētu būt "zaļā" pilsēta.

Sabiedrības domas dalījās pēc Olafa Gūtmaņa kartītes atrašana čekas maisos. Kā tas ietekmēja jūs?
Es šo jautājumu negribu plaši izvērst un iztirzāt, bet ir pilnīgi skaidrs, ka izsūtītie pēc atgriešanās nokļuva varas struktūru redzeslokā. Šī uzraudzība, manuprāt, bija neizbēgama, un  Olafs nav izņēmums. Viņš un viņa ģimenes locekļi tika vairākkārt saukti un pratināti, un tirdīti. Bija profesijas un amati, kuru izpildei noteikti vajadzēja būt kādā uzskaitē vai reģistrā. Gūtmaņa darbs toreizējā zvejnieku kartelī "Boļševiks" bija tāds, kur zvejas kuģi varēja izbraukt ārpus PSRS jūras robežas. Viņš, būdams dispečers, no uzraudzīšanas nevarēja izbēgt, jo šo amatu citādāk nemaz nevarēja ieņemt.

Svarīgāk gan ir tas, ka Gūtmanim un viņa vecākiem bija kritiska attieksme pret okupācijas varu un viņiem, kā izsūtītajiem, nebija ilūzijas par šo iekārtu.
 
Jūsu personīgie priekštati par dzejnieku nemainījās?
Nē. Mani tas nepārsteidza, un arī pats Gūtmanis par to nav klusējis. Autobiogrāfiskajos darbos šīs attiecības ar čeku tiek aprakstītas. Pārsvarā rokrakstos, bet šis tas bijis arī publicēts.
 
Kā vērtējat savas grāmatas dizainu?
Šobrīd man priekšā divas grāmatas – viena mana, otra Olafa Gūtmaņa "Iekoptā Kurzeme" – kura bija būtisks faktors manas grāmatas nosaukuma izvēlē. Kurzemes iekopšanas motīvs man šķita svarīgs un atbilstošs, lai gan pamatā ierosme nāk no Māra Čaklā veltījuma Olafam Gūtmanim. Par dizainu, tā pieticīgi izsakoties, esmu apmierināts. Man ir izveidojusies laba sadarbība ar mākslinieku Uldi Baltuti, kurš sadarbojas ar Liepājas Universitāti un veido vāka dizainus un mākslinieciskos noformējumus dažādiem izdevumiem. Man liekas, viņš to ļoti labi dara. Meklējām pēc iespējas atbilstošākus krāsu salikumus un, domājot par Kurzemi, sanāca jūras zilais un mežu zaļais.

Uz smilšu krāsas pamata.
Jā, smilšu krāsa un smilšu tēls Gūtmanim bija viens no svarīgākajiem. Nevar arī aizmirst Ulda Brieža fotogrāfiju, kur redzams dzejnieks, iekļaujoties sev tik tuvajā dabā. Šī fotogrāfija ir gandrīz hrestomātiska.

Dāvis Gūtmanis ir teicis, ka "grāmata nebūs plašam lasītāju lokam". Jūs tam piekrītat?
Viņš to izteica grāmatas atvēršanā, kad vēl šo grāmatu nebija izlasījis. Nezinu, ko viņš teiks pēc grāmatas izlasīšanas, varbūt viņa domas vēl mainās. Man pašam šķiet, ka grāmata ir plašai auditorijai piemērota, jo neaizrāvos ar ļoti zinātnisku terminoloģiju. Man īsti nepatīk aizrauties ar pārāk sarežģītiem svešvārdiem. Nedomāju, ka vienkāršajam lasītājam šeit būtu problēmas. Es gan ceru, ka grāmata attaisno arī monogrāfijas statusu, jo tas reizē ir zinātnisks pētījums.

Zinātne var notikt vienkāršā veidā, vienkāršā formā un valodā.

Kā, jūsuprāt, Gūtmaņa daiļradi vēl varētu piedāvāt vienkāršajam kultūras patērētājam? Piemēram, liepājniekam, kurš ir tikai dzirdējis Olafa Gūtmaņa vārdu?
(Īsa pauze) Nepārtraukti domāju, kāpēc mūsdienu pasaulē ir grūtības ar literatūras lasīšanu. Grāmatu ir grūti aizstāt. Lasīšanas veicināšana ir ārkārtīgi grūts uzdevums, gluži vai neiespējamā misija. Ja nebūtu sarežģītie epidemioloģiskie apstākļi, es noteikti gribētu organizēt kādu grāmatas prezentācijas pasākumu, labprāt ietu uz bibliotēkām interesentiem pastāstīt. Arī dotos pie vidusskolniekiem, mēģinātu ieinteresēt par literatūru kā tādu, tai skaitā par Olafu Gūtmani. Pārāk lielas ilūzija gan neloloju, bet, ja situācija uzlabosies, tad jāmēģina ieplānot tikšanās ar lasītājiem. Vienmēr galvā doma, ka arī Jūrmalciemā varētu uztaisīt grāmatas prezentācijas pasākumu. Ja apstākļi ļaus, tad centīšos to realizēt.
 
Vai ir kāda konkrēta iecere attiecībā uz nepublicēto materiālu?
Nē, pašlaik nav. Domāju, ka būtu labāk, ja citi pētnieki ar savu skatupunktu un savu subjektīvu vērtējumu šos darbus pētītu. Noteikti vajag viedokļu dažādību. Varbūt kādreiz to vēl darīs kādi no maniem kolēģiem, un nav jau tā, ka citu pētījumu nav. Ir gan Andai Kudumai, gan Karīnai Krieviņai, un varbūt būs kādi jaunie censoņi, kuri izdomās, ka ir vērts Gūtmani pētīt. Apzinos, ka esmu vairāk izgaismojis dzeju, ar prozu ir skopāk, bet

dienasgrāmatas un publicistikas teksti gaida savus pētniekus.

Ir arī citi nepadarītie darbi, kurus viens veikt nespēju, bet ceru, ka Liepājā izdosies realizēt un iekārtot piemiņas vietu. Uz 95 gadu jubileju paspēt vairs nevar, bet uz simtgadi gan varētu. Līdz šim nav izdevies pārliecināt, ka Kurzemes dzejas klasiķim un Goda liepājniekam vajadzētu piemiņas istabu, bet turpināšu atgādināt, jo tas ir pienākums.

Vai padomā vēl kāds pētījums? Varbūt par kādu citu liepājnieku?
Pētniecības process jau nedrīkst apstāties, jo, galu galā, ja esi profesors, tad tev ir pienākums attaisnot šo statusu (smejas). Šobrīd galvenā aktualitāte, kopā ar vairākiem kolēģiem, ir piektā grāmata sērijā "Kurzemes rakstnieku silueti". Ceru, ka tuvākā gada vai divu laikā šai grāmatai vajadzētu iznākt. Tajā būs vairāki monogrāfiska tipa pētījumi – gan par autoriem, gan viņu daiļradi, un visi autori ir saistīti ar Kurzemi. Kolēģe Karīna Krieviņa pēta Noras Kalnas daiļradi, būs arī pētījums par vēsturisko romānu autoru Arturu Heniņu, viņu pēta Sigita Ignatjeva. Es šajā grāmatā rakstu par Andreju Miglu. Viņš ir ļoti daudzpusīga personība, pirmām kārtām, teātra režisors, bet arī rakstnieks, kurš strādāja tandēmā ar Valdi Rūmnieku. Abu sarakstītie romāni ir augstu vērtējami. Arī vienpersoniski Andrejam Miglam ir divi romāni par Liepāju Pirmā Pasaules kara laikā.

Tāpat arī darbība Liepājas teātrī, kurā, kopīgiem spēkiem ar Imantu Kalniņu, tapa spožas muzikālas izrādes. Tāds man pirmais uzdevums – rakstīt par Andreju Miglu, diemžēl esmu nokavējis iespēju viņu intervēt. Šogad Andrejs Migla aizgāja mūžībā. (Pauze) Pašam sev man tas paliks kā pārmetums par... savu lēno darbošanos.