Turpinām šķirt Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatas – "Atmiņu krājuma" – lappuses. Šoreiz par to, kā Liepājas pusaudži iesaistās “ostmales darbos" un pirmo reizi kopā ar zvejniekiem iziet jūrā.

1916.gada jūnijs. Uz kapeli* (Pirmā zvejā)
Kādā jaukā vasaras dienā es pirmo reizi savā mūžā iepazinos ar jūru. Tā kā es pēc saviem gadiem vēl darbu vācu uzņēmumos nevarēju dabūt, tad nācās to meklēt citur. Māte bija sarunājusi ar mūsmājas zvejnieku, lai mani ņem līdzi jūrā. Brālēns Jānis un vecais Kūla bija sadomājuši iziet uz mencu kapelēšanu. Un šinī skaistā jūnija mēneša rītā es viņiem piebiedrojos. Agrā rītā uzlicis uz rokas "Fišerejas" saiti, bailīgi pašļūcu garām vācu sargpostenim. Kad biju laivā, jutos jau drošāks un aplaidu skatus visapkārt. Zvejnieki visās laivās kārtojās uz izbraukšanu. Izairējuši cauri Tirdzniecības tiltam, mūsu, kā arī pārējās laivas, tika piesaistītas pie kāda velkoņa. Tas, dūmu mutuļus izlaizdams un ūdeni kuldams, vilka garo zvejnieku laivu flotili ārā uz jūru. Izbraucis kādu gabaliņu aiz mola vērtiem tas zvejniekus atlaida, lai izmeklē zvejas vietu, kur katrs vēlās. Uzvilktās tukšās buras un laivas dažādos virzienos aizlīgoja selgā.  Mūsējie bija nolēmuši doties ziemeļos iepretī Krama raga valgumam un ķert mencas.

Esmu pirmo reizi savā mūžā uz laivas jūrā. Tālā austrumu pamalē paliek pilsēta. Viņas baznīcu torņi un fabriku skursteņi tikko paceļas virs ūdens spožā līmeņa. Bailes nav nekādas. Arī sajūtā laba. Un acis nenorimstot plaši vēro vēl neredzētas tāles. Jūnija saule kāpj arvienu augstāki. Drīz esam sasnieguši attiecīgo zvejas vietu. Nolaižam buru, izmetam enkuru un nekavējoties izmērām dziļumu. "Dziļums labs", nosaka vecais Kūla, "ap desmit asu, tātad cerēsim noprovēt mencu," viņš vēl piemetina.

Brālēns Jānis iebildumus neceļ un man, iesācējam atliek tikai pievienoties. Sākas mencu kapelēšana, jeb zvejnieku valodā izsakoties – kaušana. Tiešām – man pirmo reizi to redzot, izlikās arī kā īsta kaušana. Uzliekam uz kapeles āķiem striktu** un nolaižam tos jūras dzelmē. Jānim jau tūliņ laimējas, tas jau ātri velk šņori uz augšu un ar veiklu metienu izsviež mencu uz laivas sēstas***. Žigli viņš atbrīvo izvilkto mencu no āķa un, uzlikdams jaunu striktu, to nolaiž atpakaļ jūrā. Arī vecajam Kūlam veicās darbs, viņš atkārto tādas pašas kustības kā brālēns Jānis. Bet man vēl jāgaida. Vairākas reizes esmu jau parāvis šņori uz augšu, bet menca atlaidusies. Te pēkšņu jūtu, ka šņore stingrāki savelkās, un steigā to ceļu uz augšu. Pārmetu pār laivas bortu mazu mencīti, kurš ierijis manu āķi. Bet neveicas man ar atbrīvošanu no āķa. Mencītis savās sāpēs stipri lokās, un jābūt īsti nežēlīgam, lai izrautu viņam āķi no asiņainās mutes. "Ko nu ķīnājies, fiksi vajag to lietu darīt!", uzbrēc man vecais Kūla. Es vēl vairāk uztraucos un nepavisam nevaru dabūt menciņu no āķa. Talkā nāk mans brālēns Jānis. "Paraug`a, kā to vajaga", viņš norūc un veikli atkabina manu nelaimīgo mencīti no āķa. Uzsviests uz laivas tilaudām, tas ilgi vēl sāpēs lokās un valstās. Vecajam Kūlam nāk menca aiz mencas, kādas desmit tās guļ jau uz tilaudām. Arī Jānim jau ir vairākas. Bet man tikai vēl viena un to pašu noņemt no āķa man palīdzēja brālēns Jānis. Gandrīz jau sāku nožēlot, ka esmu ar mieru braucis līdzi jūrā. Man nekad neizdosies atsvabināt mencas no āķa, un zvejnieks no manis laikam gan neiznāks. Pie nākošās mencas man gāja labāki, un tā maz pamazām ievingrinājos "mencu kāvēja" arodā. Bija pusdienas laiks. Saule neganti cepināja. Jūras virsma pilnīgi līdzena un gluda kā spogulis. Nebija jūtama ne mazākā vēja pūsma, tikai laiciņu šūpojās uz ūdens virsu. Biju "sakapelējis" mencu ap trīsdesmit. Mani līdzbiedri taisījās ieturēt pusdienas maltīti. Arī es izņēmu līdzpaņemto maizi un taisījos iekost. Te pēkšņi izjūtu savādu nelabumu. Taisījos "laist pār mēli", kauču vēl ēdamā nebiju baudījis. Mani līdzbiedri saskatījās un nosmīnēja, viņi zināja, kas "jaunajam zvejniekam" par bēdām. Jūra prasa savus "ziedus", bez kuriem retais "vagotājs" izgājis secen. Man ļoti bija sašķobījusies dūša, maizi atliku nost. Vecais Kūla, to redzēdams, izņēma no mutes savu ļuļķīti  un teica: "Ievelc krietnu dūmu, pāries!"

Paņēmu pīpi, bet tūliņ arī izlaidu, jo jauns nelabums man uzkludzējās iekšās. Kādu laiciņu rīstījos, tad viss atkal galvā palika labi. Pēc ieturētām pusdienām vairs mencu nemanījām, līdz taisījāmies uz māju. No ziemeļiem sāka pūst spirgtāka brīze, pacēlām buras un līgodamies devāmies atpakaļceļā. Tuvāki pilsētai brīzes vietā jau pūta pastiprs ziemeļu vējš, laiva jau slīdēja uz priekšu nozvēlusies uz sāniem un palekdama pa viļņiem, bet man vairs nelabums neuzmācās. Jūra, tā vairs "ziedus" no manīm neprasīja, kaut cik arī viņas ūdeņus vēlāki nevagoju.    

*Kapelēšana. Jūras zivju, pārsvarā mencu makšķerēšana ar vienu āķi.
**Strikts. Zivju ēsma, bieži izmantoti svaigu reņģu liemeņa gabaliņi.                                            
***Sēsta. Laivas sols.

1916. gads Ostamales darbā
Šā paša gada rudenī, dodamies zvejniekiem līdzi jūrā, piedzīvoju lielu vētru, kurā bez maz būtu krituši jūrai par upuri. Tuvāki par to esmu uzrakstījis jau jaunības gados – atsevišķā atmiņu krājumā, tāpēc šeit par to jūniju nestāstīšu.

Tā kā jūrā pēc pārciestās lielās vētras vairs zvejniekiem līdzi nedevos, tad nācās darbu meklēt citur. Aprunājos ar savu draugu E., kurš dzīvoja pāri ielai. Viņš izsacījās, ka mums derētu pameklēt "šansīti" ostā. Runāts, darīts: kādu rītu devāmies uz ostmalā atrodošo vācu kara pārvaldes, ostas darba kantori. Kantoris saucās "Siffards gruppe arbeits nachavics" (tā oriģinālajā tekstā), un atradās iekārtots kādā privātmājā pie Veciem kapiem, blakus sarkanajiem spīķeriem. Strādniekus "formanis" pieņēma ārpus ostmales nožogojuma. Uz kāda maza laukumiņa Kaiju ielā iepretim "Zelta enkura" krodziņam ik rītus un vakarus zināmā laikā lasījās kopā ļaudis. Pie katra ārpus vārtiem iznākušā "formaņa" grupējās strādnieki, un sastājās rindās pa divi. Bija pieauguši vīrieši un sievietes, netrūka arī pusaudžu un zēnu. Katrs formanis apstaigāja viņa priekšā nostājušos strādnieku rindu, noskaitījis vajadzīgo strādnieku skaitu, izdalīja tiem skārda numuriņus. Tos strādnieki, iedami pa vārtiem iekšā iežogotā ostmalē, uzrādīja stāvošajam vācu sargpostenim. Kam bleķa numuriņš nebija iedots, pa vārtiem iekšā netika. Citas caurlaides tais laikos ostmalē nebija. Un lai numuriņš strādājot nepazustu, to varēja arī uzkārt kaklā ar šņorīti. Kad kopā ar savu draugu Pirtnieku Ernestu ierados 23šā oktobra rītā, pie "Zelta enkura" laukumiņa gaidīt darbu, tad atradām viņu jau ļaužu pārpildītu. Mēs skatījāmies, kā citi to dara un veikli nostājāmies kādas rindas galā. Bet mums pateica, ka strādnieku pietiekot, lai nākot uz "naktsšifti", tad arvienu trūkstot. Nekas neatlikās, kā nokārtām galvām doties mājup, lai vakarā pamēģinātu ietikt darbā.

Atnācām tās pašas diena vakarā un tikām no kāda "formaņa", jau pavecāka vīra, iedalīti ierindā. Saņēmām numuriņus un līdz ar citiem vīriem iegājām ostas iežogotā teritorijā. Jau pēc pusstundas atradāmies pie kādas čuguna grēdas un dūšīgi rāvāmies ar vagonu lādēšanu. Gara, bezgalīgi gara vilkās pirmā nakts neierastajā smagajā darbā. Beidzot pienāca rīts, vagoni arī bija pielādēti, un varējām doties uz mājām. Pulkstenis rādīja piekto rīta stundu. Par savu vergu darbu šonakt bijām nopelnījuši veselu rubli un piecdesmit kapeikas. Nākamo vakaru atkal ieradāmies zināmā vietā un laikā, mūs savā rindā ieskaitīja atkal cits "formanis", pajaunāks vīrs vārdā Cinovskis. Iznāca strādāt pie tiem pašiem čuguniem. Vēl kādas trīs naktis nostrādājuši pie čuguniem, tikām pie brikešu lādēšanas. Tās tāpat kā čugunus vajadzēja ņemt no kaudzes, bērt kastēs un stiept vagonos. Pēc briketēm nāca ogles, beidzot koksa lādēšana. Bet tas jau notika pa dienu, jo bijām pieņemti otrā nedēļā. Pie darba sākām pierast. "Formaņus" bijām izmainījuši vairākus. Beidzot trešajā nedēļā nogruntējāmies pie ogļu beramā krāna.

Mūsu "formanis" bija pusmūža vīrs pēc uzvārda Plaudiņš, mugurā viņam neliels kūkums, tas no ilgas sēdēšanas, jo pirms kara viņš bija kurpnieks. Tagad kara apstākļos savu profesiju mainījis. Iestājies "Šifards gruppas" darbā un, tā kā tekoši pratis vācu mēli, izvests par "formani". Citādi Plaudiņš bija lāga vīrs, daudz nekliedza, vienmēr sūca savu kaļķīti (pīpi). Puikas, bieži pie viņa strādājot, varēja "dzīt loderi". "Formaņa" paša dēls pusaudzis mūsu gados strādāja kopā ar mums un bija pirmais ložu vilcējs, kad tikai pirmā izdevība. Pagāja rudens, pienāca Ziemas svētki. Bet kādi viņi tagad? Vēl pāris gadus atpakaļ šos ilgi gaidītos svētkus sagaidījām pie pilniem galdiem, eglīšu svecītēm jautri sprēgājot. Pašreiz bija pirmā Ziemas svētku nakts. Atrodos atkal kopā ar savu nešķiramo jaunības draugu Pirtnieku Ernestu. Pie ogļu celtņa jeb kā mēs, "ostmalnieki", toreiz viņu dēvējām – "krāna", atrodas neliels ogļu kuģis. Ir pusnakts, mēs, "rumčiki", ieturam pusnakts maltīti. Apsēdušies uz ogļu gabaliem puskrēšļainā ogļu kuģa rūmē notiesājam savus līdzpaņemtos "rupučus". Citam uz kara laika "rupuča" uzziesta bieza marmelāde, bet lielākā daļa zelē iekšā gluži sausu, tik pa reizei piedzerdami auksto saldeno ūdentiņu, ko lepni sauc par kafiju. Kauču no tās nebija ne vēsts. Ozolzīļu maisījums ar ūdeni un saldināts ar saharīnu. Griežam jau atkal pie darba, kad redzējām pa rūmes trepēm nokāpjam kādu "zilpelēko". Viņš bija sūtīts no kantora mums, kuģu vergiem, izdalīt Ziemas svētku dāvanas. Pienācis pie katra un novēlējis priecīgus Ziemas svētkus uz vācu ieroču uzvaru, katram iedeva pa vienai cigaretei. "Dankšen", "dankšen" – dzirdējām vienu otru patencinam par "dārgo balvu". Saņēmuši cigaretes, lepni uzvilkām dūmus. Un neviens no mums nelgām nezināja, kas notika austrumu frontē. Tur šinī naktī latviešu zēni, strēlnieku mundieros tērpti, dragāja zilpelēkos varmāku barus. Strēlnieki bija devušies nāves triecienos, lai atsvabinātu mūs un nestu – Brīvību! To dabūjām zināt tikai vēlāki. Un tad sapratām arī ziemas naktī "friča" pasniegto "dāvanu" un novēlējumu – uz vācu ieroču uzvaru.