Jau pusgadu Grobiņas novada "Dižvanagos" notiek Liepājas slimnīcas ergoterapeites izstrādātās kanisterapijas nodarbības bērniem ar īpašām vajadzībām.

Kopumā nodarbībās piedalās astoņi bērni, kuri darbojas pēc individuāli piemērotām programmām, kuras izstrādājusi Liepājas Reģionālās slimnīcas ergoterapeite Kristīne Rebuka–Amzele, kas patlaban ir vienīgā šāda veida speciāliste Latvijā, informē SIA " Liepājas reģionālā slimnīca" sabiedrisko attiecību speciāliste Indra Grase.

"Kanisterapija ir viena no motivācijas terapijām, kā mākslas terapija, delfīnterapija, mūzikas terapija, tāpat arī kanisterapija, kur terapeita lomā iejūtas suns. Tā ir sava veida ārstēšana ar suņiem," saka Kristīne. "Kanisterapijas nodarbībās speciāli apmācīti suņi palīdz bērniem ar smagām saslimšanām (cerebrālo trieku, autismu, aizkavētu psihoemocionālo attīstību, uzvedības traucējumiem, u.c.) izzināt pasauli, sazināties ar tuviniekiem, uzlabot fiziskās spējas. Kanisterapijas laikā suns ir ne tikai draugs, bet darbojas arī kā terapeits."

Liepājas Reģionālās slimnīcas ergoterapeite Kristīne Rebuka-Amzele patlaban Latvijā ir vienīgā mediķe, kas kanisterapijā izstrādā īpašas programmas vai nodarbību kompleksu katram bērnam individuāli, ņemot vērā bērna vecumu, spējas un vēlamo rezultātu.

"Pirms sastādīt katru programmu es novērtēju bērna funkcionālās spējas, ko viņš var izdarīt, ko nevar, kādi ir resursi, kādas problēmas, kā arī izvirzu mērķus, kurus kanisterapijas laikā cenšamies sasniegt," skaidro Kristīne. "Patlaban man grupā ir astoņi bērni. Vairums no viņiem terapiju sākuši jau pie fizioterapeites un osteopātes Boženas Bejnares–Slavovas, kura vairākkārt viesojusies slimnīcā. Katram no šiem bērniem ir atšķirīgas diagnozes un programma tiek sastādīta ņemot vērā bērna vecumu un funkcionālās spējas. Piemēram: bērnam ir jāsāk rāpot, bet viņš nevar pastiept rokas uz priekšu.  Lai to panāktu, mēs iesaistām suņus. Bērns grib paglaudīt suni, lai to izdatītu viņam ir jāpapūlas un rokas jāpastiepj uz priekšu. Tā ar suņu palīdzību mēs motivējam veikt kādas konkrētas darbības. Mums ir arī puisītis, kurš vēlas ar basām pēdām bužināt suņa spalvu. Līdz ar to viņš ir sācis kustināt pēdas, ko līdz šim mājās nebija darījis. Tā savā ziņā ir kā spēle, patīkama nodarbošanās, pozitīvas emocijas, kas uzlabo ne tikai fizisko veselību, bet veicina arī garīgo attīstību. Grupā ir arī bērniņš, kas ir ļoti neieinteresēts, viņu grūti iesaistīt nodarbībās. Tad, lai pievērstu viņa uzmanību mēs spēlējam bumbu ar suni, kas rej, skrien pakaļ bumbai, nes to klāt. Pēc neilga laka bērns jau sāk uz šo suni skatīties, pievērst uzmanību. Kad ir nodibināts kontakts, mēs jau sākam darīt ko vairāk," stāsta Kristīne.
Kanisterapijas nodarbības Kristīne vada jau aptuveni pusgadu. Katram bērnam ir sava karte, kur viss tiek pierakstīts un izvērtēts kāds ir bijis sākums un kāds stāvoklis ir tagad. "Pozitīva dinamika ir vērojama visiem bērniem," saka Kristīne. "Nav tādu bērnu, kuriem nebūtu kādu uzlabojumu. Piemēram: ja pirmajā reizē apātiskais puisēns tikai sēdēja, skatījās un neko nedarīja, tad  pēc sestās reizes zēns jau meklēja suni, ņēma bumbu un iesaistījās nodarbībās. Tas ir liels sasniegums. Kāds cits bērns, kurš varēja pateikt tikai vārdu mamma, tagad jau saka teikumus – arī tas ir liels sasniegums, un šādus pozitīvus piemērus var minēt par katru no bērniem.

Nodarbībās kopā ar suni ir kinologs vai suņa saimnieks, kas izgājis speciālu apmācību, jo viņam ir jāzina kā šādas situācijās darboties ar suni. Taču nodarbību pamatā ir jābūt medicīniski izstrādātai programmai pēc kuras vadīties darbojoties ar konkrētu bērnu," uzskata Kristīne. "Grupā ir bērni ar dažādām saslimšanām – autismu, Dauna sindromu, cerebrālo trieku, aizkavētu runu vai garīgo attīstību, tāpēc nepieciešams mediķis, kurš pārzina un prot novērtēt katra bērna iespējas veikt konkrētos uzdevumus."