Koncertzālē "Lielais dzintars" skatāma muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" veidotā izstāde "Es (arī) esmu latvietis".

Izstādi pētniecības centrs izveidoja pērn, Latvijas simtgadi sagaidot, un līdz šim to bija iespējams apskatīt tikai galvaspilsētā, Nacionālās bibliotēkas telpās. Liepāja, caur kuru pēc abiem pasaules kariem izceļoja  īpaši daudz latviešu, kļuvusi par izstādes otrajām mājām, un SIA “Lielais Dzintars” to sarūpējis īstajā laikā – grūti iedomāties piemērotāku ekspozīciju, kurā iedziļināties, sagaidot Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu un ar kuru atgūto neatkarību nosvinēt. To darīt izstādes atklāšanā aicināja arī izstādes kuratore Baiba Bela.

Izstādes veidotāji pētījuši latviešus visā pasaulē, pētījuši, kāds ir latvietis, cik dažādas var būt latviešu sejas – pat melnas. Tas, kas vieno latviešus pasaulē, ir vēlme zināt savas saknes, vēlme saprast, no kurienes es esmu? Tomēr, krājot “latviešu stāstus”, izstādes veidotāji sastapušies arī ar cilvēkiem, kuri sevi uzskata par latviešiem, lai gan viņu dzīslās nerit latviešu asinis. Līdz ar to rodas jautājums – kur ir tā robeža, kas nosaka, vai tu esi vai neesi latvietis? Apšaubīta nereti tiek arī ārvalstīs dzimušo latvietība – ja neesi dzimis Latvijā, tātad neesi “īsts” latvietis. Cits kritērijs – valoda. Izstādē redzama meitene – trešās paaudzes latviete, kura ļoti maz runā latviski, bet sevi uzskata par latvieti.

Izstādē bez sevis apzināšanās un valodas apskatīti arī citi latvietības aspekti, piemēram, mājas sajūta, ēdiens. Izstādes veidotāji par latviskāko atzinuši pīrāgus, jo tos cep latvieši visā pasaulē, un cepšanas meistarklasēs piedalās jaunieši, kas pat vairs nerunā latviski, bet grib iemācīties cept vecmammas pīrāgus. Vēl viens aspekts – kopienas sajūta, kas jau 1906.gadā likusi uz ASV emigrējušajiem latviešiem uzbūvēt baznīcu, lai būtu, kur pulcēties. Tādi ir latvju raksti un simboli – kā ASV Bostonas latviešu veidotā Brīvības pieminekļa kopija, tikai mazākā izmērā.

Būt latvietim nav vienkārši, atzīst izstādes veidotāji un tās kuratore, taču, neraugoties uz to, latvieši ir apliecinājuši savu vitalitāti. Viens piemērs tam – latviešu ciemi Sibīrijā, kas saglabājušies pat līdz mūsu dienām.

Izstāde apskatāma līdz 13.jūnijam.