Noslēgumam tuvojas vēsturiskā Jūrmalas parka paviljona, saukta arī par cara vai ķeizara paviljonu, atjaunošanas darbi. Liepājnieku atmiņās tas vēl palicis kā restorāns un kafejnīca "Banga".
Visi šie nosaukumi objektīvi atspoguļo tagad no jauna uzceltā "Parka paviljona" būves vēsturi un izskaidro tā tapšanas apstākļus.
Tagad paviljons, viegla vasaras tipa celtne ar eklektikas un agrā jūgendstila arhitektoniskajiem elementiem, ir tik iederīgi iekomponēts liepājnieku galvenā parka vēsturiskā tēla veidolā, ka kopš pēdējās nodegšanas (1977) cieši dzīvo nostalģiskās atmiņās.
SIA "RB galdnieks" izgatavotie vēsturisko logu analogi gaida, kad varēs ieņemt tiem pienākošos vietu"Parka paviljona" fasādē.
Pirmā paviljona tapšanas motīvi nekādi nebija savienoti tikai ar romantizēto objektu Jūrmalas parkā. Vispirmais paviljona uzcelšanas iemesls bija ideoloģiskais. 1903. gada sākumā Krievijas cara galma ceremonijmeistari plānoja cara Nikolaja II oficiālas izbraukuma vizītes pa valsti. Viena no tām – Liepāja, kur tobrīd noslēgumam tuvojās otrās lielākās Baltijas jūras flotes bāzes un Imperatora Aleksandra III Liepājas (Libavas) cietokšņa celtniecība. Nocietinājumi tik tuvu Rietumeiropai un Vācijas robežām bija spēcīgs starpvalstu attiecību demonstrējums, un tā oficiāla nodošana ekspluatācijā diktēja valsts visaugstāko amatpersonu piedalīšanos.
Paviljons nr. I. Autors, pilsētas inženieris Georgs Adolfs Vilhelms fon Malms, 1868. – 1945.
Liepājas pašvaldība ar 1902. gadā ievēlēto Hermani Cinku un domniekiem jau laikus cara vizītei no bužeta atvēlēja ievērojamu summu, 22 tūkstošus rubļu, ko vēlēk rediģēja "uz augšu". Krievijas ķeizara un galma svītas sagaidīšanai 1903. gada 25. un 26. augustā* par pilsētas naudu tika uzcelts grezns paviljons un kuģu piestātne pie Tramvaja tilta Vecliepājas pusē. Tas bija konstruēts kā vieglu arku celtne ar dekoratīvu tornīti un piestātni no kanāla puses, kā arī estrādes platformu Jūras ielā.
Paviljons Nr.1.
Vairākas nedēļas pirms tam visās skolās, vācu, latviešu, krievu, lietuviešu, poļu un ebreju biedrības mēģināja iestudētās cara sagaidīšanas un sveikšanas ceremonijas elementus. Visiespaidīgākais, pēc avīžu novērtējuma, bija ap 400 latviešu koristu "tautas drēbēs tērpušos" priekšnesums. Koristiem, kas divās "špalerās" bija nostādīti abpus skatuvei, bija pie paviljona jāskandē komponista Gļinkas "Slavsja, slavsja"! Scenārijā rakstīts – pērkondimdoši.
Cars piestātnē ieradās no cara jahtas "Standart" ar kuteri. "Uz jahtas kutera atradās Viņa Ķeizariskā Augstība, Ķeizariene Marija Fjodorovna, Aleksandra Fjodorovna, Visaugstākie Bērni, Lielkņaziene Olga Aleksandrovna, un Lielkņazs Aleksejs Aļeksandrovičs... Taisni pēc 10 gadiem Liepāja atkal piedzīvo to augto godu, savu Augsto Valdnieku ar viņa Augsto ģimeni apsveicināt un vispārīgas gaviles un prieks pilda visu Viņa Majestātes uzticīgo pavalstnieku sirdis." Latviešu avīzes".** 1903. gada 27. augusts, nr. 68.
Paviljons nr.II. Autors arhitekts Pauls Demme, 1857. – 1919.
Demmes zīmētā paviljona skice.
Šo paviljonu uzcēla par Kurzemes muižnieku samesto kolekti (ziedojumiem). Paviljons bija domāts kā viena no cara ģimenes vizītes reprezentēšanās vietām, taču arī kā Kurzemes baronu politiskās lojalitātes izrādīšana Krievijas cara valstij. 26. augustā, pēc Kūrmājas baterijas apskates, cara kortežs iegriezās Peldu ielā, un visaugstākās personas ar aptuveni 200 pavadoņiem iegāja paviljonā. Tur tos Kurzemes muižniecības vārdā apsveica maršals firsts Līvens un baronu vārdā krieviski apliecināja mūžīgu padevību Krievijas cara kronim. No deputāciju dāvanām valdniekam ievērību izpelnījās Liepājas ebreju Lielās sinagogas draudzes piecas Mozus grāmatas, iespiestas uz smalkas vēršādas un cauršūtas ar sudraba un zelta važiņām. Nikolajam ar svītu paviljonā pasniedza tēju. Viss jūrmalas paviljona apmeklējums ilga aptuveni 45 minūtes.