"Straujā atvēzienā Liepājas strādnieks pacēlis roku, lai sviestu fašistiem pretī granātu. Plecu pie pleca ar viņu cīnās PSRS karavīrs-sarkanflotietis un drosmīga padomju meitene-sanitāre."


Tā aprakstā par 1960. gada 20. jūlijā atklāto Liepājas varonīgās aizstāvēšanas pieminekli rakstīja avīze "Komunists".


Par pieminekļa celšanu pilsētas Izpildkomitejā ierunājās jau 1955. gadā deputātu ziemas sesijā. Par to no tribīnes klātesošajiem jautāja Izpildkomitejas priekšsēdētājs L. Dundurs, pilsētas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs V. Dakša un komjaunietis V. Arājs: "Ar kādām darba uzvarām mēs atzīmēsim mūsu sociālistiskās tēvzemes, Padomju Latvijas, divdesmit piekto gadadienu?"


1956. gada sākumā LPSR Mākslinieku savienības žūrijas komisijā jau bija iesniegti 13 pieminekļa meti. Par monumenta novietojumu tika izraudzīts Parādes laukums Jaunliepājas pusē, kur vienlaicīgi sāka projektēšanas darbus metalurģijas rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" kultūras namam. Par pamatu darbam pie turpmākajiem pieminekļa vizualizācijas projektiem kā labāko atzina Liepājas tēlnieka V. Liekņa un K. Krota kopīgo metu, III vietu un prēmiju ieguva Ļ. Bukovska un I. Murovska iesniegtais projekts. 1956. gada februārī Rīgā par pieminekļa projektiem – Lieknes pieminekļa metu – atkārtoti sprieda jau konkrētāk, atsevišķi apstiprinot tēlnieka Egona Zvirbuļa pieminekļa tēlniecisko daļu.


Taču pavisam negaidīta kritika par pieminekļa stāvošajām figūrām izskanēja no LPSR Kultūras ministrijas mākslas un literatūras nodaļas vadītāja Friča Rokpeļņa, kurš


esot ar kara pieredzi un domājot, ka stāvošie tēli neesot cīņas pilni. Vēl vairāk – tie esot gatavi mirt,

nenesot nekādu ieguldījumu cīņās pret ļaunajiem fašistiem. Tobrīd žūrijas komisija V. Lieknem un E. Zvirbulim atļāva novērst "zināmus formas un kompozīcijas idejiskos trūkumus" un turpināt darbu.


Pieminekļa būvbedres vietā, kuru izraka 1957. gada sākumā, darbus vairākkārt nācās apturēt, jo tajā atrada kara laika šāviņus un pat aviācijas bumbu. Ekskavatora kausu sabojāja vecā dzelzceļa sliežu tīkla paliekas, gāzes vadu caurules un bijušās apbūves pagrabu velves.


1960. gada jūlijā, atklājot pieminekli, Liepājas galvenais arhitekts R. Vītolnieks bija spiests teikt: "Tagad mums Liepājā ir pašiem sava svētnīca, kur godināt kritušo biedru piemiņu". Diemžēl gan toreiz, gan arī šobrīd


piemineklis kalpo nevis kā upuru piemiņas vieta, bet gan kā komunistu propagandas objekts.

Monumenta eksistences liktenis pamatīgi nošūpojās Atmodas sākumā. 1989. gadā Liepājas PSKP pilsētas komitejas Plēnums lēma par Padomju Latvijas 50. gadadienas sagaidīšanas pasākumiem, un arī šī pieminekļa restaurāciju. Monumenta betona serdenis bija laika pārbaudi lieliski izturējis, ko nevarēja teikt par granīta bloku apšuvumu. "Izskalotas šuves, atsevišķi bloki draud nogrūt, pamatnes laukumi ap pieminekli koku un krūmaugu sakņu izcilāti un bīstami pieminekļa apmeklētājiem un nekavējoties slēdzami masu pasākumu organizēšanai", tā rakstīts kombināta "Māksla" speciālistu apsekojumā 1989. gada oktobrī. Pēc šāda secinājuma pieeja bija norobežojama, un uz Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 72. gadadienu darbaļaužu manisfestāciju ierobežoja.


Neapskaužamā situācijā bija nonācis toreizējais Liepājas pilsētas komitejas partijas sekretārs Helmūts Plauks. Tautas Frontes opozīcija pret pieminekli bija noraidoša. Par tā nojaukšanu vai pārvietošanu iestājās LTF Liepājas avīze "Liepājas Vārds" (redaktors – Aigars Štāls), Modris Ozoliņs un Lilija Strīķe. Pret Plauku dzirnakmeņus sāka velt arī no otrā flanga. Avīzes "Sovetskaja Latvija" Liepājas korespondente L. Pavlova. Viņa demagoģiski pārmeta H. Plaukam par necieņu un vandālismu ap pieminekli. Krieviski rakstošā žurnāliste par Liepājas aizstāvju pieminekli lakoniski izteikusies – "nu tak sebe".


Centrālā padomju armijas laikraksta "Krasnaja Zvezda" žurnālists, II ranga kapteinis V. Verbickis no Vissavienības Centrālās televīzijas ekrāna raidījumā "Služu Sovetskomu Sojuzu" postulēja, ka


"biedrs Plauks esot devis svētību fašistu zīmes atjaunošanai Liepājas kapos (Ziemeļu kapsēta)

un "zaudējis partijas darbinieka marksistiski morālisko seju".


Savu daļu pārmetumu ar paskaidrojumu rakstīšanu  par pieminekļa novešanu līdz avārijas punktam nopelnīja arī toreizējā Izpildkomitejas Kultūras nodaļas vadītāja Marta Mūrniece un nodaļas pieminekļu sektora vadītājs Visvaldis Vecvagars.


Savukārt atbalsta vēstules gan par pieminekļa nojaukšanu vai ugunszīmes atjaunošanu latviešu karavīru Brāļu kapos saņēma gan LTF Liepājas nodaļa, gan galvenais arhitekts Agris Padēlis-Līns. Toreiz un arī tagad pieminekļa galvenais tēls – granātmetējs turpina draudēt Vecliepājai, kur pāri kanālam 1941. gada jūnija beigās atradās pilsētas aizstāvju pēdējās pozīcijas. Bronzas aizstāvju tēli palika savās vietās. Bet – vai uz mūžu?  


Nenovēršami: piemineklim, kas radīts kā Latvijas okupācijas, komunisma un arī krievu impēriskā rašisma slavināšnas objekts, manuprāt, šodien vairs nav vietas Liepājas publiskajā telpā.

Rīdzinieces A. Dargevičas vēstule Liepājas galvenajam arhitektam Padēlim-Līnam par pieminekļiem un krieviski rakstošo žurnālistu demagoģiju. Vēstule datēta ar  1989. gada 5. decembri.