Par arhitekta Paula Maksa Berči mūža ieguldījumu modernas, kapitālistiskas Liepājas arhitektūrā, lasāms nopietnos epistolāros pētījumos, studentu darbos un daudzos tūrisma ceļvežos. Parasti šim ceļvežu saturam raksturīga informācijas pārceļošana no viena izdevuma uz nākamo, neko būtisku tajos negrozot. Un tomēr, par Berči un viņa dzimtu runājot, gribas atgādināt, ka arhitekta seniora pasūtījumi tika realizēti ne tikai Liepājā.

Šoreiz par kādu īstenotu projektu tālu Vidzemē, Cesvainē (toreizējais nosaukums Sesswegen).

1875. gada 27. novembrī Cesvaines ev. Luteriskajā draudzes vecajā baznīcā notika pēdējais Dievkalpojums. Jau divus gadus draudze bija krājusi naudu jauna Dievnama celšanai un kopā ar dažu Vidzemes muižu īpašnieku ziedojumiem krājkonts bija saniedzis ap simts tūskošus rubļu. Vidzemes ev. Luteriskās baznīcas konsistorija bija atļāvusi draudzei izsludināt jaunās baznīcas projekta konkursu, un 1875. gada rudenī par piemērotāko atzina tikko Liepājas un Aizputes pilsētu galvenā arhitekta amatā apstiprinātā arhitekta Paula Maksa Berči būves variantu. Paula Maksa Berči par Liepājas arhitektu kļuva 1871. gada martā, ar atļauju dibināt savu privātu būvpraksi.

Pēc konkursa noteikumiem Berči no baznīcas celšanas naudas saņēma prēmiju – 500 rubļus, un viņam uzdeva izstrādāt un draudzei iesniegt detalizētu būves tāmi. Berči baznīcu projektēja ar 1500 sēdvietām, smailu astoņstūru torni un vienkāršu sakristeju.

Pieci simti rubļu – tas bija ļoti ievērojama apjoma honorārs, taču gadsimta beigās Berči kā autora samaksa projektiem Liepājā saniedza pat 10% no tāmes.  

Cesvaines baznīcas būvē bija plānots izmantot kaltu un plēstu tīrumu akmeņu mūrējumu, to stabilizējot ar sarkano ķieģeļu joslām. Akmeņu izmantošana Dievnamam bija par lielu iepriecinājumu Cesvaines muižas īpašniekam un galvenajam naudas devējam, baronam Ādolfam Gerhardam Borisam Emīlam fon Vulfam (1857.-1904.). Ceļot baznīcu, barons uz draudzes rēķina panāca, ka akmeņus novāc galvenokārt no Vulfu muižas laukiem. Baronam piederējis  11 tūkstoši 378 hektāri muižas zemes. Berči izvēlētais sienu materiāls gan pirmajā mirklī šķitis  iegūts gandrīz par velti, taču, lai akmeņus sasaistītu, draudzei nācās ievērojami pārmaksāt  par dzēsto un raudzēto kaļķa mūrjavu.

Foto no cesvainesdraudze.lv.

1876. gada 9. jūnijā svinīgi iesvētīja baznīcas pamatakmeni. Uz svinībām bija ieradies arī baznīcas arhitekts Berči, bez kundzes. Izpildot projekta darbus, Berči jau agrāk un vairākkārt bija uzturējies Cesvainē. Topošajam arhitektūras metram nepatika lauku vide, it sevišķi viņš neērti jutās provinciālās un iedomīgās vācu lauku aristokrātijas, baronu sabiedrībā. Arī Cesvaines pusē viņam "neklapēja" ne ar baronu Vulfu, ne ar dāsnajiem baznīcas celšanas ziedotājiem un  Vidzemes lauku aristokrātijas pīlāriem – Jaunkalsnavas un Grašu muižas īpašnieku Heinrihu fon Kālenu un Vidzemes landrātu Jakobu fon Klottu.

1879. gada 14. novembrī jaunās Cesvaines baznīcas iesvētīšanas Dievkalpojumu vadīja Jaunpiegalgas mācītājs E. Kēlbrants. Taču ceremonijas īpašo viesu goda zīme, rozete ar zilu vairoga lauku un zem tās trīs zelta zvaigznēm skrejoša vilka nesagaidīja nēsātāju, jo arhitekta Berči sols palika brīvs. Varu iedomāties, kā apkātnes baroni,  sevišķi fon Vulfs, uzņēma šo apkaunojošo faktu. Iespējams, ka Berči uz mūžu bija zaudējis bagātu  Vidzemes baronu pasūtījumus. Runāja, ka barons pat divas reizes bija sūtījis vieglo faetonu uz dzezceļa staciju sagaidīt arhitektu un ļauni sirdījies, ka, iespējams, nabaga muižas kučierītis ko saputrojis.

Foto no cesvainesdraudze.lv.

Taisnība gan – Berči baronam pēc tam uzrakstīja atvainošanās vēstuli ar piedošanas lūgšanu: it kā tajā jaunās baznīcas svētīšanas prieka dienā esot bijis pagalam aizņemts ar darbiem,

Cesvaines baznīca ar iespaidīgajām būvformām un gotiskām logailām ir viena no lielākajām Latvijas laukakmens neogotikas baznīcām.

Foto no cesvainesdraudze.lv.

Varam lepoties, ka šis Berči projektētais Dievnams Vidzemē arī šodien ir kopts, atjaunots un pieejams.