Intervijas turpinājumā (sākumu lasiet ŠEIT) Gunārs Ansiņš stāsta par mērķiem, ko izvirzījis savai pirmajai četrgadei Liepājas mēra amatā, kā arī atbild uz jautājumiem, kas satrauc portāla irliepaja.lv lasītājus.


Cik termiņus priekšsēdētājam būtu jāstrādā, lai nebūtu par maz un nebūtu par daudz?
Tas vienmēr ir bijis diskusiju objekts visā pasaulē, un tādas īstas atbildes uz šo jautājumu nav. Manas darba attiecības ar domi beidzās ļoti skaidri šā gada jūlijā, bet iedzīvotāji man uzticējās, atļāva darbu turpināt, un es to turpinu. Jo tas jau ir iedzīvotāju rokās – izvērtēt un lemt. Vai labāks ir modelis, ja domes priekšsēdētāju ievēl tiešās vēlēšanās, vai arī priekšsēdētāju ievēl domes deputāti, atkarīgs no tā, kuru modeli izvēlas valsts. Šajā gadījumā man ir lepnums un prieks – arī pašam par sevi –, ka esmu saņēmis vislielāko iedzīvotāju atbalstu un arī visi domes sēdē klātesošie deputāti bija nobalsojuši par manu kandidatūru mēra amatam. Tā ir papildu atbildība, un es gribu teikt, ka augstu vērtēju arī opozīciju un nevēlos vilkt ne zilās, ne zaļās līnijas starp deputātiem, ko ievēlējusi sabiedrība. Protams, izšķirošos un politiskos jautājumos man ir svarīgs koalīcijas atbalsts, tādā veidā garantējot lēmumu pieņemšanu, bet es turpināšu sastrādāties, diskutēt ar jebkuru ievēlēto deputātu, analizēt viņu iniciatīvas.


Kādus galvenos mērķus šajā četrgadē esat nolēmis sasniegt?
Ir pilnīgi skaidrs, ko mēs vēlamies sasniegt un uz ko virzāmies. Tās partijas, kas ir ievēlētas domē, ir balsojušas par politiskajām vadlīnijām, un šajā dokumentā ļoti konkrēti ir pateikts, ko pašvaldībai būtu pienākums četros gados realizēt. Tas, par ko es noteikti iestājos, par ko degu un esmu pārliecināts, ka tas būs, ir bērnudārzu jautājuma risināšana. Sākot jau ar Liedaga ielu 6.


Bet finansējums šim projektam vēl nav atrasts.
Tas ir mans pienākums un uzdevums, ko esmu uzlicis sev kā vienu no prioritātēm. Esam arī uzsākuši darbu pie grantēto ielu asfaltēšanas programmas, un domāju, ka jau šajā gadā to apstiprināsim. Ir pilnīgi skaidrs, ka šai programmai Eiropas fondu vai valsts budžeta līdzekļi nebūs pieejami, un tas nozīmē, ka šo programmu varēsim realizēt tikai par pašvaldības līdzekļiem. Mans mērķis ir ļoti skaidri pateikt, kuras ielas varēsim realizēt četros gados, kuras nevarēsim, un


es sagaidu no Komunālās pārvaldes ļoti precīzu un saprotamu pamatojumu, kuras ielas ir prioritāras.

Pirms vēlēšanām mēs veicām arī ļoti apjomīgu analīzi par grantētajām ielām kopumā. Piedāvātā modeļa karkass pastāv, un šobrīd tas tiek analizēts un aprobēts.


Es gribētu arī ielikt pamatu tramvaja pārvada būvniecībai uz Laumas mikrorajonu. Nevaru apsolīt, ka šajos četros gados projekts tiks realizēts un uzbūvēts, bet domes darbinieki jau strādā pie šī projekta ekonomiskā pamatojuma un ar Satiksmes ministriju esam diskutējuši par to, kā šo projektu sākt finansēt.


Būtiska prioritāte ir arī kultūra, esmu iestājies par Liepāju kā Eiropas kultūras galvaspilsētu, un domāju, ka mums ir pamats domāt, ka esam spējīgi un talantīgi, lai pilsēta būtu Eiropas kultūras galvaspilsēta. Protams, ir vēl ļoti daudz "mājasdarbu", kas mums jāizdara.


Visam pāri, viens no lielākajiem virsmērķiem ir iedzīvotāju izglītība, ieskaitot arī augstāko, kas varbūt nav domes tiešā kompetence, bet mums ir jāpieliek plecs un jāpalīdz Liepājas Universitātes mācībspēkiem izvēlēties, kādai šai mācību iestādei būt. No pilsētas sociāli ekonomiskā viedokļa raugoties, svarīgi ir arī stiprināt koledžas līmeņa izglītību – tas ir Valsts tehnikums, Jūrniecības koledža, Stradiņa Universitātes filiāle, jo uzņēmēji skaidri un gaiši norāda, ka šodien ir pieprasīti tehnisko profesiju cilvēki ar nedaudz modernāku izglītību.


Pats personīgi esmu stāvējis klāt Jūrniecības koledžas projektam, par kuru Ministru kabinets lēma pagājušajā sēdē.

Mēs iegūsim pietiekami lielu papildu finansējumu, lai sakārtotu arī Jūrniecības koledžas ēkas pamatinfrastruktūru.


Kā strādā jaunais modelis ar vienu vietnieku trīs vietā? Tā taču bija jūsu iniciatīva?
Mana iniciatīva bija ļoti skaidra – pirmkārt, es gribēju ļoti kompaktu priekšsēdētāja biroju, un tāds man ir, man ir trīs cilvēki, katram ir ļoti skaidri uzdevumi, un katrs zina savu atbildības jomu. Otra lieta, kas Liepājā ir jauna, ka netiek sadalītas atbildības jomas starp domes priekšsēdētāju un vietnieku. Pēc vēlēšanām konsultējos ar dažādiem politiķiem Eiropā, ko viņi domā par šādu modeli, vai tas ir vai nav dzīvotspējīgs. Vēsturiski mums ir bijis tā, ka ir priekšsēdētājs un ir vietnieki, kas atbild par konkrētu nozari, bet ir redzams, ka Eiropā un arī pasaulē pāriet uz cita veida pārvaldību – precīzi nodalot ikdienas dzīvi, kas ir izpilddirekcijas pārziņā, no politiskās dzīves. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka ierēdniecība, no kuras arī pats esmu nācis, ir pietiekami stipra, pragmatiska, un ir nozaru labākie eksperti. Ja viņi tādi nebūtu, tad nestrādātu par nodaļu vadītājiem. Tāpēc ir jābalstās uz šo vērtību, kas mums pašvaldībā ir. Savukārt politiķiem ir jādara savs darbs, un šajā gadījumā, kad es vēlētājiem esmu devis solījumus, sākot no sociālās jomas līdz ekonomikai, būtu ļoti nepareizi, ja es koncentrētos tikai uz vienu sektoru. Tieši šī politiskā atbildība man lika domāt par to, kā mēs varam izstrādāt jaunu pārvaldības modeli.


Pēc konsultācijām ar ekspertiem Eiropā un arī ASV, nonācu pie secinājuma, ka šis modelis ir dzīvotspējīgs, ja ir spējīgs izpildaparāts.

Esmu piedāvājis kolēģiem izmantot arī tā saukto zobrata principu, proti, pieņemot stratēģiski svarīgus lēmumus, izmantot papildspēkus. Piemēram, sociālajā jomā, automātiski pieslēdzas Sociālo lietu, veselības un sabiedriskās kārtības komitejas vadītājs, viņa vietnieks un izpilddirektors. Ja lēmums skar izglītības jomu, pieslēdzas Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītājs, vietnieks un izpilddirektors. Šis princips ļauj operatīvāk pieņemt lēmumus, un tagad, kad ir pagājuši pāris mēneši un mēs soli pa solim esam centušies iedzīvināt šo modeli – tehniskos jautājumus uzticot izpilddirekcijai, politiskos izrotējot caur šo zobratu, varu teikt, ka tas lēnām "iegriežas".


Cik liela vara jaunajā modelī ir priekšsēdētājam? Vai ir lēmumi, ko varat pieņemt vienpersonīgi?
Valstī kopumā ir mainījusies domes priekšsēdētāja atbildība, salīdzinot ar to, kāda tā bija agrāk. Arī, ja salīdzina ar tām pilnvarām, kas ir, piemēram, Moldāvijas vai Ukrainas domes vadītājam, mums tās ir kardināli atšķirīgas. Latvija ir izvēlējusies demokrātisko modeli, un lielākā daļa lēmumu tiek pieņemti koleģiāli, konsultējoties gan ar politiķiem, gan pašvaldības darbiniekiem. Tas ir modelis, kas man rada komfortu, arī strādājot Attīstības pārvaldē, es centos integrēt tā saukto "četru acu" principu – četras acis redz labāk nekā divas. Gribētu, lai katru jautājumu var vēl vairāk izdiskutēt, apskatīt no visām pusēm, bet reizēm ir tā, ka mūs dzen laiks. Negribu teikt, ka Liepājas domē tiek pieņemti sasteigti lēmumi, bet vairāk laika diskusijām ar politiķiem es gribētu atvēlēt – lai pēc domes sēdes nerodas nepatīkama "pēcgarša", kā tas dažkārt notiek. Es tiešām to gribētu, bet uzreiz pasaku, ka ne vienmēr tas sanāks, jo laiks dzen.


Dažkārt deputāti grib sevi parādīt tieši domes sēdē nevis "aizkulisēs" – pirms vai pēc sēdes.
Es politikā esmu daudz ko pieredzējis, arī nacionālajā līmenī, vērojot Saeimas vai Ministru kabineta darbību, – kad Māris Kučinskis bija premjers, arī pirms tam. Un tas man ļauj neuzņemt personīgi atsevišķus izteikumus. Protams, dažkārt sāp, bet tā ir politika, un ar to ir jāsadzīvo. Katram ir nepieciešamība pēc ētera, nepieciešamība pēc uzmanības, un es to saucu par diezgan normālu praksi. Tajā pašā laikā es varu visiem deputātiem droši paskatīties acīs arī pēc domes sēdes, varu arī saprast, kāpēc tāda vai citāda reakcija ir bijusi.


Kā saprotaties ar vietnieku Ati Deksni?
Ati Deksni es jau zinu no skolas laikiem – abi esam 1. vidusskolas absolventi, mums ir bijusi pieredze strādāt kopā arī iepriekšējā sasaukumā, mēs viens otru pazīstam, zinām mūsu plusus, zinām mīnusus, un, es domāju, sastrādājamies pēc labākās sirdsapziņas un pārliecības.


Jūs tāpat kā abi priekšgājēji nedzīvojat Liepājā. Kāpēc?
Šo jautājumu man uzdevuši vairāki mediji, tāpēc atbilde ir jau aprobēta – stāsts ir ļoti vienkāršs, esmu precējies ar Līgu, kuras dzimtā vieta ir Nīca un darbavieta – Nīcas skola, mana darbavieta ir Liepājas dome, un Jūrmalciems, kur dzīvojam, ir tā vieta, kas atrodas vidū starp Nīcu un Liepāju.


Vai, dzīvojot ārpus pilsētas, var pilnvērtīgi izjust visas Liepājas un liepājnieku vajadzības?
Domāju, ka, ņemot vērā, cik daudz laika, es veltu Liepājai, Liepājas ielām, Liepājas sabiedrībai, neviens man nevarētu pārmest, ka es arī nenakšņoju Liepājā. Arī mans dēls ir mācījies Liepājā – Valsts 1. ģimnāzijā. Paldies Līgai, ka viņa vienmēr ir ar mani, kad baudām Liepājas kultūras dzīvi, un tas nereti ir divreiz nedēļā vai pat biežāk. Katru sestdienu mēs esam Liepājas tirgū. Tas ir tas, kā es sajūtu Liepājas pulsu. Sirdī esmu un vienmēr būšu liepājnieks.


Jau minējāt, ka viens no jūsu mērķiem ir uzbūvēt bērnudārzu Liedaga ielā.
Jā, viens no svarīgākajiem mērķiem.


Taču ar vienu nepietiks, un, vai bez bērnudārziem ir iespējams pilsētai piesaistīt jaunus cilvēkus, ģimenes?
Pirmais, kas mums jāizdara, jāuzbūvē šis bērnudārzs Liedaga ielā, tam mēs esam gatavi, tehniskais projekts ir izstrādāts. Mans pienākums un uzdevums – sagādāt finansējumu. Otrs projekts, nedaudz komplicētāks, ir Ukstiņa ielas kvartāla attīstība. Tur man vajadzēs nedaudz vairāk laika, lai saprastu, kā šādu projektu finansēt un kā to iedzīvināt, jo tur plānots iekļaut arī mūžizglītību.


Daudz runāts par iespējamu "Metalurga" atjaunošanu, arī par jaunu ražotņu izveidošanu bijušajā "Liepājas metalurga" teritorijā un citviet. Kas šajos uzņēmumos strādās? Vai nāksies ievest darbaspēku, piemēram, no Ukrainas?
Par "Metalurga" teritoriju runājot, ir līdzīgi kā ar Karostas industriālo parku, kur pašvaldība no savas puses izmainīja teritorijas plānojumu un saprata, ja nebūs ceļu, nebūs komunikāciju, šo teritoriju iedzīvināt nevarēs. Tāpēc tagad mēs to pašu darām lielajā "Metalurga" teritorijā – ir uzsākti teritorijas plānojuma grozījumi un ir iezīmēts, kādu mēs vēlētos redzēt šo teritoriju. Domāju, ka pēc mēneša domes sēdē varēsim apstiprināt teritorijas plānojuma grozījumu nodošanu sabiedriskajai apspriešanai, un tad tas būs Sarmītes, Ivara, Andreja, Pētera, Miķeļa un citu cilvēku rokās, kas šajā sabiedriskajā apspriešanā piedalīsies.


Un ir pilnīgi skaidrs, ja mēs gribam, lai ir ļoti aktīva kultūras dzīve, ja gribam, lai ir ļoti aktīva sporta dzīve un lai pilsēta var atļauties palīdzēt sociāli neaizsargātiem cilvēkiem, ir nepieciešams lielāks iedzīvotāju skaits un labākas darba algas. Tas, kas jādara mums, ir jākonkurē ar citām pašvaldībām par labāku dzīves vidi,


kur cilvēkam veidot ģimeni, uzsākt darbu, izglītot bērnus un palikt par liepājnieku.

Tāda ir mana filozofija un vīzija. Tāpēc arī vienmēr esmu uzstājis, ka Liepājai ir jākļūst zaļākai, videi draudzīgākai. Arī strādājot pie projektiem, kas jau ir realizācijas stadijā, kā izejas uz jūru, Kārļa Zāles laukums, kas nākamgad taps redzams, ir iestrādāta filozofija "vairāk zaļumu, vairāk cilvēciskas vides".


Kā ar mājokļiem?
Viena no būtiskākajām lietām, vienā līmenī ar bērnudārziem. Bet ir jāsaprot, ka pilsēta var atļauties uzbūvēt vienu, divas, trīs mājas, taču, manuprāt, pilsētai ir jāpalīdz uzņēmējiem, jārada tādi apstākļi, lai viņi var būvēt mājas Liepājā. Tieši tāpēc ir uzsākti diezgan apjomīgi teritorijas plānojuma grozījumi Dienvidrietumu rajonā, kur varētu būt dzīvojamā apbūve un ne tikai.


Vai sauklis par Liepāju kā kūrortpilsētu vēl ir aktuāls? Ja ir, tad kas Liepājai vēl pietrūkst, lai šis sauklis atbilstu īstenībai?
Par kūrortpilsētu runājot, mans redzējums ir pilnīgi skaidrs – pirmie soļi jau ir izdarīti attiecībā uz pludmales labiekārtošanu, un mēs darīsim visu iespējamo, lai tās kūrorta tradīcijas kādas Liepājā ir bijušas, atdzimtu. Nedaudz jāpagaida, bet es ticu un ceru, ka


ļoti drīz mēs kopīgi ar kādu uzņēmēju varēsim plašāk pastāstīt par iecerēm atjaunot kurortoloģiju Liepājā.

Raugoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem, izskatās, ka ar skolēnu apmācību mums nevedas. Vai, jūsuprāt, eksāmenu rezultāti atspoguļo Liepājas izglītības iestāžu darba kvalitāti?
Centralizēto eksāmenu rezultāti ir tikai viens no rādītājiem. Protams, tie ir konkrēti izmērāmi un parāda tendences, kuras ņemt vērā, taču tie nebūt nav vienīgie, pēc kā spriest par izglītības kvalitāti. Domāju, ka izglītības kvalitāte ir ļoti atkarīga gan no pedagogiem, kas spēj būt iedvesmojoši un attīstīt skolēnos talantus, bet tikpat nozīmīgi ir arī citi faktori kā skolēna paša motivācija, vecāku iesaiste un atbalsts, ģimenē redzētais piemērs un visu iespēju izmantošana.


Nezinu, vai tas saistīts ar mācību gada sākšanos vai kādiem citiem apstākļiem, bet šobrīd izglītība tiešām ir viena no tām jomām, kas manā darba ikdienā paņem daudz laika. Man ir bijušas tikšanās gan ar visu skolu direktoriem, gan bērnudārzu vadītājām. Ir lietas, kuras varam uzlabot, un pie tā strādājam. Domājam arī par metodiskā centra izveidi, lai sniegtu lielāku atbalstu skolu pedagogiem.


Lai gan par to skaļi nerunā un nelabprāt atzīst, visur pasaulē pastāv tāda problēma kā narkotikas skolās. Vai Latvija un Liepāja varētu būt izņēmums? Vai šī problēma ir pašvaldības uzmanības lokā?
Domāju, ka šajā ziņā Liepāja nav īpaši citādākā situācijā kā pārējās lielās pilsētas.


Būtu muļķīgi no manas puses teikt, ka Liepājā nekā tāda nav,

taču es negribu arī sabiezināt krāsas un radīt dramatisku ainu. Gan valsts, gan pašvaldības policijas dara savu darbu, tiek rīkoti reidi un strādāts ar operatīvo informāciju, taču nav bijis tā, ka domei vajadzētu pievērst īpašu uzmanību šim jautājumam.


Vai Ansiņam ir arī brīvais laiks un kāds vaļasprieks, kam šajā laikā pievērsties?
Man ir ļoti daudz brīvā laika (smaida). Bet, ja nopietni, es cenšos atrast laiku tenisam, ar ko esmu nodarbojies no septiņu līdz astoņpadsmit gadu vecumam, un pagājušajā gadā nedaudz atsācis. Pēdējie divi mēneši gan ir bijuši tādi, ka tas nav bijis iespējams. Man patīk kultūra, īpaši mūzika, un tas man zināmā mērā ļauj rast līdzsvaru ar darbu.