Jūlija vidū koncertzālē "Lielais dzintars" savu personālizstādi "Pārcelties" atklāja māksliniece, šobrīd arī mākslas galerijas "Romas dārzs" vadītāja Diāna Adamaite, kuras saknes saistītas ar Liepāju un kura nesen arī pati kļuvusi par liepājnieci.  


"Pārcelties" ir pirmā Diānas personālizstāde Liepājā, iepriekš viņa ar atsevišķiem darbiem piedalījusies Liepājas mākslinieku kopizstādēs muzeja izstāžu zālē, saņēmusi arī izstādes balvu "par spilgtu un pārliecinošu konceptuāli glezniecisku risinājumu".


"Pārcelties" pārsteidz gan ar savu apjomu, gan saturu un iekārtojumu. Portāls irliepaja.lv lūdza mākslinieci uz sarunu.


Diāna, kur bijāt līdz šim, ja liepājnieki tikai tagad ierauga jūsu darbu pirmo personālizstādi?
Izstādes bija arī iepriekš, par to var lasīt "Pārcelties" anotācijā. Tad bija tāds klusais apceres laiks, kad radošais process turpinājās, bet nebija impulsa izstādīties, un šogad atkal ir divas personālizstādes. Kaut kā viss pats no sevis saliekas.


Un otra izstāde?
Izstāde "Mirklis un saistviela" bija Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Rīgā, bet tikko beidzās.


Kur vēl iepriekš esat rīkojusi personālizstādes?
Rīgā – Rīgas Mākslas telpā, galerijā "Bastejs" un citur, 2008.gadā arī Brēmenē. Līdz šim man bijušas deviņas personālizstādes, esmu piedalījusies arī 13. Viļņas glezniecības triennālē.


Kā un kad sākās jūsu interese par gleznošanu, zīmēšanu?
(Domā). Es kaut kā ļoti agri jau jutu vilkmi uz vizuālo mākslu.


Nebija nekādu šaubu, kur mācīties, kur studēt.

Mans ceļš bija Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskola, Rīgas Lietišķās mākslas koledža, tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, tad – Mākslas Akadēmija, bakalaurs, maģistrs. Pa vidu bija studijas Berlīnē, Lorjānā Francijā, Bretaņā. Pēc maģistra studijām vēl mācījos Šveicē, Cīrihes Mākslas augstskolā.


Daudz esat mācījusies ārzemēs.
Kad mācījos Akadēmijā, studijas ārzemēs bija apmaiņas programmu ietvaros – Vācija un Francijā. Uz Šveici pēc Akadēmijas aizbraucu, jo pašai bija tāds impulss.


Dažādi ir bijuši šie braucieni, ne tikai saistīti ar studijām. Kādu laiciņu esmu padzīvojusi Taizemē, Indijā.


Vai tas redzams arī šīs izstādes darbos?
Ir sērija, kas tapa Taizemē. Tas bija laiks, kad tika paredzēts pasaules gals. Man bija lidojums, un kādas divas trīs stundas pēc atrašanās gaisā pasažieriem pēkšņi paziņoja, ka mēs atgriežamies Bangkokā (smejas). Tur mums piedāvāja pieczvaigžņu viesnīcu, un manā numurā bija tāds milzīgs koka galds.


Palikšana Bangkokā laikam bija kādas divas dienas, un tajā laikā tapa šī sērija.

Tā dzeltenā sērija izstādes sākumā ir tapusi Indijā. Bija tas impulss zīmēt, bet man nebija papīra. Sarunāju ar vienu puiku, ka viņš atnesīs. Kādu nu varēja dabūt, uz tāda zīmēju.


Kas rosināja radīt lielformāta sēriju, kurā dominē zilā krāsa?
Tā vairāk ir tāda ieklausīšanās, kas ir tas, kur tevi velk iekšā. Nokļūšana citā telpā. Man tā ir kā tiešā pieredze, ļaušanās šai pieredzei, niršana nezināmajā, nevis ilustrācija kaut kam. Un šoreiz tas bija zilais, kurā mani ievilka.


Izstādei "Pārcelties" ir vērā ņemama kuratore – mākslas zinātniece Inga Šteimane. Vai sen sadarbojaties?
Mūsu sadarbība iesākās pirms desmit gadiem. Tieši 2013.gadā bija mana izstāde Rīgas Mākslas telpā, kur Inga bija kuratore. Tagad atkal esam satikušās.


Es ļoti novērtēju un izbaudu šo sadarbību. Pilnībā paļāvos uz viņu izstādes izkārtojuma un scenogrāfijas ziņā. Tā bija gan uzticēšanās, gan arī atklājums – cik niansēti viņa ierauga darbu saspēles, kurš darbs ar kuru sasaucas...


Jā, stāvot vienā punktā un griežoties ap savu asi, ļoti labi redzama šī savstarpēja saskaņa. Interesanti, ka mazās reālistiskās glezniņas izkliedētas pa visu ekspozīciju un veiksmīgi kombinētas ar abstraktajiem darbiem.
Tieši tā. Tā bija Ingas Šteimanes ideja, salikt kopā abstraktos zīmējumus ar reālistiskajām bildēm.


Ko jums nozīmē izstāde?
Tie ir tādi kā svētki bildēm. Bildes uz izstādi ierodas kā uz svētkiem, darbnīcā nav iespējams tās visas vienkopus izlikt. Izstāžu zālē parādās jaunas saspēles variācijas, savstarpējā mijiedarbība un uztveres veidi.


Kāda bija sajūta, redzot gatavo izstādi?
Bija interesanti. Un pārsteigums. Jo tiešām bija šī ļaušanās, uzticēšanās. Es tikai atvedu bildes, un scenogrāfiju veidoja Inga. Jā, un man pašai bija jauni atklājumi, skatot ekspozīciju, – tā savstarpējā mijiedarbība, ritmi, attiecības, kas veidojas starp bildēm.


Iespaidīgs ir darbu skaits – divi simti.
Neesmu skaitījusi, bet tā saka (smejas).


Spriežot pēc izstādes, jūs saista gan abstraktā māksla, gan absolūti reālistiska glezniecība. Tik reāla, ka momentā var redzēt, ka gleznota tieši Liepājas jūrmala. No kā atkarīgs, vai gleznosiet tādā vai citādā manierē?
No iekšējā impulsa. Par reālistiskajām bildēm runājot, jāteic, ka tāds impulss parādījās samērā nesen, atbraucot uz Liepāju. Kaut kāds klikšķis notika. Man pašai tas bija pārsteigums.


Akadēmijas laikā bija gleznotas klusās dabas, portreti, ainavas. Gadiem. Un mani vairāk vilka uz abstrakto.

Bet pēkšņi pienāk brīdis, un tevi pavelk atkal uz kaut ko citu.


Un kāpēc "Pārcelties"? Vai tas ir jūsu vai kuratores dots nosaukums izstādei?
Izstādes nosaukums izveidojās, izauga sarunās ar kuratori, draugiem. Nav viennozīmīga autora.

Gan darbnīcā, gan dzīvesvietā klātesošas ir kastes ar uzrakstu "prieks pārcelties". Tā kā daudz ir ceļots, mainītas dzīves vietas, arī bieža pārcelšanās bijusi neizbēgama sastāvdaļa.

Arī gleznojot un zīmējot notiek "pārcelšanās". Tieša, nepastarpināta pieredzēšana. Pats process ved mani, tā ir ļaušanās. Totāla pārcelšanās. Uz brīdi. Arī skatītājs var "pārcelties", piedzīvot tieši.

Vai dodat priekšroku krāsām vai zīmulim?
Man patīk gan zīmējums, gan glezna. Tie viens otru papildina. Arī procesā katrs no tiem ir kaut kas pavisam cits. Man tas palīdz. Varbūt kādā brīdī radīsies vēl kaut kas. Pagājušajā vasarā biju pie draudzenes Austrijā, viņa ir keramiķe.


Sākām darboties kopā, es apgleznoju traukus, un tas bija ļoti garšīgs process.

Man pašai bija pārsteigums, ka tas tik ļoti patika. Gleznošana, zīmēšana ir tāds process, kas notiek pilnīgā vienatnē, bet, darbojoties ar keramiku, sanāca vairāk tāds kopējs process, radoša sadarbība. Tāpat kā ar izstādēm, kā šeit ar Ingu – izveidojas tāds sadarbības lauks, kas iedvesmo, un tur ir tā apmaiņa, jo arī izstādes iekārtošana ir ļoti radošs process.


Darbiem ir arī nosaukumi?
Tādi nosacīti. Nav stāstoši, tēlaini. Vairāk tāds burtu, ciparu salikums.


Vai izstādītie darbi pārstāv visus jūsu radošās dzīves posmus?
Ai, nē! Ir dažādi posmi, bet ne visi. Man darbi top sērijās, un tās ir tik dažādas. Ja gribētu visu, vajadzētu vēl plašākas telpas. Arī šeit jau ir liela dažādība – gan reālistiskās ainavas, gan abstraktie zīmējumi.


Vai nav bijusi vēlme iegūt savā īpašumā tādu telpu, kurā varētu parādīt visus savus darbus?
Neesmu par to domājusi Skan visai ambiciozi. Grandiozi (smejas). Vairāk uzmanības veltu pašam radošajam procesam par sevi. Arī taisot jūras ainavas nebiju domājusi par izstādīšanu. Bet tad negaidot parādījās Ingas Šteimanes uzaicinājums veidot izstādi.


Vai jums Liepājā ir darbnīca?
Jā. Darbnīca bija mans sapnis, un sanāca tā, ka tā atradās Liepājā. Tā viss salikās – darbnīca, darbs...


Un jūra. Ja bērnība pavadīta Liepājā, droši vien tā savu nospiedumu atstājusi atmiņā?
Pilnīgi noteikti.


Tas redzams arī darbos – tik atpazīstama tajos ir tieši Liepājas pludmale.
Jā, tādi pavisam īsti vietējie man ir teikuši, ka šādu viņi pazīst Liepājas jūrmalu. Es nekur tālu negāju – pastaigas ļoti garas nesanāca, jo, noejot jau mazu gabaliņu, kaut ko ieraugu, un ir jāskrien gleznot.


Neesat liepājniece?
Varētu teikt, ka daļēji esmu. Man ir saknes Liepājā – mana omīte un opaps bija Liepājā, un mamma ir dzimusi Liepājā. Es jau no bērnības šeit esmu daudz dzīvojusies, jo negāju bērnudārzā. Dzimusi esmu Rīgā, bet arī ļoti daudz braukājusi uz Liepāju. Mazliet arī te padzīvoju – tad iesāku gleznot jūras bildes. Pēc tam iznāca gadu pabūt prom, Briselē, un tagad esmu atgriezusies. Kaut kā dzīve tā savēlās. Arī darbs parādījās.


Vai ir mākslinieki, pedagogi, kurus jūs sauktu par saviem Skolotājiem?
Es to vairāk izjūtu kā plūstošu, neparedzamu procesuālu mijiedarbību.


Es nesekoju, tie vairāk ir kā tādi iedvesmas impulsi, kas var būt jebkas.

Ieraudzīts skats, varbūt koncerta laikā piedzīvotā katarse, saruna, klusa vērošana, kas paplašina apvārsni un iedvesmo sadzirdēt un ļauties savam ceļam.

Mani saista autentiskums, patiesums un drosme būt pašam, neraugoties uz šķēršliem un izaicinājumiem.

Izstāde "Pārcelties" ikvienam pieejama (bez ieejas maksas) koncertzāles "Lielais dzintars" mākslas telpā "Civita Nova" līdz 17. septembrim.


Foto: Kārlis Volkovskis