Ēriku Hanzovski daudzi, iespējams, pirmoreiz pamanīja Liepājas olimpiskajā centrā, kad tur savā pieredzē un atziņās dalījās uzņēmēja Denija Džonsone (ASV).

Ēriks, 25 gadus vecs Priekulē audzis un skolojies liepājnieks, kopā ar vēl dažiem Džonsones mācību uzcītīgiem sekotājiem – SIA “Valodu vēstniecība” – jauniešiem Džonsones lekcijas noslēgumā kāpa uz skatuves, lai publikai stāstītu par šīs sievietes mācību atstāto iespaidu uz savu dzīvi.

Ko tieši darāt “Valodu vēstniecībā”?
Strādāju ar biznesa attīstības komandu. Tiekamies ar jauniem klientiem, pārsvarā uzņēmumiem, kuros cilvēki vēlas iemācīties angļu valodu.

Pats nemācāt?
Nē, esmu tas, kas aizbrauc pie viņiem un noved to lietu līdz mācīšanai.

Vai sen strādājat “Valodu vēstniecībā”, kā šeit nokļuvāt?
Sāku pirms trim gadiem. Pirms tam biju šeit tulkošanas praksē. Kad pabeidzu Ventspils augstskolu, kādā brīdī, kad tulkošanas darbi bija beigušies un nebija, ko darīt, pamanīju sludinājumu, ka “Valodu vēstniecība” meklē pasniedzējus.

Mana mamma ir skolotāja, un sev biju apsolījis, ka nekad nebūšu skolotājs – zinu visas šī darba melnās un arī labās puses... Tomēr kaut kā pieteicos, izgāju apmācību, un kādā brīdī arī sapratu, ka te nav skola parastā nozīmē, jo viss ir citādāk.

Manuprāt skolā angļu valodu var iemācīt tikai skolotājs, kurš ir ļoti liela personība, bet šeit ir tāda [pasniedzēju] apmācību programma – tā ir aizgūta no Lielbritānijas – kas jebkuru padara par personību. Arī pēc apmācības pasniedzēji ik nedēļu tiekas, pārrunā, kas ir neskaidrs, un visu laiku pucē savas prasmes. Tas man ļoti šeit patīk.

Ko īsti “Valodu vēstniecība” piedāvā? Tikai angļu valodu?
Visas populārās svešvalodas – angļu, vācu, krievu, spāņu, portugāļu un latviešu. Ir ineterese arī par skandināvu un ķīniešu valodām, bet pagaidām tās nepiedāvājam.

No skatuves teicāt, ka agrāk strādājāt desmit, divpadsmit stundas un pelnījāt mazāk, nekā tagad, kad strādājat uz pusi mazāku laiku. Kā jums tas izdevies?
Varu pastāstāstīt, kur šis laiks ietaupījās. Tas ir līdzīgi, kā mums birojā, kur ir liela kaste ar zīmuļiem dažādās krāsās, un, ja vajag pelēku zīmuli, tad jāizrokas cauri visai kastei, lai dabūtu to pelēko. Ar klientiem ir līdzīgi – visiem nevajag angļu valodu. Tāpēc meklējam tos, kuriem reāli to vajag. Mums nav tādu, kuri atnāk vienreiz vai dažas reizes, visi mācās ilgtermiņā, un atkārtoti nāk pie mums. Un ne tāpēc, ka slikta metode, bet tieši tāpēc, ka ir labi rezultāti un mēs dibinām ilgtermiņa attiecības.

Kādreiz bija “jāizrokas cauri visai kastei”, lai atrastu īsto, bet, mācoties no Denijas Džonsones, ir kļuvis daudz vienkāršāk atrast tieši tos cilvēkus, kuriem esam vajadzīgi, un atrast tieši to, kas viņiem vajadzīgs. Ja varam piedāvāt risinājumu, kas viņiem vajadzīgs, – super! – strādājam kopā. Ja nevaram, arī nekas, būs citi, kas to varēs.

No skatuves teicāt arī, ka gandrīz nomirāt. Kas īsti notika?
Esmu tāds, kam patīk visu riktīgi darīt – ja ko daru, tad daru, ja metos iekšā, tad tur arī palieku. Iespējams, tāpēc arī veselība bija tik ļoti sabojājusies...

Bija tāds pārejas posms, kad gan mācīju valodu, gan jau strādāju ar klientiem, un stūrgalvīgi biju ieņēmis galvā, ka man to visu vajag. Strādāju pa divpadsmit stundām dienā. Strādāju, strādāju, domāju, domāju, daudzi darbi vienlaikus, visu gribējās izdarīt, bet nevarēju, stress... Sākās tādi reiboņi – vienreiz, otrreiz. Trešajā reizē jutu, ka nepāriet. Gāju pie priekšnieka prasīties mājās. Izmērījām spiedienu, tas bija ļoti augsts. Dzīvoju piecu minūšu attālumā no “Valodu vēstniecības”, bet, kad pārrados mājās, izrādījās, ka pagājusi pusotra stunda. Bija arī brīdis, kad skatījos uz kaķi un domāju – bet kā šito sauc?

Ārsts izrakstīja zāles un pat skriet aizliedza, tikai lēni staigāt. Lēnām atkopos, bet zāles pārāk nelīdzēja, vienā reizē Rīgā pat nokļuvu slimnīcā.

Bija palikušas dažas nedēļas līdz brīdim, kad būtu pagājuši divi mēneši un man jābeidz dzert zāles, kad devāmies uz Ameriku, uz Denijas Džonsones semināru. Man līdzi bija spiediena mērāmais, veselības apdrosināšana, sirds pilieni un visas pārējās zāles. Semināra laikā bija viens dievkalpojums, ko arī vadīja Denija Džonsone, – esmu ļoti ticīgs un ceru, ka Dievs vada manu dzīvi, – un šajā dievkalpojumā viņa teica: Dievs tevi klausās, saki, kas ir vajadzīgs! Teicu, ka te [rāda uz krūtīm] prasās salabot...

Seminārs lika saprast, ka par savu veselību arī pašam mazliet ir jārūpējas, citādi nekādus rezultātus sasniegt nav iespējams ne darbā, ne arī kur citur. Kad atbraucu mājās, jutos daudz labāk. Sāku riktīgi vingrot – ticot, ka Dievs man ir palīdzējis. Vēl pēc kāda laika aizgāju uz veselības centru, kur man pārbaudīja visus parametrus, un izrādījās, ka pilnīgi viss ir absolūti kārtībā. Pateicos Dievam, un cenšos veselīgi dzīvot tālāk.

Kopš strādājat mazāk, jums noteikti ir daudz brīva laika. Kā to izmantojat?
Neteiksim, ka man ir daudz brīva laika, bet, tāpēc, ka savu laiku esmu saplānojis daudz labāk, ir vēl otra lieta, ko daru – ļoti daudz muzicēju. Mans instruments ir bungas. Tobrīd, kad man bija veselības problēmas, bungas biju nolicis malā, un laikam jau vajadzēja mazliet pārdegt, lai saprastu, kas dzīvē ir svarīgākais.

Spēlēju ļoti daudz gan viens pats – starp mēģinājumiem, gan dažādos projektos. Viens no lielākajiem, par ko esmu ļoti priecīgs, ir kopā ar Ivo Fomina grupu, ar kuru mums tieši pašlaik ir akustisko koncertu tūre.

Man arī palaimējies ar skolotājiem – Liepājā tas ir Māris Zīlmanis no  simfoniskā orķestra, Rīgā mans pasniedzējs ir Tālis Gžibovskis, viens no labākajiem bundziniekiem Latvijā. Bez viņa man vajadzētu divus mēnešus, lai saprastu, kā nospēlēt, piemēram, svingu. Tālis to izskaidroja divās minūtēs.

Pie viņa aizbraucu tikai tāpēc, ka Denijas Džonsones seminārā sapratu – ja kaut ko gribu iemācīties, man ir vajadzīgs kāds, kas saprot to, ko es vēl nezinu, un gribu uzzināt.

Kā iepazināties ar Džonsones mācībām?
Mani ar to iepazīstināja Andris [Lanka, “Valodu vēstniecības” vadītājs], un tas notika brīdī, kad no pasniedzēja vēlējos pāriet pie darba ar klientiem – bija daudzkas jāmācās. Andris nemēģināja tērēt savu laiku, un visu man iemācīt, bet iedeva materiālus un teica – klausies, skaties, un tu sapratīsi. Tā arī darīju. Braucām arī klātienē uz semināriem Amerikā, Londonā. Apguvu laika, tāpat finanšu plānošanas noslēpumus.

Manuprāt katram būtu vajadzīgs tāds mentors.

No kā mācījusies pati Džonsone?
Viņa saka: ir jāmeklē cilvēki, kuriem ir tas, ko tu gribi sasniegt. Tādu ir daudz – katrā jomā savi. Un vēl viņa uzsver, ka visu laiku vajag mācīties – tikko tu apstājies, tu jau sāc slīdēt atpakaļ, jo citi turpina iet uz priekšu. Tādas uz vietas stāvēšanas nav.

Kādi ir jūsu nākotnes mērķi?
Gribu tādus rezultātus, kā Denijai Džonsonei, tāpēc ļoti daudz no viņas mācos.

Gribu strādāt vēl mazāk. Pelnīt vairāk. Zinu, ka tas ir sasniedzams. Pazīstu cilvēku, kurš savā biznesā strādā 20 minūtes mēnesī, un viņam ar to pietiek. Svarīgi ir saprast, kas ir prioritāte. Tiem, kuri ir patiesi veiksmīgi visādā ziņā, nevis vienā jomā, tiem darbs nav prioritāte, bet pakārtots galvenajam.

Vai “mazāk strādāt, vairāk pelnīt” ir tāda vispārīga vēlme, vai jums ir kāds konkrēts virziens padomā?
Ļoti patīk mūzika. Tas noteikti nav tikai hobijs.

Vēl viena no Denijas Džonsones mācībām ir nevis ieguldīt maz darba un cerēt, ka sasniegsi rezultātu, bet ieguldīt lielu darbu un cerēt, ka sasniegsi to, kas par šo darbu pienāktos. Es tā cenšos darīt.