Piedāvājam kādreizejās Liepājas ķirurģes Birutas Liedes atmiņu impresijas par neaizmirstamo barikāžu laiku: ”Es to redzu no jauna, aizverot acis. Tāpat kā citi, kuri toreiz atsaucās”.

Uz Barikādēm!

Radio sauc ik desmit minūtes: ”Šurp uz Rīgu, visi, kam dārga Latvijas brīvība!”

Bijušais partijas sakretārs, tagadējais medicīniskā dienesta galva, neuzdrošinās atteikt  ātrās  palīdzības auto. Tajā iekāpj arī viņa ”noēstais” priekštecis.

Fotoaparāts? Pat prātā nebija to līdzi ņemt. Ir brīži, kad fotografēt kauns.  

Asaras pie vaļēja kapa. Ubagu ielas malā.

Ceļi pildās ar zemes sargātājiem. Uz  Vecrīgu, uz mūsu sirdi kā uz skudrupūzni  virzās viss, ar ko var tikt uz priekšu. Iesākumā steidzīgi, tad arvien gausāk un gausāk.

Beidzot kājāmgājējs bez pūlēm varētu apsteigt. Nav vērts, jo vajadzīgi visu veidu braucamie, arī baļķu un mēslu vedēji – ar kravu. Aizdambēsim Vecrīgas ieliņas, lai neviens netiktu klāt sirdij, lai…

Vai kāds to iezīmēja mūsu zemes kartē, nofilmēja no gaisa? Es to redzu no jauna, aizverot acis. Tāpat kā citi, kuri toreiz atsaucās.

Mēs neatdosim savu Rīgu, kaut arī pašiem tur būtu jāpaliek  pavisam!

Skudrupūznis pildās, pulsē un aug.

Doma laukumā dzied kori, deg ugunskuri. Valdības mājā uz palodzes deg svece. Viņi tur nolēmuši dzīvi rokā nedoties.

”Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba…”

Rainis mums bijis bībeles vietā.

Tautasdziesmās – mūsu vēstures mācība, ētikas, cilvēku un dabasmīlestības kodekss. Tās mūsu spēka un spīta audzinātājas un rūdītājas.

Mēs esam viens ķermenis, kamols, kurā gribam ievīties, kļūstot  par savilktu dūri, jo jānosargā vienīgais, kas ir mūsu.  Mums nav un nebūs citas Latvijas, citu tautasdziesmu un citas dzimtās valodas.

Sprakst ugunskuri.  Ir reizē baigi un svinīgi.

Manā dzīvē nav bijis lielāka brīža un nebūs pēc tam. Ja  tāds ”pēc tam” vispār sekos.

Soli pa solim, pa zemesceļiem tuvojas sarkanā kaimiņa sūtītie soği, izsalkuši pēc mūsu brīvības un mūsu jūras.

Melnās beretes slapstās aiz krūmiem, glūn pa bēniņu lūkām, jau paņēmuši uz grauda pierādījumu vācējus, filmētājus. Gļēvie tēmē uz neapbruņotajiem. Pierādījumi jāiznīcina, bet filmē jau visi – ar acu tīklenēm, atmiņas šūnām smadzenēs. Šie pierādījumi nav iznīcināmi. Tos nesīs tālāk mūsu bērni un bērnubērni.

Doma baznīca kļuvusi par kara slimnīcu.

Mūsu, liepājnieku, saujiņa gatava glābt ievainotos no krastmalas. Tur kaušoties divas armijas. Drīz. Cietušajiem  īsākais ceļš pie mums.

– Cik daudziem esat gatavi palīdzēt ? – jautā kāds no zemessargiem.

– Visiem, kurus spēsim un paspēsim ienest uz rokām, klēpī, ievilkt vilkšus!

Ar nestuvēm pie mums neiekļūt. Tās iestrēgs jau durvīs.

Anglikāņu baznīca apšūta  stalažām līdz torņa spicei. Galvenās durvis aiznaglotas. Vaļā vienīgi šaurā papildeja aizmugurē.

Pārsiesim, apturēsim asiņošanu, remdēsim sāpes, liesim vēnās šķidrumu, elpināsim un darīsim darbu, kuru protam. Tā bijusi ķirurgu un mūsu māsiņu ikdiena.

Cik?

Kad pie pilsētas nokrita lidmašīna, neviens nejautāja – cik? Jāpalīdz visiem, kas vēl dzīvi.

Kad traumpunktā ieveda piecus, septiņus, desmit reizē no avārijas, neviens nejautāja – vai spēsiet?  

Ja katrs zina savu vietu, ja visi saprot viens otru no acu skatiena, tad var paveikt it kā nepaveicamo.

Ik trīs dienas maināmies. Arī mājās jāpaveic darbi, tad atpakaļ.

Tuvējo māju logi un durvis vaļā. Tur aicina atpūsties, nomazgāties, paēst.

Sievietes nāk ar zupasspaiņiem vienā rokā un bērniem pie otras.  Lai skatās, lai atceras, lai mācās nebaidītes. Lai mācās dalīties. Lai izjūt saiti ar savu tautu.

Mēs būsim stipri tik…cik stipri izaugs mūsu bērni.

Anglikāņu baznīca ir kā dedzināšanai sagatavots sārts. Ar vienu sērkociņu pietiktu, lai tas uzliesmotu un neviens no tās neizkļūtu.

Iekštelpa tukša. Tikai daži soli gar sienām. Uz tiem naktīs zvilnam pusmiegā, ik pusstundu klausoties ziņojumu – cik tuvu jau pienākuši  īpaši trenētie slepkavnieki.

Pusmiegā mēğinu izdomāt, cik ātri zūd samaņa liesmu vidū esot.

Dienā ierodas meitenes un dzied mums un sev par prieku.

Man mugurā dēla dienesta vamzis. Kad aizbraucot meitiņai lūdzu tam piešūt pogu, viņa, uzmetusi lūpu, nesaprata, kurp dodos un kādēļ. Ka var gadīties – vairs neredzēsimies.

Vēlāk, kad piezagās bailes, bērns asarām līstot noklausījies  puspazīstama zviedra mierinošo solījumu telefonā – zēğelēt pāri jūrai, lai viņu glābtu no sarkanajiem, ja  mātes vairs nav tuvumā.

Dienā Doma laukums ņudz: vīri, sievas, bērni.

Pēkšņi viss apklust. Palikt drīkst vienīgi vīrieši un tie, kam sarkanā krusta lente ap piedurkni. Laukums nez no kurienes pēkšņi piepildījies.

Trauksme?

Plecs pie pleca. Elpojam vienā taktī. Tad aizturam ieelpā…Vai nu ir viss?

Klusums. Ausīs džinkst. Tūlīt, tūlīt TAS sāksies! Laukums sastindzis gaidās un tajā ir tikai viens vienīgs daudzgalvains ”mēs”.  Cik ilgi tas turpinājās? Nezinu. Zinu vienīgi, ka šī brīža dēļ bija vērts dzīvot.

Visa Latvija vienā  ķermenī  sakususi.

Pēcvārds
Jā, kad viss galā, sākas mantas un nopelnu dalīšana. Ķildas.

Tikai izšķirošos brīžos, nebūtības tuvumā cilvēks un viņa mērķi atkailinās.

Dāsnais steidz atdot, skopais rēķina naudu, nenovīdīgais skauž dzīvos.

Divus no filmētājiem nogalina tūlīt.

Trešajam lieciniekam pietrūka gaisa zem ūdens.

Ja slepkava joprojām elpo, sirdsapziņa viņu soda bargāk nekā mūža ieslodzījums.

Barikādes bija manas dzīves virsotne.

Un Tavas?