Ik reizi, pa Graudu ielu paejot garām Vītolu ielas stūrī esošajam namam ar 40. numuru, atceros, ka māja ir viena no retajām, kas neskarta izglābusies no 2. Pasaules kara posta.

Namā, tieši tur, kur tagad, kā vēsta izkārtne, ievietojusies “Profesionālo studiju skolas "Citadele" Liepājas filiāle", trīsdesmito gadu otrajā pusē sāka darboties foto ateljē "L. BEĢIS". Turpat, trīsistabu īrētā dzīvoklī bija arī Leonīda Teobalda Rūdolfa ģimenes dzīves vieta. Leonīds Beģis dzimis Rīgā 1911. gada 19. martā, taču dzīves lielāko daļu sabijis kā liepājnieks. Kara dienestā Latvijas armijā Liepājā izmācījies par radio telegrāfistu, pēc tam vairākus gadus bijis matrozis, tvaikoņa "Klints" kurinātājs. Dažus gadus pārzinājis zemsprieguma elektriskos tīklus Liepājas apriņķī – Pāvilostā un Sakā. Foto lietās gan bijis iesācējs. 1938. gadā pieņemts par mācekli slavenajā un respektablajā Leona Bečaļa (Betschalis, 1896.-1981.) foto darbnīcā, kas atradās Kūrmājas prospektā 8, tagad 8/10, pirmajā stāvā, kur tagad "Latvijas Pasta" skatlogi.

Un tā... 1939. gadā Leonīds Beģis atvēra pats savu darbnīcu Graudu ielā 40, mājā, kas piederēja diviem namīpašniekiem no Zemgales – U. Zuževicam un J. Heisteram.

Beģa salons bija iecienīts kā ātru un nevainojamā kvalitātē izpildītu foto portretu darbnīca. Meistars izcili pārzināja gaismu un pusgaismu spēli, tādēļ joprojām daudzu liepājnieku dzimtu foto albumos var redzēt aizgājušo senču portretus ar mazu iespiestu vizītkarti jūrnieka vai karavīra fotogrāfijas apakšējā kreisajā stūrī. Fotogrāfs ļoti maz iemūžināja Liepājas dabas ainavas, ielu skatus vai toreiz modē nākušās ziemas, pavasara vai rudens foto gleznas. Viens gan viņam smagi sāpēja – sagrautā Liepāja, un tieši tur, viņa salona durvju priekšā, Graudu un Vītolu ielās, Rožu laukumā...

Leonīda dēls Aivars Beģis, jā tas pats dzintaru smēlējs un Pētertirgus galdiņpārdevējs, manā rīcībā nodevis vairākus foto ar sagrautās pilsētas skatiem. Un man šķiet, ka, iespējams, pēc kara vēl kāds piekļuvis un izmantojis L. Beģa negatīvu arhīvu.

Liepājas fotogrāfu 1944. gada rudenī iesauca brūkošā Reiha kara dienestā, 15. Latviešu divīzijā. 1944. gada 23. septembrī L. Beģis no vācu pilsētiņas Gross-Tuchein raksta: “Guļam šeit atkal salmos uz māju bēniņiem, pa naktīm ir neciešams aukstums, jo nav iedotas segas. Staigājam tāpat privātā un nezinām, ko ar mums iesāks. Latviešu lielajiem vīriem gandrīz arī nava nekāda teikšana, bet visa vadība atrodas kāda vācieša, maza gariņa rokās, kas ar tevi rīkojas kā ar suni. Nezinām, priekš kam mūs iesauca un izmētāja svešumā?"

Pēc kara Beģis emigrēja uz Kanādu, un kopš 1951. gada atkal maizi pelnīja kā fotogrāfs Hamiltonas pilsētā. 1957. gadā no turienes ģimene, sieva un bērni Liepājā saņēma pirmo vēstuli!

Leonīda Teobalda Beģa dzīves stāsts aprāvās 1961. gada augustā nelaimes gadījumā, kad Erio ezerā vētrā apgāzās makšķernieku laiva.

Bet viņa dēls, kas dzimtā palicis vienīgais, tagad smeļ un pulē dzintaru.

Ja kādreiz atkal tiks izdota papildinātā "Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca", Leonīdam Beģim un viņa dēlam Aivaram tur atrastos paliekoša vieta.