Šoks, neizpratne un bezpalīdzības sajūta – pirmās emocijas, kas pārņēma nelaimes gadījuma aculiecinieci liepājnieci Ivetu G., viņas draudzenei iekrītot vaļējā akā.

„Svētdien pulksten 14.21 VUGD piezvanīja kāda iedzīvotāja, kura stāstīja, ka Liepājā, Lībiešu ielā, akā ir iekritusi sieviete. Notikuma vietā glābēji sievieti izcēla no 2,2 metrus dziļās akas un nodeva mediķiem,” – šāda skopa, ugunsdzēsēju un glābšanas dienesta sniegta ziņa pirmdien aplidoja medijus.

Taču pārdzīvojumi un emocijas, kas slēpjas aiz šīm skopajām rindiņām, ir daudz lielākas.

„Mēs ar draudzeni svētdien nolēmām doties pārgājienā gar jūras krastu virzienā no Šķēdes uz Ziemeļu molu,” stāsta notikuma aculieciniece, Iveta.

Ejot pa pludmali, priecājušās par skaisto pastaigu, burvīgajiem laikapstākļiem un ainavu, lasījušas jūras akmentiņus.

„Pēkšņi mums ceļu pludmalē aizšķērsoja akmeņu krāvums, kuram garām tikt nebija iespējams. Pabrīnījāmies, kā tas var būt – šāds nepārvarams šķērslis pludmalē? Zinājām, ka Aizsargjoslu likums tauvas platumā gar ūdens malā liedz būvēt jebkādus šķēršļus.”

Noraustījušas plecus un kāpušas augstāk kāpā, lai šķērsli apietu. Pēc pārsimts metriem, kad jau pagriezušās, lai kāptu atkal lejā pie jūras, tas noticis.

„Pēkšņi acu priekšā mana draudzene pazuda garajā zālē – vārda tiešā nozīmē kā zemē iegrima, ārā rēgojās tikai galva.”

Mazu brīdi draudzene, uz abiem elkoņiem balstoties, vēl spējusi noturēties akas malās, taču tad pateikusi – vairs nevaru, laižos lejā.

„Tas bija baigs mirklis – ne viņa, ne es nezinājām, cik dziļa ir aka, vai tajā ir ūdens, varbūt dūņas.”

Laimīgā kārtā aka izrādījusies tikai kādus divarpus metrus dziļa. Iveta mēģinājusi draudzeni izvilkt, bet bijis skaidrs, ka viena viņa to nespēs.

Zvanījusi 112, un drīz vien ieradusies gan policija, gan ugunsdzēsēji, gan mediķi. Aiz rokām sievieti izvilkuši ārā.

„Būtu noderējušas kāpnes, tagad viņai abas rokas ir gluži vai izmežģītas,” spriež Iveta.

Laimīgā kārtā nekādas smagas traumas draudzene nav guvusi.

Redzot lielo burzmu, atsteidzies arī kāds SIA „Liepājas ūdens” darbinieks, kurš aizrādījis, ka sievietes iegājušas šā uzņēmuma teritorijā.

„Tieši par to esam visvairāk sašutušas,” saka aculieciniece, „Ne norādes vai aizlieguma zīmes, ne nožogojuma – jūras pusē nekā nav!”

„Liepājas ūdens” darbinieks arī izteicies, ka šādu aku teritorijā esot daudz, taču uzņēmumam ar tām neesot nekāda sakara – tās palikušas no padomju no laikiem.

Liepājniece spriež, ka tikai laimīgas nejaušības dēļ akā nav iekritušas abas.

„Ja tā būtu noticis, mēs tur sapūtu!”

Draudzene pārbaudījusi – dziļajā akā mobilais telefons nedarbojas. Neko nepalīdzētu arī kliegšana vai palīgā saukšana – tā dzirdama vien turpat, blakus akai, bet vienīgais iespējamais glābējs varētu būt vairākus simtus metru attālajā dūņu laukā, kur vakar rūcināja traktors.

Kā pārliecinājās portāls, stāstītais atbilst patiesībai – ne žogu, ne brīdinošu uzrakstu jūras pusē nav. Tālumā, protams, redzamas „Liepājas ūdens” būves, taču līdz tām ir krietns gabals.

Varbūt par to, ka tā ir uzņēmuma teritorija, varētu liecināt piedrazotā pludmale vai sen pamestu un aizaugušu nosēdbaseinu aprises un būvju paliekas, kas viss kopā vairāk atgādina rūpniecisko atkritumu izgāztuvi un liek jautāt, kāpēc te līdz šim nav sakopts?

„Liepājas ūdens” valdes priekšsēdētājs Andis Dejus portālam atzina, ka kādreiz uzņēmuma teritorija bijusi iežogota arī jūras pusē, taču „pusi žoga aiznesa metāla zagļi”.

Pēc Dejus sacītā, tuvākajā laikā uzņēmums nav plānojis žogu atjaunot, jo teritorija, ko aizņem „Liepājas ūdens”, esot 22 ha liela.

Viņaprāt, iemaldīties uzņēmuma teritorijā nejauši neesot iespējams, un „normāli cilvēki” jūras pusē nestaigājot. Tāpēc brīdinoši uzraksti esot tikai pie uzņēmuma ieejas Lībiešu ielas pusē.

Dejus arī nepieņem pretenziju par pludmales aizšķērsošanu – pludmali jūra jau sen esot aizskalojusi, un akmens krāvumi tieši tāpēc ir tur, kur ir, lai ūdens neaprītu vēl lielāku krasta daļu.

Savukārt Iveta atcerējās gadījumu, kad viņas Amerikā dzīvojošā tante iemaldījusies kādā būvlaukumā, kritusi un salauzusi kāju. Būvfirma pēc tam daudzus gadus viņai maksājusi prāvu kompensāciju, jo izrādījies, ka būvlaukums nav bijis iežogots.