Kamēr iestudējums "Esi sveicināta, bohēma!" vēl tikai top, aicinājām tā režisoru Valdi Lūriņu dalīties pārdomās par bohēmu un tās nozīmi un vietu toreiz un tagad.

Esat teicis, ka "Esi sveicināta, bohēma" būs iestudējums, kas vieniem ļaus atcerēties, bet citus iepazīstinās ar bohēmu. Kur var vilkt robežu starp šīm divām cilvēku grupām?
Man šķiet, bohēma pati sākas tad, kad ir tādi sabiedriskie apstākļi, ka kāda cilvēku grupa, inteliģenti, norobežojas no kaut kādiem apkārtējiem procesiem. Un tāpēc šai izrādei apakšvirsraksts noteikti ir "Sociālisma bohēma", jo tajā laikā bija oficiālā ideoloģija un vienlaikus pa dažādiem kanāliem ieplūda citādākas mūzikas fragmenti, informācija par literatūru, par modi... Bohēma vienmēr ir kaut kādā mērā saistīta ar vēlmi pēc citas realitātes. Alkohols, kas bohēmā mēdz būt kā līdzeklis, lai atraisītos, nebūt nav tas galvenais. Tam dažkārt vienkārši ir vienojošais efekts.

Bohēma parasti saistās ar kaut kāda veida kompāniju, domubiedru kopienu, tā nevarētu būt individuāla. Tad tas drīzāk ir piedzīvojums, viena cilvēka akcija.

Vai tādēļ, ka bohēma ir domubiedru radīta, arī iestudējums ir tapis no vairāku autoru darbiem un atmiņām?
Droši vien jā.

Kā ir rakstījis arī Andžils Remess, Liepājā bija "Vāgūzis", kurā izveidojās cilvēku grupa, kas nāca un dalījās ar iespaidiem, runāja par pilsētu. Ir paradokss – tur visai biežs viesis bija arī Izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Strautiņš. Viņš bija cilvēks, kuram pateicoties, Liepājā tika izdarīts daudz, un tā nekļuva par pilnīgu "slēgto" pilsētu, asprātīgā veidā Strautiņš atrisināja arī stadiona būvniecību. Protams, šeit jāpiemin arī Rihards Rubīns, kurš ar savām trakajām idejām un lielību panāca, lai Liepāju uzrauj kājās. Rubīna "pirksts" ir tas, ka tapa arī Gājēju iela, un palīdzēja izveidot estrādi "Pūt, vējiņi", kur notika arī leģendārie "Liepājas dzintara" koncerti. "Liepājas dzintars" jau arī savā tā laika izpausmē bija liela jauniešu, domubiedru kopā sanākšana. Ja papēta bohēmu, tad mūzika lielā mērā ir bijusi tā, kurai pateicoties, procesi ir attīstījušies.

Bohēma vienmēr ir bijusi saistīta ar garīgām lietām un bieži vien arī ar mūziku.

Kurš ir iestudējuma "Esi sveicināta, bohēma!" centrālais punkts?
Cilvēks var izdzīvot jebkuros apstākļos, un jebkuros apstākļos ir iespējams atrast dzīvesprieku.

Vai šodien ir iespējama bohēma?
Nezinu. Tādā formā kā agrāk tā tomēr ir izzudusi. Varbūt ir intelektuālās grupas, bet bohēma kā process līdz ar Latvijas brīvības atgūšanu lielā mērā tomēr ir zudusi.

Ir pavērusies brīvā telpa, un godīgi sakot, nav noformulēts tas veids, kā ietekmēt esošo pasaules telpu šajā brīdī.

Ja tā paskatās vēsturē, pēc hipijiem, vēl varbūt arī panku kustības, Rietumu pasaulē nekādas ievērojamas jauniešu kustības nav attīstījušās. Ir kustības, kas saistītas ar labdarību, ar vides aizsardzību, ar fondiem, ar vēl kādām lietām, bet tām noteikti ir maza saistība ar bohēmu.

Kas ir tie "trīs vaļi", uz kuriem balstās bohēma?
Bohēma balstās uz intelektu, uz brīvdomību, arī uz mūziku. Ceturtais "valis", ceturtā mazā, bet kustīgākā zivtiņa, protams, ir alkohols.

Vai esat domājis par to, kas būs izrādes skatītājs?
To ir grūti pateikt un paredzēt, es arī parasti necenšos prognozēt. Jo vairāk cilvēki iedziļināsies izrādes materiālā un mēģinās to sajust... Runāt par bohēmu nozīmē atdzīvināt laiku, kuru lielākā daļa no tiem aktieriem, kas piedalās šajā iestudējumā, nav piedzīvojuši. Mēs mēģinām ieiet tajā laikā, kad bohēma bija, un būs lieliski, ja laikmeta smarža spēs uzrunāt skatītājus.

Iestudējumā liela nozīme ir mūzikai, un īpaši liela vieta – Imanta Kalniņa dziesmām.

Vai jums ir prātā kāds spilgts brīdis no Liepājas bohēmas?
Man šķiet, ka īpaši skaista kādreiz bija pirmizrādes Liepājas teātrī, tās vienmēr izvērtās par maziem svētkiem. Pirmizrāžu svinēšanas princips kaut kādā veidā ir mainījies, tās ir palikušas pieklusinātākas, zināmā mērā piezemētākas. Tajā laikā, redziet, teātris bija tā vieta, kur brīvi varēja runāt latviski, kur valdīja un mācēja rīkoties ar zemtekstiem. Pēc pirmizrādēm bija svarīgi apspriest izdarīto un pasapņot par nākotnes izaicinājumiem.

"Esi sveicināta, bohēma!" pirmizrāde ir paredzēta 11.novembrī, Lāčplēša dienā, Liepājas teātris ar to sāks Latvijas simtgades svētku ciklu. Vai tieši šī izrāde šajā datumā ir ar īpašu nozīmi izvēlēta?
Es domāju, ka tā ir sakritība, bet ar sakritībām, iestudējot šo izrādi, mums ir jārēķinās. Zināmas paralēles varam vilkt. Lāčplēša dienā pieminam cilvēkus, kas brīvību ir izcīnījuši ar ieročiem rokās. Tomēr ir arī "kareivji", kas brīvību izcīnījuši, smeļoties zināšanas grāmatās un attīstot sabiedrisko domu. Tas ir būtiski. Ne velti "streļķi" lasīja Raiņa "Daugavu", un literārā darba idejiskajam spēkam ir ne mazākā nozīme viņu varonībā kā fiziskiem ieročiem.