Otrdien, 6.decembrī, Latviešu biedrības nama Izstāžu galerijā savu personālizstādi "Tīģeris LV" atklāja mākslinieks Guntis Otaņķis. Tā būs apskatāma līdz 3.janvārim

Oranžs, dzeltens, melns, kontrastains, naivs karalisks, cēls savā vienkāršībā – gan pretrunas, gan vienotība. Tāds ir Gunta Otaņķa pieteiktais izstādes krāsu tīģeris (jeb tīģergarnele, ja labāk tīk...).

Izstādes atklāšanā, sajaucot ierasto kārtību, mākslinieks aicināja vispirms cienāties ar kafejnīcas "Lotte" maizītēm, piparkūkām (tīģeriem!) un dzērieniem, taču izstādes tradicionāli (mietpilsoniski?) tendētā publika tam dzelžaini pretojās. Tāpēc viss notika, kā tam Liepājā jānotiek, un arī Guntim Otaņķim nācās piekāpties un sākt ar stāstu par saviem astoņiem lielformāta darbiem ("te divi zaļi, tur divi oranži, pa vidu viens savelkošais..."), gleznotiem eļļas krāsu, temperas un jauktajā tehnikā.

"Stāsts ir par to, ka cilvēks, vairāk iepazīstot pasaules kultūru, sevī atklāj kaut ko ļoti būtisku. Tātad stāsts par tīģeri. Senajā Ķīnā Ciņu, Minu dinastija, neatceros kura, bet man prieks, ka viņiem bija Ciņuminis, tātad tie bija latvieši... Stāsts bija tāds. Laiki bija skarbi, mazliet mīkstāki, nekā mūsdienu, un imperators teica māksliniekam: "Vecīt, gribu, lai tīģeris top. Ja ne, nu tad pats zini, galva nost..."

Tālāk stāsts ir par to, ka mākslinieks sēž un neko nedara. Vienu dienu. Otru dienu. Trešo dienu. Beidzot ierodas imperators "ar saviem pielīdējiem un radu pulku" un redz, ka nav itin nekā. Taču mākslinieks pietrūkstas kājās, paķer otu un uzzīmē fantastisku tīģeri. "Kāpēc tu visu laiku neko nedarīji? Likme taču bija tava galva!" brīnījās imperators. Bet atbilde, mākslinieka vārdiem sakot, bija ģeniāla: "Es nevarēju, es biju tīģeris..."

Izstādes autors savā uzrunā arī salīdzināja Eiropas un Ķīnas māksliniekus – eiropieši ģeniāli uzvelk pirmo līniju, un tad sāk darbu "maitāt", jo vērtību saskata smagā darbā. No Ķīnas pārmetoties uz seno Grieķiju, kur par vienīgo mākslu, kas nāk no Dieva, no Dabas, no Providences, uzskatīja poēziju – jo te tā ir, un te tās vairs nav, rodas jautājums: vai svarīgākais ir tas smagais darbs un tā augstprātība, kad mākslinieks savu dzīvi upurē, ziedo mākslai? Vai tas tikai skaisti skan?

Runājot par savām gleznām, mākslinieks tās iedalīja "leļļu teātrī" un "sūrākos" darbos. Leļļu teātris tāpēc, ka dzīve nav melna un balta, bet krāsaina, tāda kā tīģeris.

Atklājot, ka nav spēcīgs "struktūrā, karkasos, konstrukcijā", Guntis Otaņķis atzina, ka to uzbliež "kaut kas, es nezinu, kas tas ir". "Man savukārt ļoti patīk karkasus, konstrukcijas, skeletus pataisīt inčīgākus. Man tas vienmēr izdodas brīnišķīgi..."

Nosaukumus mākslinieks darbiem neliek, jo rāda to, kas ir, "bišķi savādāk", un katrs tur var saskatīt ko citu. Piemēram, vienā no gleznām atainoto Ziemassvētku mistēriju – varbūt kāds to redzēs, bet cits – ne.

Jā, viens ir tīģeris, bet – LV? Lūk, ko vēl pirms izstādes atklāšanas par to teicis pats darbu autors: "Dzīvojot vertikālajās ilūzijās tepašnieki, arī tepašnieces dažkārt piemirst par līmenisko attiecību valdzinājumu – kontrastainu, karalisku, cēlu. Tie necenšas rast atbildes, bet gan neuzdot jautājumus. Labi, ka tīģeris neprot cilvēku valodu – vēl labāk, ja pasaule tiek saskatīta tās daudzveidībā".

Izstāde apskatāma līdz 3.janvārim – katru dienu no pulksten 10 līdz 19 Liepājas Latviešu biedrības nama Izstāžu galerijā.