Jaunajā sezonā Liepājas teātra štatā notikušas izmaiņas, parādījies ieraksts, kāda līdz šim nebija, – teātra dramaturgs, precīzāk – dramaturģe, jo tā ir Rasa Bugavičute.

Neliela daļa Liepājas teātra skatītāju par Rasu Bugavičuti pirmo iespaidu guva jau pašā sezonas sākumā, kad teātris viņai bija uzticējis vadīt skatītāju diskusiju, ko jaunā dramaturģe paveica lieki netielēdamās un ar cieņu pret diskusijas dalībniekiem. Saistība ar Liepājas teātri bijusi arī agrāk, bet jaunākais veikums –pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem dramatizējums, kas šodien piedzīvos pirmizrādi. Virāk par visu – pati Rasa Bugavičute.

Līdz šim Liepājas teātrī dramataurga, šķiet, nav bijis...
Jā, Liepājas teātrī nav bijis. Ir operā. Bet mēs ar teātra direktoru Herbertu Laukšteinu izdomājām, ka jāpamēģina. Eiropā tā ir normāla un bieži sastopama prakse, un pirms padomju laikiem bija arī Latvijas teātros.
Galvenā doma, kāpēc es šeit esmu un kāpēc esmu štatā, ir, lai ne tikai strādātu ar radošājām komandām un radītu kaut kādus jaunus tekstus, palīdzētu tikt galā ar dramaturģiskiem materiāliem, kad tas nepieciešams, bet arī, lai veidotu dialogu ar publiku, skatītājiem, skolēniem, jauniešiem un meklētu jaunus veidus, kā piekļūt tai publikai, kas varbūt mums regulāri vēl īsti nav pieejama.

Esat arī vairāku bērniem un pusaudžiem domātu dramatizējumu autore?
Man patīk rakstīt bērniem. Tas ir tāds brīdis, kad pa vidu nopietnajām lugām un drāmām tu vari pēkšņi papriecāties, padauzīties un paspēlēties. Tas man liekas jauki un forši, un vēl man šķiet ļoti svarīgi, – lai jauniešiem rodas padziļināts priekšstats par to, kas ir teātris, ka tas nav tikai tā, ka atveras priekškars, un kaut kas tur lēkā, kaut kas notiek, bet, ka tas ir diezgan sarežģīts mehānisms, kā tas viss rodas, kā notiek, un, ka arī dramaturģija top nebūt ne tik vienkārši, kā varbūt literatūras skolotāji mēdz interpretēt...

Vai esat sarakstījusi arī kādu oriģināllugu?
Jā, esmu. Man pašai ir divas lugas, kurās viss teksts ir manis rakstīts. Bet mana līdzšinējā pieredze ar lugām vairāk ir – radīt tekstu, strādājot kopā ar radošo komandu. Respektīvi, no sākuma ir tika ideja par to, kādu izrādi, par ko vēlamies taisīt, tad mēs ar režisoru un aktieriem kopā domājam, kā gribam šo ideju pasniegt, un tad kopdarbā, aktieriem improvizējot pēc režisora uzdevuma, es pierakstu to, kas man liekas svarīgs. Tā procesa laikā rodas jauna luga un jauns teksts.

Kuras izrādes radušās tieši šādā veidā?
Piemēram, Nacionālajā teātrī "Meitenes", "Gals", Dailes teātrī "Es par Rēziju", Valmierā "Raudupietei" sākums un beigas šādā veidā pieliktas.

Es te paskaitīju, ka "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" sanāk sestais gabals bērniem un septiņpadsmitais vispār.

Tajā skaitā dramatizējumi?
Jā, bet man liekas, ka īsti līdz galam bieži netiek saprasts, ka darbs, kas tiek ieguldīts dramatizējuma rakstīšanā, ir tāda paša apjoma kā oriģinālteksta radīšana. Pasaka, arī "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", reāli ir uz divarpus lapām, bet ir jārada izrādes teksts diviem cēlieniem! Un tas galīgi nav tas vienkāršākais! Tāpt ir ar Blaumaņa "Raudupieti" un visiem citiem dramatizējumiem.

Vai jums lugas rakstīšana sākas ar skaidras idejas, galvenā vēstījuma apjausmu vai kā citādi?
Laika gaitā tas ir mainījies. Man bija periods, kad vieglāk bija sākt no kādiem interesantiem raksturiem, bet tad vienā brīdī tu saproti, ka tos raksturus tu meklē, balstoties uz tā, ko tu gribi vēstīt. Tā tomēr ir tā pamatlieta – apzināties un saprast, kas tev ir svarīgi un ko tu gribi pateikt. Jo citādi jau sanāk tikai tāds ārišķīgs pļum-pa-pā...

Vai tas, ka tagad esat Liepājā, nozīmē, ka teātrī būs vairāk oriģināldramatizējumu, oriģināliestudējumu?
Grūti teikt. Tāpēc, ka tā viena zāle ir ļoti liels ierobežojums, grozies, kā gribi. Es vispār apbrīnoju, kā tas viss var funkcionēt tikai ar vienu zāli, un man ir ļoti žēl, ka te nav mazās zāles! Bet gan jau ar laiku būs, un tad noteikti būs vairāk oriģināliestudējumu. Tagad iestudējumu skaits paliks tāds, kāds ir – astoņas pirmizrādes sezonā. Es ceru, ka vismaz viens oriģināldarbs varētu būt, nav obligāti mans, bet vispār – latviešu oriģināldramaturģija. Jāuzsver, ka nav tā, ka mums trūktu dramaturgu, viņi ir! Tikai drusku jāpamaina teātru prakse un jāatgādina visiem, ka mums ir cilvēki, kas raksta.

Kur izmācās par dramaturgu?
Latvijas Kultūras akadēmijā (smejas). Es pati pabeidzu bakalaurus teātra, kino un TV dramaturģijā, kas tagad ir maģistratūras programma, un pēc tam vēl mācījos rakstniecības studijās Liepājas Universitātē. Ir arī šādi tādi kursi ārpus akadēmiskā sola.

Ar kuriem režisoriem iznācis vairāk strādāt, kā saprotaties ar Dž.Dž.Džilindžeru?
Visvairāk esmu strādājusi ar Elmāru Seņkovu un Dmitriju Petrenko. Tie ir manējie, mans vecums. Ar Džilindžeru šī ir pirmā pieredze. Viss kārtībā. Nav grūti. Sākumā biju drusciņ sabijusies, jo nezināju, ko gaidīt, bet... Jā, veiksmīga pieredze.

Vai jums bijusi saskare ar Liepājas teātri arī agrāk?
Man te bija "Bezgalīgo stāstu stāsts" un vēl neliela pieredze Goda teātrī. Jā, Liepāja visvairāk tikusi tieši pie manām bērnu izrādēm.

Vai rakstīt bērniem nav grūtāk, kā pieaugušajiem?
Kad sāku rakstīt, vissarežģītākais bija atbrīvoties no domas, ka es katrā teikumā moralizēju. Tas it kā ir tas, ko gaida, tajā pašā laikā tas ir arī drausmīgs bieds – ka tikai nepateikt kaut ko par daudz, pārāk tieši.

Vai "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" ir bērnu izrāde? Dažiem, redzot afišu, radies cits iespaids.
Tā ir bērnu izrāde! Viennozīmīgi. Un, lai cik tas dīvaini būtu, bērniem visdrīzāk nav tādu pretenziju pret reklāmas plakātu vai vizuālo noformējumu, kā pieaugušajiem, kuriem ir dažādi informācijas uzslāņojumi – Ramšteina dziesmas un visādi citi piemēriem, kam jāizurbjas cauri, tāpēc liekas, ka kaut kas nav tā... Izrāde ir bērniem.

Kas šajā reizē būs atšķirīgs no līdz šim piedzīvotā?
Atšķirīgs būs tas, ka, pirmkārt, centos par to runāt, apzinoties, ka tas ir tagad un te, un man vispār liekas, ka pasaku vērtība ir tēmās, kas iet pāri laikam, un bav svarīgi, vai tas rakstīts 18.gadsimtā vai to stāsta mūsdienās. Otra lieta, manuprāt, ir, ka aizpildīti dažādi "tukšumi", kas ir pasakā, jo dramaturģijā nedrīkst būt tā, ka kaut kādi pavedienu apraujas, nepaskot, kas tad īsti notika – uznāk kaut kas, un tad viņš aizčiukst migliņā. Ar to es pacīnījos...

Es arī ceru, ka bērniem līdzi uz izrādi nāks vecāki, lai pēc tam rastos kaut kāds dialogs, lai būtu, par ko runāt, lai tas neapstātos tikai teātrī, un, kad bērns iziet ārā no teātra, viss beidzas. Ļoti gribētos, lai dialogs turpinās, un bērnam ir, ar ko izrunāt to, kas viņam licies interesanti vai nesaprotami. Vēl, ko esmu sapratusi savā līdzšinējā pieredzē, – ka patiesībā arī pieaugušajiem ļoti vajag pasakas, jo caur attālināto, itin kā nereālo, ir vieglāk domāt par būtisko!

Ļoti patīk, ka kolektīvs ir mazs, visi ir savējie, nekas nav nošķirts. Ka tu zini, kurš cilvēk par ko ir atbildīgs, ka tu vari viņam palūgt, ja nepieciešams, un tev nav jāiet pa milzu māju, kur pilns ar svešajiem, un tu nezini, ar ko runāt.

Vēl forši ir tas, ka Liepājas teātris ir ļoti atvērts visādām jaunām idejām un piedāvājumiem, un uzreiz meklē iespējas, kā to dabūt gatavu.

Kaut kas neaptīk?
Nepatīk, ka nav tās mazās zāles! Sasodīts...

Uzziņa
Rasa Bugavičute (1988)
Ieguvusi Humanitāro zinātņu (Rakstniecības studijas) maģistra grādu Liepājas Universitātē un Humanitāro zinātņu (Teātra, kino un TV dramaturģija) bakalaura grādu mākslās Kultūras akadēmijā, kā arī Humanitāro zinātņu (Kultūras menedžments) maģistra grādu mākslās Kultūras akadēmijā.

Pilnveidojusies ASV dramaturga Džeika Džepsona un Jūdžina O'Nīla teātra centra meistardarbnīcā "Stage Island" Igaunijā, Baltijas un Ziemeļvalstu jauno skatuves mākslas profesionāļu meistardarbnīcā, "Interplay Europe 2012 Spain" jauno dramaturgu festivāla dramaturģijas darbnīcās u.c.

Darba pieredze dramaturga profesijā – saraksts uz 3,5 lappusēm, jaunākais ieraksts – "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" Liepājas teātrī. Iepriekš sadarbojusies ar Nacionālo teātri, Dailes teātri, Valmieras teātri, Rīgas Krievu teātri, Goda teātri u.c.

Bugavičutes dramatizējumi un oriģināllugu iestudējumi saņēmuši Spēlmaņu nakts balvas ("Ezeriņš", "Raudupiete") un Latvijas dramaturgu ģildes balvu ("Gals")

Pārvalda latviešu, lietuviešu valodu (dzimtā), sarunvalodas līmenī – franču, angļu, krievu.