23.februārī Liepājas teātrī sāksies Valmieras teātra viesizrādes, vienu no izrādēm – "Ķiršu dārzs" – iestudējis kādreizējais Liepājas teātra galevanais režisors Oļģerts Kroders.

Saruna ar režisoru notika pēc viņa jaunākā iestudējuma Valmieras teātrī "Orfejs pazemē" izrādes 2011.gada decembrī Oļģerta Krodera otrajās mājās – kafejnīcā "Rātes vārti" (Kroders: "Labs ēdiens"). Tā atrodas tieši pretī režisora pirmajām mājām, par kurām nu jau desmit gadus kļuvis Valmieras teātris.

Hamlets
Šekspīra "Hamletu" savā radošajā mūžā esat iestudējis četras reizes trijos Latvijas teātros. Kāpēc tik daudz?
Es varētu iestudēt "Hamletu" katru gadu. Ar lielāko prieku. Tāpēc, ka laiks iet uz priekšu, un tur [lugā] viss ir iekšā, katrā laikā var atrast saskaņu.

Ko tad galu galā nozīmē šis hrestomātiskais "būt vai nebūt"?
Pēc manas saprašanas "būt" nozīmē, ja esi spējīgs palikt tāds, kāds tu esi. Tad ir "būt". Ja tu pakļaujies sabiedrības principiem un iekļaujies visā tajā sistēmā, tu jau sevi esi pazaudējis. Bet to es sapratu pavisam nesen, iestudējot pēdējo "Hamletu". Agrāk "būt vai nebūt" bija bišķiņ abstrakts..."

"Kas prāta cienīgāk?" jūsu iestudējumos pārtapis par "Kas cilvēka cienīgāk?" Kāpēc?
Tāpēc, ka "Kas prāta cienīgāk?" skan pārāk racionāli. It kā Hamlets stāvētu un rēķinātu, kā būtu pareizāk...

Pēc jūsu teiktā savulaik Liepājas iestudējumā pilnīgi otrādi sagrozīts Fortinbrasa tēls, kurš ierodas un runā par "jaunu kārtību", ko ievedīs dāņu zemē.
Nekā tamlīdzīga lugā nav, Šekspīram viņš saka: aiznesiet varoņus, un viss.
Bet, ja pie koncepcijas dikti vajag, tad jau tos tekstus var pamainīt... Sevišķi, ja autors ir pirms 500 gadiem miris.

Drusku jau tas ir arī slinkuma pēc. Ja rūpīgi strādā, tad kopdarbā ar aktieri to koncepciju nospēlē...

Jūs savos "Hamleta" iestudējumos tikai uzdodat jautājumus, atbildes nav...
Nav jau ar'. Es varu atbildēt ar klasisko frāzi: mākslas uzdevums nav atbildēt (iesmejas), bet uzdot jautājumus.

Ofēlija
Pēc Freida tur var visādi izspēlēties, dažiem patīk. Esmu redzējis izrādes, kurās viņa paliek šausmīgi seksuāla un rauj kalpiem bikses nost. Faktiski jau arī tā dziesmiņa, ko viņa dzied, tur jau viss ļoti skaidri pateikts. Viņai prāts sajucis, bremzes nestrādā un darbojas instinkti. Nekādu noslēpumu tur nav – meitene kā meitene, ne ar ko neizceļas.

Lugā ir viena ļoti svarīga vieta. Kad Polonijs skaļāk nošņācas vai izelpo, un Hamlets saprot, ka tur kāds ir, viņš prasa Ofēlijai, kur ir tēvs, bet viņa atbild – mājās, un viss sagriežas par 180 grādiem. Tajā brīdī Hamlets saprot, ka Ofēlija nav nekāda Ofēlija, bet tāda pati, kā visi citi.

Tēva gars

Tā ir Hamleta daļa – to nospēlēt. Tad [iestudējot pirmo "Hamletu" Valmieras teātrī] es biju jauns un dumjš un vēl ticēju tekstiem.

Pirmajā iestudējumā bija kaut kāda mistika [pirmajā "Hamleta" iestudējumā Valmieras teātrī tēva gars neparādījās, skanēja tikai balsis]. Ja nevar izdomāt traktējumu, tad taisa visādus trikus. Bet tas triks bija smuks.

Pēdējā iestudējumā [arī Valmieras teātrī] es beidzot sapratu, kas tas tēvs tāds ir – viņš ir tāds pats cūka, kā visi pārējie. Hamlets mātei gan stāsta: bruņinieks, cēls un tā tālāk, bet faktiski viņš bija militārists, kurš visu laiku nodarbojās ar dažādu zemju iekarošanu. Renesanses laikā tas bija cildens darbs, angļi paši visus iekaroja.

Tad jau Šekspīrs nemaz citādi nevarēja traktēt Hamleta tēva tēlu...
Elizabete būtu ielikusi cietumā..  Pēdējā iestudējumā tēvs ir tāds, kāds viņš faktiski ir. Bet viens mīnuss tajā lietā ir. Tagad iznāk, ka Hamlets drusku tāds padumjš, ka viņš šito nesaprot.


Orfejs
Dāmas prasa, kāpēc [Valmieras teātra iestudējumā] Orfejs ir tāds pļur-ļur? Filmā – Marlens Brando... Oriģinālā lugas nosaukums ir "Lejupkāpjošais", un to var saprast visādi. Man liekas, pareizi būtu bijis tulkot "Orfejs kāpj lejup" vai tamlīdzīgi.

Tā luga vispār ir baigi viltīga – lasot man viss šitais pagāja garām, un mēģinot tikai sāku apjēgt: kas tur, sūds, par Orfeju, paskaties, ko cilvēks runā un ko viņš dara – neko, muļļājas! Nekāda Orfeja tur nav. Kāpēc Viljamss viņu tur iebāza? Strinkšķina tikai šito (rāda ka spēlē ģitāru) un kaut kādas amerikāņu dziesmas dzied.

Otrs – kāda velna pēc viņš visu laiku vairās no sievietēm? Tāpēc, ka Viljamss pats ir homoseksuāls, un katrs autors jau [savā darbā] ieliek sevi. Viss. Un attaisnojas, ka gribēja sākt jaunu skaistu dzīvi, kaut gan īstais iemesls, ka viņam sievietes vienkārši nepatīk.

Sarkangalvīte
Luga "Sarkangalvīte un vilks" ir otra jūsu visvairāk iestudētā izrāde – tā uzvesta trīs reizes trijos dažādos teātros (Liepājas, Valmieras un JRT). Kāpēc?
Vienkārši ģeniāla luga bērniem. Nevienu citu,  kur bērni tiešām dzīvo līdzi, es nezinu, tā ir vienīgā luga. Un man šausmīgi patīk provocēt bērnus, lai mātes un skolotājas ģībst. Re, kā pat Tišheizere nebija sapratusi – viņa savam bērnam teikusi: tu ej uz tēātri, tur jāprot uzvesties. Muļķības! Teātrī vajag līdzi dzīvot, nevis uzvesties.

Vecums
Visprecīzāk Sebris pateica. Vienreiz atnāca uz teātri, kaut kas viņam tur bija iesāpējies, un pateica: vecums, tā nu gan ir baigā cūcība...

Vispār jau taisnība...
Bez šubām.
 
Rakstīšana
Rakstīt var visu ko. Man nav iebildumu. Galvenais, ka labi sānāk.

Recenzijas
Recepte ir ļoti vienkārša: pirmā daļa no interneta par autoru (tā tu vari demonstrēt, ka šausmīgi daudz zini, kaut arī viss ir paņemts no interneta), otrā daļa – kas lugā apmēram notiek, un pēdējā, trešā daļa – izrādē piedalās tādi un tādi. Tagad 90% recenziju ir tieši tādas.

Valmiera
Kāpēc atgriezāties Valmierā? Esat taču rīdzinieks.
Ļoti laba pilsēta. Labāka nekā Liepāja. Vienīgais, te nav jūra. Tas ir slikti.
Ja ne pati sausākā, tad viena no sausākajām vietām Latvijā. Šodien visur slapjšs sniegs un lietus, be te nav. Tā ir visu laiku. Visapkārt līst, pat blakus pagastā līst lietus, Valmierā nelīst. Sevišķi centrā.

Rīga pilna krieviem. Valmierā krievu valodu vispār nedzird. Retu reizi. Liepāja jau arī pilna krieviem.

Valmiera laikam ir jūsu pirmā teātra mīlestība?
Ne tik daudz pirmā mīla. Bet pirmā kompānija tiešām bija te, Valmierā – Zariņš, Samauskis... Forša kompānija.

Liepājā tikai pāris [aktieru] bija: Indra [Briķe]., Juris [Bartkevičs], bet to baru kaut kā neizdevās savākt... Varbūt varēja, bet... Pats vainīgs.

Kas tad bija pēdējais piliens, kas lika pamest Liepāju?
Viss ir nejaušība! Absolūti. No Valmieras uz Liepāju... Trijos naktī atbrauca Pūce [Liepājas teātra direktors] un teica: davai, brauc mājās! Trijos naktī atbrauc... Es to uztvēru kā likteņa mājienu.

Rīgā vēl stulbāk. Satieku uz ielas Zagorski un Šoriņu – Zagorskis bija partijas sekretārs, Šoriņš – arodbiedrība: Nāc pie mums! Viņiem tieši tobrīd bija tas juceklis. Ja pinīgi tā, uz ielas, tad laikam tiešām jāiet. Par sliktu nebija, bet bišķi par ilgu – ja skaita galvenā [režisora] un negalvenā posmu, kādi desmit [gadi] sanāk. Ir, ir ilgi.

Un Valmiera?
Sākās ar to, ka te vienkārši kaut ko iestudēja. Tad man apnika šitā braukāšana šurp un turp. Kad iestudēja, tad jau pa nakti ar' tai pašā istabā... Viss jau dzīvē notiek pats no sevis.

Bet tomēr – jābūt arī gatavam tādiem pavērsieniem?
Es vienmēr esmu gatavs.

Arī atteikties no teātra?
Kāpēc ne? Es jau piecpadsmit gadus nodzīvoju bez teātra. Ziemeļos. Nekāda vaina.

Tiešām?
Pirmos trīs gadus bija sūdi līdz ausīm, bet pēdējie desmit, divpadsmit bija ļoti normāli. Vienīgais, ka nebiju mājās. Un medicīniski – vitamīnu trūkums, protams. Tāpēc visiem zobi sāka kustēties. Bet par badu tur nebija [runas], dzīvoja labāk, nekā šite. Pēc kara te pāris gadus bija diezgan tā... [Tur] zives bij' šitā (rāda), brieža gaļa bij' šitā. Dzeramais spirts bija...

Vai "Orfejs" bija jūsu izvēle?
Pats, pats. Latvijā tas ir visos teātros – 99% ir režisora izvēle. Vienu laiku Gruzdovs Džilindžeru mocīja ar visādām muļķībām, bet tas ir reti, un tagad Džilis atkal dara, ko pats grib. Tāpēc viņš brauc uz Liepāju. Jums tagad vajag Džilim pieminekli uzcelt – nebūtu viņa, Liepāja tā lēni...

Kāds ir jūsu dienas režīms Valmierā?
Man nav režīma. Cenšos nonākt pie tā, bet rezultātā es katru dienu kaut kur ap pieciem eju gulēt (smejas). Ar visu to galvas reibšanu... Uz rīta pusi es sāku normāli justies, un tad ir grēks iet gulēt. Vispār naktī labāk – miers...

Pietiek ar teātra māju?
Bišķi par šauru ir. No sākuma bija tā, nekas. Bet kaut ko jau vajag nopirkt, un tad grāmatas nav kur likt, plaukti pilni.

Vai pēc "Orfeja pazemē" būs vēl kāds iestudējums?
Es ceru, ka būs, bet simtprocentīgi neesmu drošs. Varbūt ap Jāņiem. Cerība ir laba lieta (smejas).