Šodien portālā sākam jaunu tēmu: “Pilsētas stils”. Sestdienās vairāku nedēļu garumā piedāvāsim mākslinieka un  pētnieka Valda Mackara sagatvoto ieskatu stilu vēsturē un to  izpausmēs Liepājā.

Stilu secība
Senie grieķi ar savu matemātisko skaidrību tempļu celtniecībā, kurā lietoja līmenisko telpu pārsegumu (koka un marmora bluķu sijas), ir par atskaites punktu vēsturisko stilu attīstībai. Tieši pārseguma veids nošķir stilus un laikmetus.

Stils ir laikmetu pazīmju kopums ar izveidošanās posmu, uzplaukuma laiku un vītumu.

Romieši no grieķiem aizguva rotājumus, ar ko izdaiļot no etruskiem aizgūto pusapaļo (arku, velvju un kupolu) pārsegumu un konstrukcijas, kuras tiem šķita raupjas. Uz Romas impērijas drupām, aizmirstot daudzus iepriekšējos smalkumus, pirmais patiesi internacionālais stils – romānika – pusapaļo pārsegumu paturēja feodāļu piļu vienkāršībā un drūmumā līdzīgo baznīcu būvei, tāpat ar maziem lodziņiem – šaujamlūkām.

Krusta kari atnesa austrumu vēsmas – teltij līdzīgas, vieglas konstrukcijas akmens materiālā. Tā bija gotika, kam drīz vajadzēja vēstīt par augošo pilsētu un amatnieku nozīmi iepretim feodālajai kustībai.

Itāļu pilsētās – valstīs roku darba manufaktūras un tirdzniecība bija sociālais pasūtītājs antīkā mantojuma atdzimšanai – renesansei, lietoja gan griķu līmenisko pārsegumu, gan romiskos kupolus.

Katoliskai reakcijai un absolūtai monarhijai vajadzēja ko iespaidīgu. Baroka ovālais kupols ar iegleznotiem debesu skatiem un sulīgām formām bija atbilstošs.

Franču revolūcijas nojausmās līkās krēslu kājas iztaisnojās, buržuāzija tiecās pēc grieķiskās vienkāršības, klasicisma apaļā kupola un simetrijas. Napoleona impērija tam pievienoja Romas impērijas zeltīto greznību un Ēģiptes motīvus – karagājiena suvenīrus.

19.gs. industrija noņēmās ar iepriekšējo stilu rotājumiem, aiz kuriem dažkārt slēpās metāla sliežu konstrukcijas.

20.gs. jūgends monolīto betona lējumu atradu labu esam (1903), bet jau drīz (1912) Le Korbizjē izdomāja saliekamo dzelzsbetonu un pie reizes konstruktīvismu.

Musolīni, Hitlera un Staļina kulta laika klasicisms balstījās uz pārbaudītām vērtībām. Neieviešot jauninājumus, Staļins aizrāvās ar Bābeles torņa atdarinājumu.

Pēckara pludlīnijām atkal noderēja monolītais betona lējums, bet pēcmodernisma rosolam derēja lēzena pusloka jumtiņš, savukārt augstās tehnoloģijas (HAI-TEH) virziens meklēja aizvien ko jaunu.

Dažkārt interesanti ir arī starpstili (manierisms un rokoko), kas jaunus pārseguma veidus gan nepiedāvā.

Latviešu tauta kā uzvarētāja
Boriss Vipers, kā sveštautietis, asāk saskatīja Latvijas īpašos apstākļus un grāmatā „Mākslas likteņi un vērtības. Esejas” (1940) raksta:
„Bez šaubām, Latvijas teritorijā novēlotā tempā ir noritējusi visa pakāpeniskā Rietumeiropas stilu maiņa. Latvijā ir bijusi sava gotika, renesanse, baroks un klasicisms. Protams, visi šie stili ir Latvijā no ārienes iekļuvuši, svešzemju meistaru atvesti un iepotēti. Vācu celtnieki un tēlnieki liek pamatus šejienes gotikai un renesansei, holandietis vai flāms Sefrēns izplata Latvijā baroka altārtipu, itālieši – Rastrelli un Gvarengi ceļ pilis rokoko un klasicisma stilā. Un tomēr būtu nepareizi, ja mēs šos pieminekļus tikai uzskatītu gluži par svešiem, citzemju elementiem senās Latvijas kultūrā. Rietumeiropas mākslas stili Latvijā dziļi iesakņojās un asimilējās šejienes vidē, pameta te bieži vien provinciālas, tomēr ļoti īpatnējas un izteiksmīgas atspogas. Tāds, tā sakot, ir latviešu mākslas attīstības oficiālais virziens. Tā nav vēl pašu latviešu mākslas vēsture, bet gan to estētisko ietekmju vēsture, kuras latviešu tauta pārdzīvoja pagātnē un kuras tik svarīgas viņas mākslas likteņiem.

Bet līdzās šim ārējam, parādes virzienam ir vēl otrs iekšējs, intīms virziens, kuru līdz pat pēdējam laikam vai nu neievēroja, vai pavisam noklusēja, bet kura paveidi ar katru gadu paliek skaidrāki. Es domāju, tos skulptūras un glezniecības darbus, kas veco latvju meistaru, pašmācekļu darināti. Vēl tagad tie, pa lielākai daļai stipri bojāti, glabājas dažādās provinces baznīcās. 1993. gadā Pieminekļu valdes rīkotā baznīcas mākslas izstādē pirmo reizi redzējām šīs šejienes mākslas vairākus raksturīgus un spilgtus paraugus. Šai pieminekļu grupā ir daži meistarīgi darināti darbi. No skulptūrām minēšu, kaut tikai: Sabiles baznīcas „Krustā Sisto”, Rucavas baznīcas „Praviešus” vai Piltenes baznīcas „Dievmāti”, bet no gleznām – Rendas baznīcas „Pastartiesu”. Bet vai iespējams pilnīgi noteikti un ar pārliecību apgalvot, ka šo anonīmo mākslas darbu autori ir latviešu kokgriezēji un gleznotāji? Atgādināšu, pirmkārt, Einhorna ziņas no XVII gs. vidus. Viņš stāsta, ka latviešu kokgriezēju ražojumi ir bijuši tālu pazīstami un bieži vien prasmes ziņā vērtīgāki par ārzemju speciālistu darbiem. Bez tam, vēl uz dažiem minētās grupas pieminekļiem sastopami uzraksti latvieši valodā, kas noteikti pierāda viņu latviskumu. Tomēr galveno atbalstu vērtējumam sniedz gluži īpatnējais stilistiskais raksturs, kas visas šis statujas un gleznas apvieno kopējā mākslinieciskā saimē. Gandrīz visas tās radušās XVII vai XVIII gs. Un tiešām, tajās vērojamas bieži tikko tveramas, novēlotas renesanses vai baroka atskaņas. Bet līdzās šai savai laikmeta atspogai te vienmēr izpaužas arī gotikas elements, pie kam, tā nav vienveidīga gotika, bet gan dīvains juceklis, kas, piemēram, savieno agrās gotikas samērus ar gotikas ekspresiju. Un visu šo atspogu rotaļu pārvalda, pakļauj sev stilistiska koncepcija, kas nepieder nedz gotikai, nedz barokam, bet gan dzīvo no senām tautas tradīcijām un ir saglabājusi zemnieku amatniecības ornamentālo raksturu. Tautas mākslas atšķirība, no tās saucamās „augstās” mākslas, ir tieši tā, ka tautas māksla aug it kā ārpus laika, ārpus stilu vēsturiskās secības, ka tai nav vecuma. Senās, gandrīz mistiskās tradīcijas tā apvieno ar tagadnes elementiem, naturālisms te, dīvainā kārtā, mīt līdzās stilizācijai. Tieši šo tautas stilu, šo brīnišķo naivumu un gudrības sintēzi , kas tik īpatnēja zemniekam, sastapsim Rucavas „Mozus” tēlā vai Piltenes „Dievmātē”. Tamdēļ arī iedrošinos apgalvota, ka viņu autori bijuši latviešu kokgriezēji. Jo vairāk mums tiesības to darīt tādēļ, ka tās īpatnības, kas rada Rucavas statuju un Rendas gleznas stilistisko pamatni, neizmirst līdz ar seno latviešu amatniecību, bet atdzimst latvju jaunajā mākslā, ir atkal atrodamas daudzu mūslaiku latviešu mākslinieku skulptūrās, glezniecībā un grafikā.

Kāds tad nu slēdziens izriet no šim novērojumiem? Slēdziens, kas pirmajā mirklī liekas dīvains, ir tas, ka latviešu mākslai ir divi vecumi. Viens vecums ir nobriedis, ārējiem iespaidiem bagāts, straujā tempā pārdzīvots, pastāvīgi skarot rietumu un austrumu kultūras. Bet otrs vecums ir svaigs un naivs, uzglabājis visu neskarto tautas tradīcijas spēku, gatavs sākt jaunu vēsturiskas attīstības gaitu. Un šai divējā vecumā slēpjas varena ierosa latvju mākslai, tās cerība uz gaišu nākotni. Pretēji tautām, kuru radītāju enerģija jau izsīkusi vai arī attīstības gaita ir novēlota, latviešu tautai, soļojot līdzi laikmetam un, pie tam, nezaudējot sakarus ar senajām tradīcijām, no modernās kultūras krīzes jāiznāk kā uzvarētājai.”

Niklāvs Strunke savā „Emigrācijas grāmatā” (1971, Daugava, Stokholma) runā pat par latviešu tautas svēto garu:

"Māksliniekam ir jābūt nedalītam no savas tautas, tad viņa māksla top apveltīta ar savas tautas svēto garu.”

Manierisms
„Manierisms (mannierism) – no renesanse izveidojies mākslas stils, kam bija raksturīga samākslotība, formas izsmalcinātība un virtuoza tehnika. Manierismas parādījās Itālijā 16.gs. kā protests pret dižrenesansi. Pirmās nepārprotamās manierisma pazīmes bija atrodamas Ticiana gleznā „Pāvests Pāvils III ar Aleksandro un Otavio Farnēzēm” (1546), bet viņa „Kristus kronēšana ar ērkšķu vainagu” (ap 1570) bija jau pilnīgi manierisma stilā.

Lielu ieguldījumu manierisma izveidē deva arī Dž.B.Roso, J.Tintoreto, Parmindžanīno, Pontorma un Dž.Arcimbaldi. Vēlāk manierisms izplatījās Francijā, Nīderlandē, Anglijā un citās Eiropas valstīs. Ļoti populārs manierisms bija Spānijā, kur strādāja El Greko (tiesa, El Greko daiļrade bija tik savdabīga, ka viņu nav iespējams pieskaitīt vienam noteiktam mākslas virzienam).

Latvijā manierisms ieviesās 16.gs. otrajā pusē un 17.gs. sākumā. Tās vērojams Kuldīgā, Sv. Katrīnas baznīcā (1672.), Usmas baznīcā (1703) un Rīgas Melngalvju namā, Rīgas Doma kanceles kokgriezumos (1641). Mūsdienās manierismu uztver kā pārejas stilu no renesanses uz baroku.”
Tā skaidri un kodolīgi Jūlija Andersona grāmatā „Mākslas un kultūras vārdnīca ar interneta atslēgvārdiem” (Zvaigzne ABC, 2011).

Latvijas robežās piemināmi vēl daži manierisma paraugi, to vidū nesen atjaunotais Bauskas rātsnams ar koķetu tornīti jumta vidū un no renesanse mantoto līmenisko telpu pārsegumu – griezumiem rotātu koka siju un starpsiju režģi – pretstatā gotiskām vai romāniskām velvēm. Manierisma dīvainos kruzuļos pazūd formas un uzbūves skaidrība, piemēram, Dobeles baznīcā redzamajā Drahenfelsam veltītā piemiņas zīmē (epitāfijā).

Žilbst acis vērojot Melngalvja nama galvenās fasādes daudzās detaļas un rotājumus, izlocījumus, bet liepājniekiem ikdienā apskatāma daļa no šīs greznības – Merkūra statuja Lielā ielā pie finansu iestādes logiem – 19.gs. beigās Vācijā atlietās figūras kopija.

Ar ko vēl iezīmīgs 16.gs.? Liepājai vēl nav pilsētas tiesību, ir miris teātra tēvs Šekspīrs, sirreālisma aizsācējs Bošs (Heronymus Bosch), arī Jānis Brismīgais (Ivans Bargais) ir miris, bet Japāna nu ir centralizēta valsts, māksla izspraucas no klosteru šaurības un tiek noformulēts abstraktās kompozīcijas princips. Eiropā tiek drukātas avīzes un modes lapas.

Drumstalas
17.gadsimtā Liepājai Kurzemes hercogs un Polijas karalis dāvā pilsētas tiesības (1626), 1666. gadā nodeg Londona, tai pašā gadā Rīgas vidū, sagāžot vienu namu un nositot astoņus cilvēkus, sabrūk viduslaicīgais Pētera baznīcas tornis, seko ķezas ar jaunā torņa celšanu.

Liepājā manierisma mākslas drumstalas atklājas skopi un pamazām: dīvaini izlocītas metāla eņģītes Annas baznīcas torņa priekštelpas sānu durtiņās, Annas baznīcas vācu draudzes bikts sola eņģeļu galviņu vaigu nošļukumā, kas stilam raksturīgs, tāpat kokā grieztie rotājumi starpstilu nenoteiktībā.

Laikmeta atblāzma Šrēdera savrupnama, kurā apmetās Zviedrijas karalis Kārlis XII, rietumu fasādes (pret Bāriņu ielu) logu ritmā un vēl Pumpura ielas 5. numura gala fasādes (1703) siluetā, kas manierīgs saskatāms jeb atrodams.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.