Turpinot iepazīt stilus un to izpausmes Liepājas arhitektūrā, sērijas nākamais stāsts, kas veltīts barokam.

Itāļu vārdiņš „barocco” apzīmē kruzuļainu, izliektu gliemežvāku. Stils radās Itālijā 16. gs. beigās kā dabisks renesanses turpinājums – bez iepriekšējā noliegšanas, akcentējot dinamiku formās, krāsās un rotājumā.

Raksturīgs kvadrātam tuvs taisnstūris un aplim tuvs ovāls (arī celtņu kupols) – tas vairo dinamiku, arī formu sulīgums, vijīgums, skruļļi, liekto līniju nemierīgais ritms un diagonālās kompozīcijas. Taisnu lineālu nav kur pielikt.

Pītera Paula Rubensa mākslā miesa veļas pāri gleznu rāmjiem, daudz koši sarkana auduma kroku, sāniska „pagraba” gaisma ar plašām tumšām ēnām, uz kuru fona izceļas izgaismotās detaļas.

Baroka stila sociālais pasūtītājs ir absolūtā monarhija un katoliskā reakcija. Pompozā baroka varenumam un greznumam ir jāapliecina varas vīru spēks un nozīme.

Baroks dēvēts arī par jezuītu stilu, Francijā arī par Ludviķa XIII un Ludviķa XIV stilu.

Šā laika Itālijas dievnamu sienas un pārsegumi, nojaucot arhitektūras loģiku, dinamiski izliekti. Efektīgais apgaismojums, zeltījums, gleznojumi, kas optiski paplašina telpu, bagātīgais plastiskais rotājums, jutekliskā līmenī baznīcēnus pacilāja vai pat aizgrāba. Teiktais attiecināms arī uz baroka mūziku. Īpaši šeit pieminama Johana Sebastiana Baha, dēvēta par 5. evaņģelistu, polifonā daiļrade. Baha sacerējumus pasūtīja un klausījās gan katoļi, gan protestanti.

Valdnieku varenības izpausmei tika veidoti iespaidīgi pilsētbūvnieciski, piļu, savrupnamu un parku ansambļi. Versaļas pils te zīmīgs piemērs. Simetriski stādītie, koptie, figurāli apcirptie apstādījumi, dēvēti par „franču parku”, pretstatā „angļu” – brīvajiem, neskartu dabu atgādinošajiem.
Tālāk no Itālijas baroks sastop vietējo tradīciju pretestību, tiek pieņemts ar novēlošanos un savdabīgā, vienkāršotā veidā. Kā liekto, finierēto, intarsijām un bronzas uzlikumiem un telpiski bagātiem kokgriezumiem rotāto mēbeļu – stila pērļu – kariķējums ir latviešu zemnieku 18. gadsimta līkkāju galdi.

Kuršu krāsas

Kuršu skarbās un savrupās formas un iemīļotais sarkanais – melnais krāsu salikums (Bārtas brunčos, hercogistes un Kuldīgas karogos, melni darvoto bezlogu noliktavās un to sarkanīgajos kārniņu jumtos) iederas šā stila ietvaros.

Vietējos apstākļus pētījis un grāmatā „Latvijas māksla baroka laikmetā” (1937) apraksta Boriss Vipers: „(..) Latvijas mākslā parasti izšķir trīs slāņus, kuros noteikti izpaužas nacionālais latviskais raksturs: latviešu cilšu aizvēstures mākslu, Latvijas Tautas mākslu, kas uzglabājusies galvenokārt pēdējos divos, trijos gadsimteņos, un jaunāko latviešu mākslu, apmēram kopš 19. gadsimteņa vidus. Bet starp šiem trim slāņiem un pa daļai blakus tiem bija tomēr vēl viens, ceturtais slānis, kas atstājis visredzamākās pēdas un tomēr ir vismazāk izpētīts: es domāju par to vēsturisko mākslu, kas izveidojās Latvijas zemē laikmetā, kad latviešu tautu nomāca svešas varas. Šī Latvijas vēsturiskā māksla pārdzīvojusi secīgu stilu maiņu, kas lielākā vai mazākā mērā, bieži ar ievērojamu nokavēšanos, atspulgo vispārējo mākslas evolūciju.

(..) mākslas formu rustikālizācijas process notiek tad, kad stila tradīcijas un elementi pāriet no vienas tautas pie citas, (..) vai arī no viena sabiedrības slāņa pie otra. Formas vienkāršojas un vispārinājas, motīvos gūst pārsvaru tipiskās īpašības, telpiskus kontrastus nomaina ritms plaknē. Bet ja šis process liecina par neapšaubāmu deformāciju, varbūt pat vēsturiskā stila izķēmošanu, tad tomēr to nekādā gadījumā nevar saukt par panīkšanu. Saskaroties ar vēsturiskiem stiliem, provinciālās mākslas formas katru reizi iegūst zināmu paņēmienu un motīvu krājumu, kas savukārt, saplūzdami ar gadsimteņu vecajām tautas amatniecības tradīcijām, pakāpeniski izveido savā ziņā nacionālu mākslas dialektu. Tas vēl nav stils, bet it kā oriģināla, patstāvīga stila potence.

(..) Vispirms jāatzīmē īpašības, ko mēs jau izcēlām latviešu ornāmentikā kā būtisku – savrūpdzīve atsevišķās saimniecības, – īpašība, ko vēl vairāk pasvītro savrūpēku ārkārtīga daudzveidība: nams, istaba, klēts, rija utt. – katram celtnes tipam saskaņā ar tā dzīves prasībām ir sava specifiska, tektoniska forma. Tāpat kā ornāmentikā arī latviešu koka celtniecība nepazīst nedz subordinētāju kompozīciju, nedz atsevišķu elementu pilnīgu saplūšanu organiskā ansamblī. Arī šeit runa ir galvenā kārtā par neatkarīgu, noslēgtu daļu koordināciju. Tie paši principi dominē arī katras atsevišķas celtnes kompozīcijā.

(..) Latviešu zemnieku celtniecības īpatnība parādās vēl spilgtāk, ja mēs tuvojamies tai no ārējo masu kompozīcijas viedokļa. Piemēram, duras acīs, ka trūkst ēkas fasādes, ka nav uzsvērta galvenā, frontālā puse, kas, piemēram, tik raksturīgs krievu zemnieka mājai – latviešu zemnieku mājas saturs vērsts it kā vairāk uz iekšieni, nekā uz ārieni. Tomēr fasādes trūkums nekādā ziņā nesaistās ar tieksmi pēc masu simetriska līdzsvarojuma.

(..) Galvenā nozīme ārējo masu apvienojumā, celtnes saplūdumā ar zemi un apkārtējo ainavu pieder jumtam. Te latviešu tektoniskās koncepcijas īpatnība izpaužas sevišķi spilgti. (..) Jau pats par sevi četrslīpu salmu segums, ar biezo un smago masu, kas mīksti nokarājas uz leju, piešķir celtnei virspusēju noslēgtību, it kā sakausē ar zemes virsu kā toņa, tā arī virsmas ziņā. Šo savdabīgo efektu vēl pastiprina latviešu zemnieka kaisle lietāt visāda veida nojumes, paspārnes un jumta pārlaidumus vai augšstāvu paplašinājumus, pie kam šo pārlaidumu sakārtojumā parasti nav ievērota nedz simetriska, nedz tektoniska secība. Lai šo nojumu varianti būtu kādi būdami (ar balstiem vai bez tiem), rezultātā rodas viens un tas pats savdabīgais efekts – konstrukcija it kā no augšas lejup, kur slodze stiprāka par balstu, kur aktīvā, dinamiskā enerģija koncentrēta celtnes augšdaļā.”

Tiktāl Boriss Vipers.

Tirgotāji un kuģu īpašnieki

Kurzemes hercogistē (kur hercogs ieguvis laicīgā valdnieka kroni, atsakoties no ordeņa mestra goda, katoļticības un atturības) katoļi nespēj būt noteicēji. Ketleru hercogu dinastija vāja – bez iespējām diktēt stilu. Un tā nu smilšainā Liepājā lietas un stilu bīda tirgotāji un kuģu īpašnieki, būvējot preču noliktavas izraktā kanāla krastā, vai arī nostāk – savā pagalmā vai kā lepna savrupnama pagrabstāvu. Drošības labad, lai ārdurvis nevarētu uzlauzt ieskrienoties ar baļķi, pie tām veda ārējās kāpnes ar platformiņu durvju priekšā.

Ārdurvis – vienīgais nama rotājums, vai nu ar barokālu pildiņu kā Vācu baznīcas ārdurvīs vēl redzams, vai kokā grieztiem barokāliem skruļļiem pie virsdurvju gaismas lodziņa. Šādu Liepājai raksturīgu piedurvju rotājuma nav ne Ventspilī, ne Kuldīgā, ne Klaipēdā. Šis skrullis tāda pilsētas zīme, kura neiznīkst laikmetam beidzoties.

Cita pilsētas savdabība iekštelpās – apgleznoti baļķi un griestu dēļi – atklājas te vienā, te citā namā zem apmetuma. Ārtelpā maigi dinamisku sajūtu veido mazo holandiešu ķieģeļu mūrējums, kurš pārziests ar plānu kaļķa javas kārtiņu, kā tas redzams „Asajā stūrītī” Lielās un Pasta ielas stūrī. Stūra namam, kur bijis Liepājas vācu „Zelta jaunatnes” iemīļots krodziņš, sākotnējās ārējās kāpnes ir zudušas, bet ir saglabājies mansarda jumts ar diviem dažādiem slīpējumiem. Šīs jumta formas ieviesējs ir franču arhitekts Mansārs (Mansarde). Dinamiskai jumta formai ir arī kāds praktisks iemesls – Francijā namīpašuma nodoklis noteikts pēc ielas fasādē esošo logu skaita, bet jumta logi netika ieskaitīti.

Barokāli izliektajā Stendera ielā, kur satekas vietās ar citām ielām veidojas mazi trijstūra laukumiņi pārveidotā veidā saglabājušies vairāki seni nami un viena noliktava. Šīs ielas namu sākotnējo veidolu centušies atšifrēt arhitektūras arheologs Juris Zviedrāns un arhitekts Uldis Maisiņš, kura centieni paša rātskunga Stendera namam (Stendera ielā 11) atjaunot ārējās kāpnes apskatāmi dabā.

Ja par 300 gadu vecā (Sēfrensa jaunāka un viņa skolnieku darinātā) Annas baznīcas altāra barokālumu (kurš sākotnēji arī atradies atbilstošā koka celtnē ar apgleznotām dēļu velvēm) nav nekādu šaubu, tad par Vācu (Trīsvienības) baznīcas stilisko piederību vēl var strīdēties.

B.Vipers raksta: „(..) Daudz vēlāku un grandiozāku šīs ziemeļbaroka koncepcijas iedvesmojumu dod Trīsvienības baznīca Liepājā. Baznīca dibināta 1742. gadā, iesvētīta 1758. gadā. (..) Plānā Trīsvienības baznīca pieslienas tam vēlā baroka raksturīgajam tipam, kur apvienojas gareniskās un centriskās tendences. (..) Sākotnējā projektā šo plāna centrisko dabu pasvītroja vēl ieejas no visām četrām pusēm. Baznīcas jomus sadala korintiešu kolonnas pa 6 katrā pusē. To augstie, šaurie samēri, tāpat kā velvju pacilumi, piešķir visai iekštelpai stingru, mazliet gotisku nokrāsu, kas nemaz nesaskan ar krāšņo iekārtu vēlā baroka stilā.

Arī baznīcas ārējās masas ieturētas stingrās formās, kur baroka elementi pakļāvušies neapšaubāmai klasicisma ietekmei. Plakani pilastri, kuriem sākotnējais projekts paredzēja ornāmentālu izgreznojumu, sadala ārējās sienas. Raksturīgi, ka fasādē pilnīgi trūkst barokam tik īpatnējo plakņu izliekumu un dinamiskā masu pieauguma (pilastrs, puskolonna, kolonna). Klasicisma pieskaņa izpaužas arī balustrādē, kas vaiņago sienu, paslēpj jumta formu un pasvītro horizontālo virzienu. Baznīcas cēlēja klasicistiskās simpātijas izpaudušās arī tornī, kur skaidri atdalīti stāvi secīgi samazinās augšup un kur klasicisma iemīļotie dekoratīvie motīvi (vāzes, vītnes, lāseņi) savienojas ar barokālām volūtām. Šo baroka un klasicisma apvienojumu komplicē vēl vairāk nepārprotama lokālu stilistisku tradīciju ietekme. Tās vispirms meklējamas ārējo masu kompaktajā un plakanajā traktējumā, tāpat logu formātos un sagrupējumā. Tiesa gan, logu ierāmējumi darināti Rietumeiropas baroka garā. Bet tajā pašā laikā rāmja attieksmei pret iekšējo logu siluetu piemīt savdabīga lokāla piegarša, kas stipri atšķiras no vēsturiskā baroka paņēmieniem. Vēl vairāk tas sakāms par logu sagrupējumu, kas novietoti augstu un tuvu viens otram: tornī gar vienu vertikālu asi, baznīcas jomā – bez dzegas, kas atdala stāvus it kā tie peldētu savrūp abstraktajā sienas plaknē.”

Līdzīgs logu kārtojums redzams Svētupes (Šventājas) baznīciņā.

17. un 18. gadsimta baroka iespaids atrodams arī vēlāko gadsimtu ritējumā vairākos neobaroka viļņos, gan 19.gadsimta stilu atdarinājumos un sajaukumos, gan 20.gadsimta pompozuma meklējumos.

Baroka laiks ienes izmaiņas mēbeļu klāstā, skapis beidzot ir svarīgāks par lādēm un lādītēm.

Apģērbā formu sulīgums tiek panākts ar vidukļa iežņaugšanu korsetē.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.