Kopš 4.februāra galerijā "Romas dārzs" skatāma latviešu jaunās mākslinieces Madaras Neikenas personālizstāde "Virs horizonta". Pēc izstādes atklāšanas portāls irliepaja.lv aicināja mākslinieci uz sarunu.

Kāds bija izstādes ceļš līdz Liepājai un galerijai "Romas dārzs"?
Izstādi veidot mani negaidīti uzaicināja galerijas vadītāja Diāna Adamaite. Iepriekš man nebija nekas zināms par šo galeriju Liepājā. Arī laika sprīdis izdomāt, vai vēlos izstādīt, bija gaužām īss. Kad piekritu šim piedāvājumam, pat nezināju, kādas būs telpas. Kad apskatīju, tās šķita neparastas. Bija jādomā, kā izkārtošu darbus izstāžu telpā, ņemot vērā visus parametrus.


Foto: Galerija Romas dārzs.


Šī ir jūsu pirmā personālizstāde Liepājā, bet varbūt jums iepriekš ir bijusi kāda saikne ar Liepāju?
Jā, šī ir pirmā solo izstāde Liepājā. Iepriekš, pirms 12 gadiem, esmu piedalījusies plenērā.

Liepāja bija man atklājums, it sevišķi piejūra un Liepājas arhitektūra. Biju sajūsmā.

Redzams, ka gadu gaitā ir daudz kas izmainījies, atjaunots, labiekārtots vai uzcelts jauns. Un stiprs vējš ir joprojām.

Viens no jūsu iedvesmas avotiem ir jūra. Ar ko tieši tā jūs uzrunā?
Jūra ir bijusi tā, kas mani iedvesmojusi gleznot. Ar tās mainīgumu,  plašumu un bezgalību. Jūra reizē atņem spēku un rada to no jauna. Gar jūru ejot, ir sajūta, ka var iet un iet bez apstājas.


Foto: Galerija Romas dārzs.


Kas vēl spēj jūs iedvesmot gleznošanai?
Jāteic, ka iedvesmu nav īsti vērts meklēt. Galvenais ir sākt gleznot. Jo iedvesmu nevar tik viegli sagaidīt.


Iedvesma rodas gleznošanas procesā, arī pētot vidi apkārt un daudz staigājot. Reizumis klausoties mūziku, tā palīdz gleznošanas procesā.


Kādu mūziku labprāt klausāties, kad gleznojat?
Mūziku klausos, atkarībā no noskaņojuma un piemērotības. Gleznojot, vairāk piemērota instrumentālā mūzika. Piemēram, Philip Glass, Max Richter, Sigur Rós, Jose Gonzalez.

Jūsu izstādes darbos un nosaukumā figurē horizonts. Kāpēc tas jums ir tik svarīgs?
Kopumā nosaukumam nav tik būtiska nozīme, galvenais ir noskaņa. Līdzīgi kā mūzika, arī glezna ir jānoskaņo. Izvērtējot darbus kopumā, nonācu pie atslēgas vārdiem, kas, manuprāt, raksturo šos darbus. Darbos horizonts gan ir, gan nav.


Foto: Galerija Romas dārzs.


Kāpēc priekšroku dodat minimālismam un abstraktai, nevis akadēmiski reālistiskai gleznošanas manierei?
Nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo, mācoties gan Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mākslas Akadēmijā, gleznots ir gandrīz viss. Gan apzināti abstrakts, gan reālistisks, kā arī gleznotas muzejā vecmeistaru darbu kopijas. Kopumā jāteic, ka

man nav nekāda sakara ar abstraktu glezniecību, lai arī var rasties šāds iespaids.

Šeit nu varu raksturot procesu, kādā gleznoju. Dodos dabā gleznot ar visiem nepieciešamajiem instrumentiem. Izvēlos vietu, ko gleznot, dažkārt fragmentējot redzamo apkārtni, piemēram, zemes pleķi vai debess juma kādu gabalu.


Foto: Galrija Romas dārzs.


Attēls jeb redzētais, acu priekšā gleznojot, tiek reducēts, notiek atteikšanās no liekā. Dabu izlaižu caur sevi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Glezniecībā man svarīga nozīme ir triepiena vieliskumam un krāsu attiecībām.

Kur jums iepriekš vēl bijušas personālizstādes un kura no tām pašai palikusi spilgtākā atmiņā?
Solo izstādes ir bijušas Rīgā, Jūrmalā, Madonā, Dobelē, Siguldā. Katra personālizstāde bijusi ar atšķirīgu procesu. Grūti izcelt vienu. Apjoma ziņā lielākā bija Madonā.

Nosacīti par personālizstādi varu nosaukt arī izstādi Ravennā, Itālijā. Tur tiešām

ceļojums līdz Ravennai izvērtās izaicinošs un satraucošs. Pilotu streika dēļ.

Bija jāmaina maršruts, lai nokļūtu galapunktā, jāpārsēžas trīs lidmašīnās un vilcienā, lai nokļūtu līdz pašai Ravennai. Vienā virzienā bija paredzēts piecu stundu brauciens, bet tas izvērtās 24 stundas ilgs. Pieredzētais mazināja vēlēšanos turpmāk ceļot tik tālu ar gleznu izstādi.


Foto: Galrija Romas dārzs.


Pastāstiet par sevi mazliet – esat rīdziniece? Kā nonācāt līdz glezniecībai? Kurus saucat par saviem skolotājiem?
Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Līdz glezniecībai nonācu soli pa solim. Tie bija zīmēšanas, gleznošanas, arī tekstila mākslas pulciņi.


Savu nozīmi radījusi arī mūzikas skola, lai arī jāteic, ka negāja viegli, it sevišķi ar solfedžo diktātu rakstīšanu.

Vēlāk iestājos Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Mākslas akadēmijā skolotāji ir bijuši vairāki, domāju, katrs ir atstājis iespaidu.

Vai ir kāds mākslinieks, kuru apbrīnojat?
Nav man tāda viena mākslinieka, ko apbrīnoju, tie noteikti ir vairāki. Varētu teikt, tie ir atsevišķi  autoru darbi, kurus apbrīnoju. Sākot no renesanses līdz mūsdienām.


Foto: Galrija Romas dārzs.


Varbūt varat nosaukt dažus?
Jāatzīst, nosaukumus ne visiem redzētajiem darbiem atceros. Attēli ir saglabājušies redzes atmiņā.


Vislabāk palikušas atmiņā gleznas un izstādes, kuras skatītas klātienē. Piemēram, Parīzes Oranžērijā lielformāta Kloda Monē ūdensrožu sienas gleznojumi. Atminos izstādi 2006. gadā Jānim Pauļukam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tur redzētie viņa jūras tematikas gleznojumi tobrīd man šķita iespaidīgi. Tas, protams, nav viss.


Vai bez glezniecības jums vēl kas ir tikpat svarīgs?
Domāju, ka tas arī ir būtiskais – glezniecība. Rādīs laiks, vai ir kas vēl svarīgāks.


Izstāde "Virs horizonta" galerijā "Romas dārzs", Zivju ielā 3, būs apskatāma līdz 30.aprīlim.