"Visas tās prasmes, kas iekrājušās trīsdesmit gadu laikā strādājot, ir redzamas šajā izstādē," portālam irliepaja.lv stāsta māksliniece un dizainere Ināra Liepa, kuras pārsteidzošā personālizstāde "Laika spēles" durvis vēra aizvadītās nedēļas nogalē.

Izstādē lnāra Liepa rāda gan savas leļļu mākslas, gan dizaineres prasmes. Mākslas akadēmiju viņa beigusi tieši kā dizainere interjeriste, un, ienākot izstāžu telpā, uzreiz ir skaidrs, ka ekspozīciju veidojis profesionālis.

Ināra Liepa: "Scenogrāfija un izstāžu iekārtošana ir mans pamatdarbs, esmu arī izstāžu kuratore."

Veltīts Ukrainai
Pirmais, kas piesaista uzmanību, ir kinētiskā balti tērpto leļļu grupa pie zāles gala sienas un meditatīvā mūzika, kas skan telpā.

"Šī gaismas deja ir mans pēdējais darbs, veidots īpaši šai zālei, un es to esmu veltījusi Ukrainai. Es gribētu, lai šeit cilvēki uz mirkli gūst dvēseles mieru no sāpēm, satraukuma, kas mūs pārņem, domājot par karu. Tā ir arī piemiņa visām tām dvēselītēm, kuras ir sistas, izmocītas, izvarotas, mirušas."

Kompozīciju Inārai veidot palīdzējis vīrs – Uldis Liepa. Tieši viņš gādājis par izstādes tehniskajām lietām: gaismu, mūziku, kustību.

Nevis lelles, bet apģērbtas skulptūras
Izstāde nosacīti sadalīta zonās – pirmajā ir lelles, lai gan māksliniece šo vārdu lieto nelabprāt, jo "tās ir figurālās skulptūras, kas ir apģērbtas". Arī profesionālās leļļu mākslas pamatā ir tēlniecība, tikai – apģērbta.

Ināra Liepa: "Pirmais, kurš ieģērba tilla svārciņos savu slaveno bronzas "Balerīnu", bija Edgars Degā, un mēs to uzskatām par aizsākumu, jo pēc tam arī citi mākslinieki sāka veidot skulptūras un tās apģērbt."

Ināras Liepas leļļu skulptūras veidotas no lejamās masas, ko sauc akrilīts. Vispirms gan skulptūra top plastilīnā, tad tā tiek atlieta ģipsī un tikai tad īstajā materiālā.

Tēli paši atrod mākslinieci
Kā rodas tēli?

Ināra Liepa: "Dažreiz tie ir vizuāli tēli no kādas filmas vai teātra izrādes, kas asociatīvi saglabājušies zemapziņā, un kādā brīdī ataust atmiņā pat nesaistīti ar šiem notikumiem.

Tad es eju uz darbnīcu, izveidoju ķermeni, un viņš man saka, kas gribētu būt."

Arī leļļu ģērbšanas process notiek līdzīgi.

Ināra Liepa: "Lupatiņas pašas nāk man pretī, atrod mani. Man darbnīcā ir ļoti daudz maisu un kastes un ar materiāliem, un, kad es ieraugu kādu kombināciju, sāku spēlēties, līdz tas viss ir sublimējies kādā tēlā."

Interesanti, ka māksliniece bērnībā nav spēlējusies ar lellēm.

Ināra Liepa: "Es spēlējos ar dažādiem dabas materiāliem, lietām, papīriem. Man ir bijis daudz rotaļlietu, piemēram, atmiņā palicis liels koka sienāzis. Bija arī lelle gandrīz manā augumā, taču es neatceros, ka būtu spēlējusies ar lellēm. Man patika spēlēt cirku, veidot skatuves, varētu teikt – scenogrāfiju."

Savienot lelles un lietas
Kāpēc "Laika spēles"?

Ināra Liepa: "Es spēlējos ar laiku. Man ļoti patīk savienot mūsdienās izgatavotu skulptūru ar kādu lietu no manas kolekcijas – manā ceļojošajā leļļu mākslas muzejā ir ļoti plaša antīko leļļu un dažādu sadzīves priekšmetu kolekcija, un tu vari paņemt kādu priekšmetu un tad skatīties, kas ar ko savienojas. Piemēram, šai lellei rokās ir 19.gadsimta sākuma zīdaiņa krekliņš."

Meditatīvais objekts, ko nosacīti varētu saukt par gaismas deju, ir Ināras Liepas veltījums ukraiņu tautai. Foto: irliepaja.lv.

"Laika spēļu" ekspozīcijā viena no nosacītajām zonām atvēlēta tieši ceļojošajam leļļu mākslas muzejam – šajā izstādē tie ir nelieli, atvērti koferīši ar dažādām asamblāžām – trīsdimensionāliem stāstiem, kurus māksliniece veidojusi, izmantojot priekšmetus no savas kolekcijas. Šo priekšmetu vidū ir ne tikai skaidām pildīts Pirmā pasaules kara laika lācītis vai viņa pēctecis – Tedijlācis – un citas populāras rūpnieciski ražotas rotaļlietas, bet arī leļļu muzeja "krusttēva" Imanta Ziedoņa muzejam dāvinātais baltais lupatu zaķītis un pat pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Liepājas pilsētas pamatskolas skolnieces liecība.

Bez nosaukuma
Stāstus veidojot, māksliniece reizē ir gan dramaturģe, gan režisore, gan scenogrāfe. Tomēr Ināra Liepa savām kompozīcijām nav devusi nosaukumus – lai katrs skatītājs pats izdomā,

vai divi neandertāliešu bari ar vālēm rokās ir veltījums nesenajām vakseru un antivakseru cīņām,

vai kas cits. Kompozīcija atrodas nosacītajā "puiku zonā", kur māksliniece spēlējusies arī ar alvas zaldātiņiem un rotaļu ieročiem, kuriem pēc viņas domām vieta ir vienīgi smilšu kastē.

Vienu no kolāžām ar senu fotogrāfiju, kurā redzami trīs bērni, papildina sudraba čiekuri, fejas un trīs atslēdziņas.

Ināra Liepa: "Es gribētu, lai katram ir savs stāsts, bet manējais ir, ka bērni ar šīm atslēdziņām atslēdz savu fantāzijas pasauli, kur var pabūt, kur ir fejas, ar kurām var spēlēties."

Vienu izstāžu telpas sienu aizņem kolāžas, kuru pamatā ir palielinātas senas pastkartes, daļu no tām, kas uz Liepāju atceļojusi no Emīla Dārziņa "Melanholiskajam valsim" veltītās izstādes, klāj viegls tills, vēl vairāk liekot izjust "Laika spēles".

Pārdaugavas meitene
Ināra Liepa ir dzimusi rīdziniece, beigusi Mākslas akadēmiju, ir Dizaineru savienības biedre, un, kā pati saka, ir Pārdaugavas meitene. Tāpēc ir ļoti priecīga, ka nupat atkal sākusi pukstēt Āgenskalna sirds – vēsturiskais tirgus, kuru atjaunojuši brāļi Dambergi. Ināra Liepa priecājas arī par Liepājas atjaunotajiem namiem, īpaši iespaidīgo Hoijeres kundzes viesu namu, un arī pati šobrīd strādā ar līdzīgu vēsturisku interjeru, kā arī veido ekspozīciju Ungurmuižā.

"Laika spēles" mākslas galerijā "Romas dārzs" apskatāmas līdz 31. jūlijam.

Izstādi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu organizējis nodibinājums "Leļļu mākslas muzejs".