Herberts Laukšteins savulaik atteicies no karjeras starptautiskā biznesā par labu ģimenei. Tagad viņa vadītais Liepājas teātris izlauzies starptautiskā arēnā.

Par to raksta laikraksta "Dienas Bizness" žurnāliste Vēsma Lēvalde.

Vienīgais pašvaldības teātris Latvijā kļuvis eksportspējīgs – izrāde Stavangera iekļauta festivāla Wiener Festwochen programmā, pārrunas notiek par teātra viesizrādēm Baltkrievijā, Vācijā, Beļģijā, Francijā un Itālijā. Eksports teātrim, tāpat kā ražotājam, nepieciešams ierobežotā vietējā tirgus dēļ, atzīst H.Laukšteins. Sarunā ar DB Liepājas teātra direktors atklāj, ka visu mūžu bijis centīgs, mērķtiecīgs un dzīvojis pēc principa – vai nu līderos, vai arī – nav vērts. No dimantu zemes Jakutijas, romantiskās Parīzes, ambiciozās Maskavas un atsvešinātās Viļņas viņš atgriezies mazajā Liepājā, lai kļūtu par "teicamnieku" jeb līderi, kurš var īstenot pārdrošus mērķus, jo azotē ir gan mākslas izpratne, gan biznesa pieredze.

Liepājā tu ieradies 80. gadu beigās no Maskavas kā GITIS skolu apguvis režisors. Kā tu tur nokļuvi un ko darīji līdz studijām?

Mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, dekoratoru nodaļā, un paralēli piepelnījos Jaunatnes teātrī, scenogrāfa Marka Kitajeva darbnīcā – taisīju logos reklāmas, šad tad kaut kādus maketus līmēju. Es redzēju, kā mēģina Ādolfs Šapiro, man pret to bija milzīga pietāte. Taču es biju diezgan huligānisks puika – audzēju garus matus, vilku puķainas bikses un tusējos pie Brīvības pieminekļa, kur satiku visvisādus cilvēkus. Gan citādāk domājošos, gan arī tos, kas taisīja štelles.  Tur bija mans pirmais bizness – par sudraba pieclatnieku nopirku košļeņu bloku un tirgoju tālāk pa vienai paciņai. Principā es varēju aiziet diezgan greizu ceļu, varēju kļūt par narkomānu, sapīties ar noziedzniekiem, ja nebūtu viens notikums, kas mani saveda kopā ar Rīgas pantomīmu, ar tās vadītāju Robertu Ligeru. Tā es tur nonācu un tik ļoti aizrāvos, ka galu galā… mani izmeta no Jaunatnes teātra. Pantomīmai bija jābrauc viesizrādēs uz Tbilisi un Sarmītes Ēlertes tētis, kurš tajā laikā bija Jaunatnes teātra direktora vietnieks, nelaida, bet es ņēmu un aizbraucu. Pantomīmā iepazinos ar bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kurš tolaik spēlēja Mazajos brāļos. Mums bija kopīga programma. Kad pantomīma pārcēlās uz VEF Kultūras pili, kļuvu par vienu no pirmajiem latviešu diskžokejiem. 70.gadu vidū bija tikai trīs diskotēkas – anglikāņos, poligrāfiķos un mēs ar Kārli Upenieku VEFā. Pantomīmā kļuvu tik ļoti savējais – izspēlējos galvenās lomas, biju scenogrāfs, ideju autors. Pagāja vairāki gadi un man piedāvāja radīt tādu pašu kolektīvu. Es, ilgi nedomājot, piekritu. Neskatoties uz to, ka tas atradās 8000 km no Rīgas – Jakutijā, Mirnijā, kur rok dimantus. Mani uz turieni savervēja. Teica – gribi? Vari! Tas bija diezgan liels piedzīvojums, kas ilga sešus gadus.

Mēģināji arī dimantus meklēt?

Nebija laika. Tur bija bagāta organizācija Jakutalmaz. Viņi bija uzcēluši milzīgu kultūras pili, piebāzuši ar visu iespējamo rietumu supertehniku, kāda tajā laikā Rīgā sapņos nerādījās. Mirnijā darīju vairākus darbus – biju mākslinieks, taisīju noformējumus, interjeru, dizainu, arī vadīju diskotēkas. Un biju pantomīmas kolektīva dibinātājs, režisors un vadītājs. Galu galā, man liekas, esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kurš ir saņēmis Jakutijas Komjaunatnes prēmiju. Man kaut kur ir pat medālis – ar numuru 40. Bet beigās mani no Jakutijas izraidīja. Par vienu izrādi, kura bija tāda sintēze no pantomīmas, diskotēkas, ar publikas iesaistīšanu – hepenings. Otrajā cēlienā vienmēr bija diskusija ar zāli, forša, aktīva. Un tad notika republikas mēroga – Jakutija ir kā trīs Francijas – komjauniešu pasākums, uz kuru mūs uzaicināja. Komjauniešu līderi, darbu padarījuši, svinēja. Viņi nepamanīja, ka ir pārkāpuši to "sarkano robežu", aiz kuras beidzas saprāts. Pārējie jau bija apsēdušies malās, jo sajuta, ka te ož pēc pulvera. Un tad sākās…briesmas! Stāvēju uz skatuves un domāju – vai dzīvs aiziešu mājās? Dzīvs mājās tiku, bet nākamajā rītā mans kabinets bija aizzīmogots, lika parakstīties par neizbraukšanu, sākās pratināšanas. Un mani izraidīja.

Tas tikai pierāda to, cik viegli tajā laikā bija tikt saulītē un tūlīt krist nežēlastībā.

Jā. Mēs taču ar savām izrādēm bijām Maskavā, koncertzālē Rosija, Ungārijā… Vasarā atpūtos pie Melnās jūras, varēju lidot šurpu turpu ar lidmašīnām. Biju pat Maskavas olimpiādē, varēju iet uz Tovstonogova izrādēm. Atceros arī Visocka bēres olimpiādes laikā. Tobrīd Maskavā notika tāda totalitārisma demonstrācija!

Kas notika pēc aizbraukšanas no Jakutijas?

Mērķis bija viens – mācīties. Staņislavska (aktiermeistarības sistēmas izveidotājs – V.L.) kādreizējā asistente Marija Knēbele, būdama jau vairāk nekā 90 gadu veca, uzņēma aktieru un režisoru kursu. Konkurss bija 200 uz vienu vietu. Tie bija pieci gadi nežēlīga dzīvesveida, smags darbs. Mana apņēmība un bailes izkrist bija dzinulis.

Vēlme pierādīt un bailes izkrist bijis stimuls visu dzīvi?

Es ļoti agri paliku viens. Zaudēju vecākus, kad abiem vēl nebija četrdesmit gadu. Es nonācu bērnunamā, internātskolā – diezgan nežēlīgā vidē. Man nav bijis nekāda atbalsta. Visu, ko esmu darījis, esmu panācis pats. Tāpēc tad, kad izturēju konkursu GITIS, sapratu, ka jāstrādā, cita ceļa nav.

Beidzu kā režisors ar "sarkano" diplomu. Diplomdarbs bija mūzikls pēc Majakovska darba Blakts – viņš, starp citu, ir superdzejnieks, nepavisam ne tas, kāds par viņu radīts priekšstats. Process bija smags, strādāju kopā ar Krievijas horeogrāfijas zvaigzni Allu Sigalovu. Bet es biju students – ārprātīgi grūti, man pat nācās meklēt psihoterapeita palīdzību. Taču ovācijas pēc pirmizrādes bija tik grandiozas, ka nākamajā rītā visi, kas piedalījās, pamodās slaveni. Bijām uz festivālu Boloņā, kur mūs ieraudzīja viens franču impresārijs, nopirka šo izrādi un vadāja pa Franciju.

Galvu reibinoši panākumi. Un tad nokļūt mazā Liepājas teātrī – kā tas notika?

Es varēju palikt Maskavā, man bija nodrošināts darbs. Taču man ir vienmēr tā – lai kur brauktu, kaut kas sauc atpakaļ uz Latviju. Juris Rijnieks (režisors) tajā laikā mācījās Maskavā neklātienē un strādāja Liepājas teātrī. Un sakrita tā, ka Kroders (Liepājas teātra galvenais režisors) atveda Čehova Kaiju uz Maskavu. Rijnieks mūs sapazīstināja, un Kroders piedāvāja man kaut ko iestudēt. Vēl pirms tam es biju Parīzē festivālā Staņislavska gadsimts. Iepazinos ar cilvēkiem, kuri man pēc tam atsūtīja izsaukumu, un vasaru pavadīju Parīzē. Bija finansiālas problēmas, jo tajā laikā drīkstēja mainīt tikai 500 rubļu. Kad ieraudzīju, cik kas maksā, sapratu, ka neko nevaru nopirkt. Tad es, režisors ar sarkano diplomu, Parīzē kopā ar diviem franču puikām remontēju dzīvokļus. Nopelnīju naudu, vakaros dzīvojos krodziņos. Kad atgriezos Maskavā, man zvanīja un teica, ka pēc pāris dienām jābūt Liepājā. Es nezināju, ka Kroders jau bija pieņēmis lēmumu iet prom no Liepājas. Atbraucu, nebija pasūtīta viesnīca, tāpēc Kroders atļāva pārgulēt savā kabinetā. Tonakt saskāros ar slaveno Balto dāmu. Naktī redzu gaitenī baltu stāvu… Tiesa, vēlāk izrādījās, ka tas ir pakarināts halāts. Bet kaut kāda zīme bija… Jo, tikko augstskolu beidzis, kļuvu par Liepājas teātra galveno režisoru. Diezgan liels izaicinājums un diezgan liela baiļu sajūta. Pirmā izrāde bija Harolds un Moda.

Taču pirmais periods Liepājā sevišķi veiksmīgs nebija.

Bija depresija. Nokrita rozā brilles. No Parīzes un Maskavas atbraucis, nakšņoju viesnīcā Līva. Naktī uz ielas kliedz,  pa logu skatos – viens vecis mūk pāri tramvaja sliedēm, otrs ar galda nazi skrien pakaļ. Es domāju – kur es esmu nonācis?! Iedeva dzīvokli, kurā pirms tam viens oficieris bija vannā vēnas pārgriezis. Viss tādā baigā kompleksā…Tad sākās visādas revolūcijas, un teātris nevienam vairs nebija vajadzīgs.

Jo iepriekš teātrī Ēzopa valodā runāja par to, par ko pēkšņi varēja runāt brīvi.

Pazuda tā pieredze. Lai atrastu jaunu, vajadzēja kaut kādu laiku. Visi teātri tajā laikā zaudēja pamatu zem kājām. Liepājā trupa bija liela, bet veca. Sapratu, ka vajag "jaunas asinis", un tā tapa Liepājas teātra IV studija. Nemaz tik slikti viņi nebija – Inese Kučinska, Vita Vārpiņa, Edgars Pujāts, Armands Zvirbulis, Egons Dombrovskis, Aigars Rozenbergs, Ivars Lūsis… Kaspars Zakovics ir Amerikā, biznesmenis… Pietiekami redzami cilvēki. Bet bija arī manas taktiskās kļūdas, protams. Baigi smags, nepateicīgs laiks.

Toties tu tiki pie sievas – studijas audzēknes Ineses Kučinskas

Jā. Un pieteicās meita, bet bija Godmaņa krāsniņu laiks…Bija sabriedusi tāda atmosfēra, ka divi cilvēki, kas strādā teātrī, nevarēja bērnu uzturēt. Pieņēmu lēmumu darīt citas lietas, jo pirmām kārtām jārūpējas par ģimeni. Gadījās, ka satiku čomu no pantomīmas. Prasu – ko tu dari? Viņš – stiepju gumiju. Bija iesaistījies tikko Latvijā ienākušā rietumu biznesā – amerikāņu Wrigly pārstāvniecībā. Saku – es arī esmu darba meklējumos, vajag ģimeni apgādāt. Mani pieņēma darbā, kaut gan pēc mana CV neticēja, ka varu strādāt tādā mērčendaizera statusā. Mans uzdevums bija iet veikalā, runāt par to, ka te būs plauktiņš košļenēm, plakātiņš. Tas bija diezgan nežēlīgi, jo mani jau pazina pēc sejas. Ieeju veikalā – tā un šitā, te plakātiņš... Pārdevēja prasa – vai tikai jūs neesat tas Laukšteins no teātra? Es saku – nē, tikai līdzīgs…

Tāds bija laiks – cits tirgoja krūšturus, cits strādāja Drogās…

Nu jā. Toties, kad atbrauca mans darba devējs ar koferīti un noskaitīja kaudzi doičmarku! Atceros, piebraucu Zāles laukumā pie mājas, biju sapircies visādus produktus. Inese pie loga skatās – kas?! Manī radās tāda vīrieša pašapziņa – es varu parūpēties par ģimeni! Baigi svarīgi… Atkal palīdzēja centība, atbildības sajūta. Ļoti ātri kļuvu par Kurzemes, tad Latvijas, tad – Baltijas priekšnieku, vienkāršā valodā runājot. Man ir fotogrāfija, kur virs galvas turu plakātu Baltic Tiger. Bet Minhenē izlēma, ka ofiss būs Viļņā, jo Lietuva ir lielākais Baltijas tirgus. Divus gadus es pavadīju tā, ka pirmdienas rītā sēdos mašīnā, četras stundas līdz Viļņai, piektdienas vakarā – atpakaļ. Viļņā es jutos pilnīgi svešs. Tad Wrigly piedāvāja braukt un strādāt uz Dubaiju, bet es nevarēju iedomāties – vai braucu viens, kas notiek ar manu ģimeni? Ineses profesija tomēr ir teātrī, bez tā viņa ir kā dārzs bez saknēm…Lai gan tika piedāvāts ļoti labs atalgojums, es atteicos.

Pavadīji 12 gadus biznesā un tad startēji konkursā uz Liepājas teātra direktora amatu?

Nē, citādi. Iekšējie konflikti teātri bija noveduši līdz kliņķim. Mani pasauca Uldis Sesks un prasīja – ko lai dara? Mans padoms bija – teātris nevar atdzīvoties uzreiz, bet var pēc pieciem gadiem, ja tu šodien pieņemsi lēmumu finansēt, atbalstīt jaunu aktieru kursu, kurš mācās jebkur, tikai ne Rīgā.

Otrs mans ieteikums – nekur nav zvanīts, ka teātra vadītājam jābūt latvietim.

Tā tapa Klaipēdas aktieru kurss, bet par galveno režisoru – Rolands Atkočūns?

Jā, un es tiku legalizēts kā teātra mākslas padomes priekšsēdētājs. Bija jāformulē vīzija un misija – kas ir teātra uzdevums un mērķis? Padomes prāta vētrā tapa vīzija – esam mīlēti mājās un mūs pazīst Eiropā. Taču sekoja subjektīvi faktori, kuru rezultātā no teātra aizgāja Atkočūns, mainījās direktori. Nāca Ivara Lūša un Jāņa Lūsēna laiks – Lūsis neko nesaprata no vadības, no grāmatvedības un kļuva par Lūsēna mantkārības instrumentu. Pa teātri staigāja nenodarbināti aktieri, bet visa nauda aizgāja... Kopā viņi izsaimniekoja teātri, bet tuvojās Klaipēdas kurss. Es tajā laikā jau biju aizgājis no Wrigly, man bija labs darbs Rīgā, bet sirds tur negulēja. Pieņēmu piedāvājumu atgriezties teātrī ar nosacījumu, ka būs nepieciešamā naudas plūsma. Kontā teātrim bija nulle, kaudze neapmaksātu rēķinu. Pirmajā sapulcē 2008.gada 5.decembrī pateicu – nezinu citu panākumu recepti kā ļoti grūtu  darbu. Un to es solu sagādāt. Nākošais bija komandas veidošana, kas ir smagākais darbs. Tagad man ir tādi cilvēki – katrs savā koridorā viņi ir supermeni! Kad pie šā galda sanāk tādi speciālisti, tad mans uzdevums ir klausīties un savākt kopā – kas šobrīd ir pats svarīgākais visam uzņēmumam. Lai tas deķis nepārvelkas uz vienu vai otru pusi. To esmu reiz iemācījies globālā kompānijā, kas bija ap 50. vietu pasaulē kaut kur starp Volkswagen un Volvo.

Tātad jebkuru panākumu pamatā ir…

…skaidrs mērķis un neatlaidība.

Vai teātris ir sakārtots arī finansiāli?

Jā. Naudas plūsma ir noregulēta. Mēs esam vienīgais teātris Latvijā ar overdraftu. Toties mēs maksājam visus nodokļus laikā. Skatītāju skaits pret zāles ietilpību ir tuvu 100%. Kritiskā stāvoklī teātris ir tehnoloģiju ziņā. Tam finansējuma trūkst.

Vai kultūra ir dotējama vai arī tā pati dotē?

Kultūra dotē! Vācijā ir teiciens – ja pilsētā ir teātris, tad šī pilsēta nav provinciāla.  Tas nozīmē, ka tā ir kā piltuve, caur kuru pilsētā ienāk pasaule – globāla doma, elpa, lai pilsēta nekļūtu par sūnu ciemu. Es domāju, ka mākslas uzdevums ir ļaut cilvēkiem apzināties Dievu sevī. Prom no dogmām, aizspriedumiem. Atgriezties pie pamatvērtībām.

Visi zina, ka teātris ir augstu ideālu lolojums, bet ko tas prasa no cilvēkiem, kas teātri rada?
 
Dažādos laikos ir radītas dažādas vārsmas par teātri, un viena no tām skan – The Show must go on. Tas nozīmē, ka noteiktā laikā jāatveras priekškaram un jāsākas izrādei. Tiem, kas ir aiz priekškara uz skatuves, nav svarīgi, kas noticis – vai mājās piedegusi omlete, vai sieva piekrāpusi vīru un otrādi,  vai kāds ģimenes loceklis ir slims un tā tālāk, un tā tālāk... Izrādei ir jānotiek. Tāds ir likums, kas valda teātrī, un tas ir visā pasaulē vienāds. Tad, kad tu pieņem lēmumu kļūt par aktieri, tad paraksti līgumu ar šādu likteni.

Repertuārs balstās uz jauno kursu. Vai nav bail, ka veiksmīgākos aizvilinās?

Teātra vērtību nosaka trupas vienotība un prasmes. Kādus uzdevumus viņi spēj veikt. Šobrīd Liepājas teātris ir pats laimīgākais teātris Latvijā, jo tas ir bijis tādā…, ka tālāk nav kur krist. Taču ir bijusi iespēja pieņemt veselu kursu! Nebija viegli to izcīnīt. Viņi ir saliedēti kā komanda, kā kolektīvs! Un zināms līmenis ir sasniegts, bet teātris ir maratons, nevis sprints. Teātra vadītāja plānveidīgs darbs ir domāt par katru cilvēku, šiem jaunajiem cilvēkiem atrast iespēju katram sevi pierādīt.

Liepājas teātrim slavu nesuši mūzikli, mūsdienu dramaturģija. Kā ir ar klasiku?
 
Es nēsājos ar Pūt,vējiņi! padusē piecus gadus, lai atrastu, kas Raini var uztaisīt mūsdienīgi, un arī šobrīd ir jau sācies darbs pie Induļa un Ārijas, kas būs kustību izrāde nākamajā sezonā. Šāda iespēja radās, jo Maskavā atradu atbilstošu režisoru Sergeju Zemļanski kopā ar komandu – komponistu Maksimu Obrezkovu un scenogrāfu Pāvelu Akimkinu.

Vai nav mulsinoši, ka krievu radošā brigāde taisīs latviešu nacionālo leģendu?

Zemļanskis ir inteliģents cilvēks. Protams, tas ir izaicinājums gan viņam, gan man. Bet motivējošs izaicinājums. Likt pasaulei ne tikai skatīties, bet izprast, runāt par mūsu nacionālo kodu.