Galerijā "Romas dārzs" līdz maija beigām skatāma izstāde ar filozofisku nosaukumu – "Meta element". Arī par to, kāpēc tieši šāds nosaukums, sarunā ar portālu irliepaja.lv stāsta izstādes autors, jaunais, bet dzīvē jau daudz sasniegušais gleznotājs Ansis Rozentāls, kura tiešais sencis pa tēva līniju ir talantīgais un plaši pazīstamais latviešu mākslinieks Janis Rozentāls. Šīs radniecības dēļ Ansim profesionālajā ceļā vienas durvis ir vieglāk atvērušās, bet citkārt Rozentāla vārda dēļ bijis jāpieliek vairāk pūļu nekā kādam ar ne tik zināmu uzvārdu.


Vai jau nosvinējāt 33. dzimšanas dienu?
Jā, mana dzimšanas diena ir 3. martā. Tāpat kā Normundam Brasliņam, manam priekšniekam Zīmēšanas katedrā, kur strādāju par metodiķi, un tāpat kā Vilhelmam Purvītim, kuram šogad bija 150 gadu jubileja un Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu telpā "Pilot" notika izstādes atklāšana. Diezgan daudz notikumu šogad 3. martā iekrita.


Tātad jūsu maizes darbs ir Zīmēšanas katedrā?
Jā, esmu izglītības metodiķis Zīmēšanas katedrā.


Ko tas nozīmē?
Kā mēs smejamies – profesora vergs, darām visu, ko vajag pasniedzējam, sākot no sekretāra darba, beidzot ar ūdens vai kafijas pienešanu. Vēl tiku iesaistīts tādā zināmā mērā afērā – esmu visu akadēmijas datorsistēmu administrators, veidojām šo sistēmu kopā ar kolēģi.


Tiku piesaistīts visticamāk tāpēc, ka datoriķi klasiski ir sevī noslēgušies, dīvaini cilvēki,

un mans uzdevums ir būt komunikatoram un sagatavot iepirkumus. Kad nāca kovids, ļoti lielā ātrumā bija jāizveido Zoom analoga sistēma, lai visi studenti var pieslēgties. Datorpasaule ir mežonīga un apēd vairāk laika, nekā vajadzētu.


Šobrīd studēju arī praktiskajā doktorantūrā, un ja Zīmēšanas katedrā mans priekšnieks ir Normunds Brasliņš, tad doktorantūrā priekšnieks jeb mans darba vadītājs ir Kristaps Zariņš, kurš vadīja arī manu bakalaura darbu.


Ko studējat doktorantūrā?
Agrāk doktora grādu nevarēja iegūt, studējot glezniecību, bet tagad pirmo reizi ir izveidota programma "Praktiskā doktorantūra", kurā apvienojusies Mūzikas akadēmija, Kultūras akadēmija un Mākslas akadēmija, un ir studenti no visām šīm augstskolām. Es pētu glezniecības aspektu – savu daiļradi, kāpēc es gleznoju, kāpēc vispār kāds glezno. Ir pētījumi par glezniecību, kur uz to skatās no malas, bet nav pētījumu, kur uz glezniecību skatītos caur vai balstoties uz savu glezniecību.


Un kāpēc Ansis Rozentāls glezno?
Ļoti plašs jautājums. Vienkāršā atbilde ir "man patīk". Jo, ja nepatiktu, tad es to nedarītu. Ja ir jautājums, kāpēc es gleznoju, nevis radu tekstilu, grafiku vai ko citu, tad tāpēc, ka caur šo glezniecības mediju es vislabāk varu izteikt savu domu. Esmu izgājis cauri Rozentāla mākslas vidusskolai, akadēmijā pabeidzis bakalaura, maģistra studijas, un


esmu izmēģinājis dažādas tehnikas, visu kaut ko, un tomēr palicis pie glezniecības,

jo tā man ir vistuvākā un, manuprāt, tas ir labākais veids, kā varu izteikt savu pamatdomu.


Ar kādām krāsām jums patīk gleznot?
Vislabāk pārvaldu eļļas krāsu. Vasarā piedalos plenērā, kur restaurators un seno glezniecības tehnoloģiju speciālists Dmitrijs Laščetko mākslinieku grupai katru gadu iemāca vienu no senajām tehnikām, kā ar minimāliem finansiālajiem līdzekļiem izgatavot krāsas – paši maļam, taisām eļļas krāsu, enkaustikas (vaska) krāsas.


Man eļļas krāsas ir visvieglāk uzklāt, un es vislabāk jūtu šo materiālu. Bet arī šajā izstādē ir dažādi elementi, kuros esmu izmantojis citas, piemēram, alkīda krāsu. Taču tā ir izmantota īpaši – esmu pārlicis pāri nitrolaku, kas ķīmiski iedarbojas uz krāsu – kādu stundu krāsa it kā vārās un burbuļo, veidojas burbuļi un sprāgst.


Kad ķīmiskā reakcija beigusies, krāsa ir sačokurojusies, un veidojas interesanta faktūra. Šausmīgi smirdīgs process.

Dažos darbos kā akcentus esmu izmantojis krāsu, kas ir melnākā pasaulē – tā ir 98% gaismu neatstarojoša. Šī ir ļoti trausla krāsa, jo ir ļoti daudz pigmenta un maz saistvielas.


Bet nekas labāks par eļļas krāsām nav izdomāts, tā ir gadsimtiem pārbaudīta tehnika. Tagad ir nopērkamas arī akrila krāsas, tās ļoti ātri nožūst, un, uzklājot pamatu, var ātri uzsākt gleznošanas procesu. Taču man ir šaubas, vai akrila krāsa tehnoloģiski noturēsies pēc 50, 100 gadiem, jo vēl joprojām tā tomēr ir jauna tehnoloģija, salīdzinot ar eļļas krāsām, kuras izmanto jau gadsimtiem ilgi.


Vai jums ir kāda saistība ar jūsu slavenā senča Jaņa Rozentāla dzimto Saldu?
Esmu tipisks rīdzinieks – tur dzimis, arī skolā gājis Rīgā. Pēc tam bija Rozentāla mākslas vidusskola un Mākslas akadēmija. Arī šobrīd dzīvoju Rīgā, netālu no akadēmijas. Saldū ir dzimusi mana sieva Inese, bet viņa arī tur nav dzīvojusi ilgi – skolā ejot, viņas ģimene jau dzīvoja Liepājā.


Jūs esot gribējuši salaulāties Jaņa Rozentāla gleznotajā Saldus luterāņu baznīcā?
Jā, bet salaulājāmies Rīgā, Torņkalna baznīcā. Izšķirošais tomēr bija tas, ka gribējām, lai mūs salaulā tieši mācītājs Kaspars Simanovičs, kurš tagad vada noētiskās veselības kopienu "Elizeja". Bijām pēdējais pāris, kuru viņš laulāja.


Vai 33 ir īpašs vecums?
Protams. Ir iespēja paskatīties un novērtēt to laika posmu, kas bijis pirms tam. Tieši pirms dzimšanas dienas bija jāsāk arī gatavoties izstādei. Un... Tas gan vairāk tā ezoteriski... Es saslimu ar kovidu un arī stipri traumēju roku, izsitot grāmatplauktam stiklu – bijām iepirkuši virtuālās realitātes brilles, un tajā brīdī biju tās uzlicis, vicinājos ar rokām, bet īsti jau neredz. Tas varbūt arī bija tāds atgādinājums...  Kad ieraudzīju savu roku, ļoti ātri sapratu, ko dzīve no manis prasa vai ko saka: ka


īstā realitāte ir tā, kurā man ir jābūt, un ir jānoņem virtuālās realitātes brilles.

Varbūt tas naivi skan, bet datori nenovedīs mūs pie laba gala.


Kā novērtējāt iepriekšējo laikposmu savā dzīvē? Esat nodibinājis ģimeni, pabeidzis skolas.
Mācības jau turpinās visu dzīvi. Atjaunoju vecātēva māju Garciemā. Piedalos dažādās izstādēs. Savā ziņā man ir paveicies – sakritības, apstākļi, cilvēki – ka šajā vecumā esmu varējis pabeigt visas šīs skolas. Vienkārši ir jādara.


Kā nonācāt uz mākslas ceļa?
Vecāmāte ar vecotēvu mani "ievilka" mākslā. Vispār visi četri mani vecvecāki, gan no mammas, gan tēva puses, ir arhitekti. Gāju pie vecāsmātes, jo viņai bija dators un paralēli arī mācījos pie viņas zīmēt – vecāmāte teica, ka man "jāiet uz arhitektiem". Viņa arī aizveda mani uz atvērto durvju dienu Rozentāla skolā. Parādīju tur savus darbus, mani uzņēma sagatavošanas kursos. Bet tur es sapratu, ka Rozentāla skolā 5. klasē viņi jau ir iemācījušies daudz vairāk nekā es, un man nav jēgas tagad dzīties viņiem pakaļ, jo biju jau 8. klasē. Nolēmu, ka neiešu, bet tad no skolas piezvanīja pasniedzējs un pierunāja. Domāju, ka šajā gadījumā savu lomu nospēlēja Rozentāla dzimtas aspekts – tāpēc mani ievilka šajā skolā.


Uzmanīgi ar darbu "Klucis"! Caur to plūst 220 voltu spriegums. Foto: irliepaja.lv.


Kāda īsti ir jūsu radniecība ar Jani Rozentālu?
Viņš ir mans vecvecvectēvs. Pa puišu līniju esmu ceturtā paaudze.


Vai esat vienīgais, kas pēc Jaņa saistīts ar mākslas pasauli?
Mana tēva brālēns ir pabeidzis akadēmiju kā gleznotājs, taču viņš nav aktīvs mākslinieks, strādā būvniecībā. Tad vēl arī mans vecvectēvs, Jaņa Rozentāla dēls Miķelis ir gleznotājs, par viņu mana māsīca Laurance Rozentāle raksta maģistra darbu akadēmijā un cerams arī izdos grāmatu. 


Jaņa Rozentāla sieva bija somu operdziedātāja. Vai jums ar Somiju ir kāda saikne?
Nav, lai gan mums vēl tur ir radinieki. Vecvecāki vairāk uzturēja kontaktu ar viņiem, un arī mana tante Aija, kas joprojām ar viņiem kontaktējas. Man nav somu valodas, vecvecākiem bija, un tēta māsa Aija zina somu valodu, viņa arī mācījusies Helsinkos, Somijā.


Ko jums nozīmē šī radniecība ar slaveno senci? Rozentāla skolā tas laikam palīdzēja?
Toties bija diezgan grūti iestāties Mākslas akadēmijā, uz mani skeptiski skatījās – vai tikai es neizmantoju Rozentālu uzvārdu. Bet tas ir stimulējis, ka pašam vairāk jādara. Un nav nekādas Rozentāla vārda izmantošanas – fakts tāds ir, ka esmu Rozentāls, bet esmu pilnīgi cits cilvēks, nekā Janis.


Latvijas kontekstā skatoties gan ir daudz mākslinieku dzimtu – Zariņi, tagad Ritums Ivanovs māca savus dēlus, kas arī kļūs par profesionāliem māksliniekiem, Skulmju dzimta.


Janis Rozentāls, šķiet, gleznoja reālistiski. Kāds glezniecības stils jums tuvāks?
Janis Pēterburgā izmācījās krievu akadēmisko glezniecību – ļoti profesionālu, tehniski augstvērtīgu glezniecību. Pēc tam viņam piešķīra stipendiju un viņam bija iespēja izbraukāt visu Eiropu un redzēt Eiropas grandus. Tajā laikā jau veidojās impresionisms, un viņš arī mēģināja. Tāpat simbolisms.


Tagad ir citi laiki, cita domāšana. Pārrunāju visus problēmjautājumus ar savu darba vadītāju Kristapu Zariņu, un viņš deva padomu – nevajag šobrīd tik daudz uztraukties par tehniskiem risinājumiem, jo


mūsdienu mākslā ideja, doma ir svarīgāka nekā vizuālais materiāls. Es gan tam līdz galam nevaru piekrist.

Ar melno līmlenti pie sienas pielīmēts banāns ir māksla, pārdots par 11 tūkstošiem...


Ko jūs meklējat mākslā? Ko gribat parādīt citiem?
Man, protams, ir ideja un koncepcija tam, ko es gleznoju. Bet tam, ko es atainoju mākslā, varbūt ne vienmēr ir vajadzīgs izskaidrojums. Gleznai nav jābūt izstāstāmai. Man ir svarīgi, lai cilvēks, aplūkojot izstādi, atrastu kaut vai vienu elementiņu, kas viņam patīk un kas viņu rosina domāt un attīstīties intelektuāli. Varbūt arī vienkārši izbaudot glezniecību. Vai atrodot kaut ko, kas palīdz atrisināt kādu problēmu, kas viņu satrauc dzīvē. Galvenais, lai skatītājs gūtu kādu intelektuālu vai emocionālu labumu.


Liepājā esat pirmo reizi?
Ir bijuši vairāki projekti. Kad gleznotājs Andris Vītoliņš bija "Lielā dzintara" laikmetīgās mākslas izstāžu kurators, viņš mani iesaistīja kā tehnisko darbinieku izstādes atvešanā, iekārtošanā. Bija arī izstāde, kurā piedalījos es ar vēl diviem kolēģiem no Latvijas un viens franču mākslinieks.


Liepājā man dzīvo daudz draugu, arī sieva 18 gadus bijusi liepājniece.

Ansis Rozentāls "Ainava".


Pastāstiet par šo izstāsti, kāpēc tāds nosaukums – "Meta element"?
Izstāde ir veidota tieši šai galerijai pēdējo mēnešu laikā. Visi ir jauni darbi, izņemot divus – viens, kas iederējās koncepcijā un kas veidots pagājušajā gadā, kad saņēmu "Latvijas mežu" stipendiju, un otrs – darbs, kurš gleznots pirms gadiem četriem un nekad nav izstādīts.


Par nosaukumu. Tagad arī Facebook nomainīja savu nosaukumu uz "Meta", bet izstādei ar to nav nekāda sakara. Saistība ir ar metafizikas elementiem, ko izmantoju savos darbos. "Meta element" ir manis izdomāts nosaukums šīs izstādes glezniecības darbiem, saīsinājums no "metafiziskie elementi". Pamatelementi ir zeme, gaiss, ūdens, uguns un ēters. Ēters ir tas ezotēriskais elements, starpviela, un


par meta elementiem nosaucu tos elementus, ko es ievietoju savos darbos un kuri pirmajā brīdī varbūt rada disharmoniju uzgleznotajā dabas ainavā.

Bet tas ir arī skatītāja jautājums – kā viņš to atrisina, kas tas ir. Kā atrod atbildes uz jautājumiem. Piemēram, vienā darbā es pats pirmajā momentā nesapratu, ko esmu uzgleznojis, bet pēc tam sapratu, ka esmu tur ielicis to savu traumēto roku. Bet pasakot tagad to jums, tas sabojā domāšanas un intrigas procesu, kas būs, kad jūs skatīsities uz gleznu. Vislabākais ir ar tīru apziņu nostāties gleznas priekšā un aplūkot to.