Foto: Adriana Elizabete Lešinska.


Galerijā "Romas dārzs" šobrīd skatāma Annas Heinrihsones izstāde "Vilmas Roess dzimšanas diena, kas beidzās ne tik labi, kā bija iecerēts". Un, iespējams, pavasarī viņa atgriezīsies Liepājā, lai turpinātu sadarbību ar Liepājas muzeju.


Jums bijusi arī sadarbība ar Liepājas teātri. Kad un kā tā sākās?
Pati pirmā izrāde, pie kuras es kā scenogrāfes strādāju, bija tieši Liepājas teātrī. Es vēl biju Mākslas akadēmijas studente, kad režisors Haralds Ulmanis Liepājā iestudēja "Maiju un Paiju". Viņš gribēja, lai scenogrāfiju un kostīmus taisa mana mamma (Helēna Heinrihsone – irliepaja.lv), bet toreiz teātrī bija ļoti bargs direktors, un viņš prasīja kvalifikāciju. Mammai tādas nebija, savukārt es biju Scenogrāfijas nodaļas studente, un tā mēs uz pusēm taisījām to izrādi. Toreiz man nebija priekšstata, kā strādā teātrī, – akadēmijā profesors Freibergs vairāk mācīja domāt, nekā praktisko pusi, tāpēc tas bija īsts pārbaudījums. Varētu teikt, ka Liepājas teātrī bija manas ugunskristības. Pēc tam bija liels pārtraukums, kad es teātrī nestrādāju, un, kad atgriezos, strādāju pie scenogrāfijas un kostīmiem mūziklam "Agrā rūsa", ko iestudēja Ivars Lūsis, un "Viss par vīriešiem", ko iestudēja Rolands Atkočūns. Interesanti, ka man nemaz nav bijis tik daudz to darbu Liepājas teātrī, taču man ir daudz draugu teātrī – tehniskā direktore Aurika Feldmane, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, aktieri. Darbu mazāk, bet draugu vairāk.


Vai izjūtat sevi vairāk kā scenogrāfi vai kā gleznotāju?
Tas, ko dod scenogrāfija, drīzāk ir domāšana. Uz gleznošanu kā tādu, es pieņemu, tas neatstāj iespaidu, bet tas atstāj iespaidu uz to, kā es redzu savu izstādi. Arī šajā izstādē man primārais ir, kā mani darbi jutīsies telpā, kā pakļaut telpu savām vajadzībām. Varbūt tā ir atšķirība no "tīrā" gleznotāja, ka tu rēķinies ar telpu. Nevis, ka tās ir sienas, bet telpa ar savu nospiedumu, ar savu noskaņu, emocionālo slodzi. Svarīgi arī, kā tu līdz telpai aizej. Piemēram,


šeit, "Romas dārzā", man tiešām ļoti patīk, ka skatītājs iziet cauri tiem līku loču labirintiem, temps paliek lēnāks,

lēnāks, lēnāks, viņš ieiet mākslā vairāk, vairāk, vairāk, un es esmu vinnētāja, jo viņš nonāk manā telpā jau ar citu tempu.


Vai no Annas Heinrihsones vispār varēja izaugt kaut kas cits, nevis māksliniece?
Tas galvenais "šķirklis", kas noteica manu ceļu, bija, kad pēc Rozentāla skolas beigšanas es neiekļuvu Akadēmijā. Stājos gleznotājos, bet paliku aiz strīpas, un uzskatu, ka tā bija mana lielākā veiksme, jo gadu bija laiks pārdomām, un vienā momentā es izvēlējos scenogrāfiju. Tas bija pagrieziena punkts visā dzīvē. Tas bija tik interesanti un daudzpusīgi. Kaut kādā brīdī es, protams, biju arī pagurusi no teātra, un šobrīd esmu no tā pagājusi nost, bet vienalga tas, ka pārzinu teātra vidi, ir tik daudz devis, un katru reizi, kad es strādāju, tas ir kaut kas jauns un cits.


Virspusēji skatoties, "Vilmas Roess dzimšanas diena" rada asociācijas ar jūsu iekārtoto izstādi Liepājas muzeja filiālē, kas bija veltīta Otrā pasaules kara laika modei. Arī tur bija galds.
Galds ir ārkārtīgi ietilpīgs tēls. No viens puses – saprotams, jo katram mājās ir galds, pie galda ir sēdēts, ar galdu saistās kaut kādas emocijas. Arī mēs tagad sēžam pie galda... Savā ziņā galds ir arī mājas, ģimenes – negribas lietot vārdu simbols, bet būtībā tas ir mājas, ģimenes apvienošanas tēls. Okupācijas muzejā galds bija kā kara izjaukto viesību galds, un arī šeit ir kaut kas līdzīgs.


Es nemaz neizvairos no tā, ka šajā ziņā citēju pati sevi un atkārtojos.

Tagad Rīgā, galerijā "Māksla XO" arī ir viena izstāde – "Lietu klusā dzīve", un galeriste man tieši palūdza, lai uztaisu galdu. Man liekas, ka galds tā kā uzsāk sarunu ar skatītāju – viņš ierauga kaut ko atpazīstamu, un tad tu it kā viņu pievilini tuvāk, tuvāk, tuvāk... Uzreiz kaut kādas atmiņas raisās, izjūtas, un pēc tam arī gleznas sāk sadarboties, tu vairāk uztver. Bet nav tā, ka galds ir tikai, lai pievilinātu skatītāju. Man patīk galds kā elements.


Izstādes nosaukums – "Vilmas Roess dzimšanas diena, kas beidzās ne tik labi, kā bija iecerēts" – liek domāt, ka Annai Heinrihsonei ģimene, senči, ir svarīgi.
Mēs esam ļoti cieši kopā, vienmēr esam bijuši.


Attiecības mūsu ģimenē ir kā tādai mafijai vai bandai, viens par otru esam simtprocentīgi.

Bet tas, ka nosaukumā ir Vilma Roess... Viņa ir mana vecmāmiņa, bet es nedomāju, ka tas būtu īpaši svarīgi izstādes kontekstā. Drīzāk tas varētu būt tāds mans alter ego. Man ļoti patīk šis vārdu salikums – Vilma Roess, un ar šo vecmāmiņu, kas ir papa mamma, es lielā mērā esmu līdzīga. Nemāku to izskaidrot, bet vienā mirklī viņa ienāca manu izstāžu tēmā, šī nav pirmā reize. Bet tas vairs nav svarīgi, ka mums ir kaut kāda radnieciska saite, drīzāk tas ir tēls, caur kuru es varu savas emocijas, notikumus izstāstīt. Tā nav manas vecmāmiņas dzimšanas diena, bet tas ir tēls, persona, Vilma Roess, ko katrs var iztēloties savādāk vai tieši otrādi – asociēt ar sevi.


Otrs ģimeniskais moments ir tas, ka mana meita Auguste ir izstādes kuratore. To nevar apiet, bet tas ir loģiski, jo viņa to ir studējusi, viņa ar to nodarbojas, un tas ir ļoti forši, jo nekas tāds mums ģimenē vēl nav bijis. Bet šajā reizē arī šīs radnieciskās saites nav svarīgas, jo mēs tiešām strādājām kā kurators ar mākslinieci.


Izstādes atklāšanā kopā ar meitu Augusti Petri. Evalda Vanaga foto.


Atklājot izstādi, kuratore ieminējās, ka jūsu abu skatījums uz šo ballīti, "kas beidzās ne tik labi, kā iecerēts" tomēr atšķiras. Kas tad ir tas, kas nebija "tik labi, kā iecerēts" un kāpēc jūs uz to raugāties citādi?
Šai izstādei nosaukums bija pirmais, kas pie manis atnāca – par to sajūtu, ka ir beigusies balle... Mēs ģimenē visi esam baigie ballētāji, mēs patiešām taisām balles pie jebkuras izdevības – galda svinības, dejas un tā tālāk. Jā, ir bijusi forša balle, viesi ir aizgājuši projām un svinību rīkotājs, jubilārs, mans alter ego Vilma Roess paliek viena, un līdzīgi kā izstādes skaņā – jautrība it kā aizplūst, attālinās, un pienāk tas īsais mirklis, kad tu esi starp balles patīkamo noskaņo, jautrību, kas jau ir pagātne, un rītdienu ar jauniem notikumiem, kas vēl nav pienākusi. Ir tā pelēkā zona, starpposms, kad tu attopies – galds nav novākts, tu sēdi un it kā esi ļoti vientuļš, bet tajā pašā laikā tas ir visīstākais mirklis, kad ir laiks un iespēja iedziļināties sevī, tevi nekas netraucē. Gribējās uztaisīt izstādi starp šīm divām patiesībām – pagātni un nākotni. Ko tu dari šajā starpposmā. Lūk, tu esi te.


Varbūt vienkārši aizmiedz pie galda. Varbūt uzdod sev kādu jautājumu, kas tev svarīgs. Bet varbūt izdzer pēdējo vīna glāzi, kas tur palikusi.

Ne tik labi, kā cerēts, acīmredzot tāpēc, ka ir uzdoti šie neērtie jautājumi, kas padara jubilāru melanholisku. Bet tā vienmēr ir tā izvēle, ko tu izdari tajā mirklī, kad esi viens pats, vientuļš. Līdzīgi arī gleznās tās tēmas atkārtojas. Piemēram, divas bildes ar meitenīti ar lielu balonu. Vienā bildē viņa tur šo balonu un pozē fotogrāfam, otrā bildē balons ir aizlidojis, bet viņa joprojām pozē. Tur ir tā trauslā robeža, ko meitenīte dara, – vai viņai ir svarīgāk skriet pakaļ balonam vai pozēt fotogrāfam. Tas ir tas starpposms starp pagātni un nākotni. Bet es gribētu uzsvērt, ka tas nav skumji, tas ir tīri līksmi, jo man ir tendence skatīties uz priekšu. Arī tajā momentā, kad tu varbūt esi izbijies no situācijas, bet tev viss ir priekšā. Viss foršais vēl ir priekšā. Tāpēc, manuprāt, izstāde ir optimistiska, bet manai kuratorei liekas, ka melanholiska. Jeb ir tāds vārds "splīns", kas saistās ar skumjām. Tur mums drusku domas dalījās.


Kas notiek ar izstādi, kad izstāde beidzas?
Nezinu, kas notiks. Darbi savā starpā ir saistīti, un varbūt pa vienam neizsaka to, ko komplektā, kad veidojas šis vienojošais stāsts. Parasti pēc izstādēm ir tā, ka jāļauj bildēm nostāvēties, nomierināties, un tad atkal var uz tām paskatīties citām acīm un varbūt atrast citu kombināciju. Bet man tiešām patīk, kā izstāde izskatās šajā telpās, kur no tumsas iznirst laukā atsevišķi laukumi. Vai teikumi... Citās telpās droši vien būtu grūti tieši tā to parādīt.


Kādas ir jūsu jūtas pret Liepāju? Varbūt krīt uz nerviem?
Kādu laiku man Liepāja tiešām krita uz nerviem.


Provinciāla?
Nē, ne provinciāla. Es vispār būtu uzmanīga ar vārdu "provinciāls", Rīga tikpat labi ir province. Bet man likās, ka liepājnieki, nezinu, vai iedomīgi ir īstais vārds, bet ir ar tādu ārkārtīgi sakāpinātu, kurzemniekiem raksturīgu pašapziņu. Taču pilsēta ir mainījusies uz tādu pozitīvu atvērtību, un tagad es to iedomību, pašlepnumu uzskatu drīzāk par kvalitāti nekā mīnusu, no kura rīdzinieki varētu arī pamācīties. Liepājnieki ir ļoti lepni par savu pilsētu – to var just, un līdz ar to pilsētai ir tāda pievienotā vērtība. Tas, kas tagad notiek Liepājā... Tā pilsēta ir tik skaista... Katru reizi, līkumojot pa mazajām ieliņām, tu skaties – tas ir ar tādu mīlestību atjaunots, tas ir sakārtots. Un Jūrmalas parks. Man ļoti patīk. Un tagad es esmu atzinusi ne tikai Liepājas skaistumu, bet arī raksturu.