Liepājas mēra Ulda Seska vizīte Azerbaidžānā atsauc atmiņā vēstures faktus, kas saista Liepāju ar šo tālo Kaukāza valsti.

Bieži vien pat pilnīgi svešus cilvēkus satuvina kopīgu paziņu vai pagātnes notikumu tēli. Šos Senekas vārdus atcerējos, kad februāra beigās izlasīju ziņu par mūsu mēra Ulda Seska iepriekš neafišēto un pat noslēpumā tīto vizīti Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Nodomāju, ka zudusi kādreiz domes darbinieku rūpīgi koptā prakse, pirms nozīmīgiem braucieniem vai viesu uzņemšanas pamatīgi sagatavot informāciju, pēc iespējas sameklējot pat pašus necilākos pieturas punktus, kas ciemiņu vai vietu saista ar Liepāju.
   
Bet attiecībā uz Azerbaidžānu... Kaspija... Baku... Nafta... Kādreiz šie vārdi bija pazīstami jebkuram liepājniekam, jo tepat, Kalpaka jeb kādreiz krievu admirāļa Lazareva vārdā nosauktās ielas sākumā, līdz pat 1939. gadam atradās slaveno brāļu Nobelu petrolejas noliktavas. Padomju laikā – vienkārši Naftas bāze, tagad A/S „Latvijas nafta” rezervuāru saimniecība, bet Flotes (agrāk Emigrantu) ielā – degvielas uzpildes stacija.
   
Pāri žogam saredzami apaļie rezervuāri un dažas sarkanu ķieģeļu ēkas, kas saglabājušās gandrīz 130 gadus, ir tikai neliela daļa no vērienīgās rosības ar Baku naftas transporta vēsturi caur Liepājas ostu.
   
1876. gada oktobrī no Baku uz Pēterburgu pa dzelzceļu nogādāja pirmos 300 barelus Krievijas petrolejas. Tas ievadīja apvērsumu Krievijas naftas rūpniecībā, jo līdz šim tajā pilnība dominēja amerikāņu „eļļas vīri”.
 
1874. gadā Baku naftas ieguvē bija ienācis jauns „spēlētājs”, zviedru rūpnieks, Pēterburgas metāllietuves un Iževskas ieroču fabriku līdzīpašnieks Ludvigs Nobels (1831–1888). Līdz tam naftas ieguve no Baku urbumiem notika gauži primitīvi, vienkārši to izsmeļot no atklātām akām un, iepildot ādas maisos un uzkraujot ēzelīšu mugurās, transportējot uz destilācijas rūpnīciņu.

Līdz 1879. gadam, kad Ludvigs dibināja akciju sabiedrību „Brāļi Nobeli”, saīsināti „Branobel”, uzņēmīgais zviedrs Baku bija uzcēlis modernu jēlnaftas destilācijas fabriku un izbūvējis 13 km cauruļvadu līdz Batumi ostai. Naftas biznesā Ludvigs iesaistīja savus brāļus – vecāko Robertu (1829–1896) un jaunāko Alfrēdu (1833 –1896).
   
Alfrēds Nobels, slavenais dinamīta un sprāgstvielu izgudrotājs, ilgi neticēja naftas izmantošanas nākotnei. Uz brāļa aicinājumu apskatīt Baku naftas akas Alfrēds atbildēja, ka nevēlas skatīties uz naftas pieķēzīto tuksnesi. Taču arī viņš 1880.gadā radnieciskā solidaritātē investēja „Branobel” ievērojamas summas.

1882. gadā Nobelu uzņēmums jau bija kā Pilnības rags – no 40 naftas urbumiem gadā ieguva gandrīz 4 miljonus barelu jēlnaftas, destilācijas rūpnīcā saražoja ap miljonu pudu petrolejas (puds – 16 kg).

„Barnobel” ieguva monopolu, ap 60 % Krievijas mašīneļļu un parafīna tirgū, bet par „zelta trumpi” kļuva Ludviga ideja par divdesmit petrolejas tankkuģu flotiles un ap 1500 dzelzceļa cisternu izmantošanu „melnā zelta” transportēšanā gan pa Kaspiju, Volgu un Melno jūru, gan pa Krievijas impērijas dzelzceļu.

Lai gan akciju sabiedrības „Branobel” galvenais kantoris un valde atradās Sankt-Pēterburgā, Nobelu stratēģiskā interese par petrolejas transportu uz Rietumeiropu caur Rīgas un Liepājas ostām izpaudās jau pašā darbības sākumā. 1884. gada maija naftas karš, ko dažkārt vēsturnieku pielīdzina Eiropas otrajam trīsdesmitgadu karam, pārdalīja pasauli. Rotšildi, Rokfelleri, „Standard Oil”, Royal Deuch Schell” un franču „Bnito” naftinieki un baņķieri piekāpās, atdodot gandrīz visu Krievijas petrolejas tirgu Nobeliem.
   
Nav ziņu, vai pats Ludvigs kaut reizi ir apmeklējis Liepāju, taču 1886. gadā Liepājā vairākkārt ieradies „Branobel” tehniskais direktors Kārlis Hagelins (1860–1954), kas piedāvāja pilsētas domei nomas, vēlāk pirkuma līgumu par aptuveni četru hektāru zemes gabalu toreizējā Lazareva ielā 1/3 līdzās Liepājas – Romnu dzelzceļa Šķirotavai. Tajā patšā gadā Liepājā pienāca pirmās, gaiši pelēkās Nobelu petrolejas cisternas, un petroleju pa cauruļvadiem sāka transportēt uz tankkuģiem. 1886. gada 16.augusta avīzē „Курляндские губернские вeдомостьи” ziņots par cauruļvadu montāžu un to, ka tankkuģis „Andromeda” pirmo kravu vedīšot uz Lībeku.

Līdz Pirmajam pasaules karam Nobelu noliktavās, vai, kā teikts „Branobel” sarakstes dokumentos, Liepājas petrolejas depo strādāja ap 20 liepājnieku.
 
 Trūkst ziņu, vai, apmeklējot Baku, pilsētas mērs Uldis Sesks tika uzaicināts apskatīt arī Ludviga Nobela grezno „Villa Petrole”, kas celta 1884. gadā un restaurēta 2003. gadā. Šajā sakarā man ir sapnis, ka reiz kādā no Baku Nobela kluba (BNOC, dibināts 2011.gada 17. aprīlī) sēdēm „Villa Petrole” piedalīsies arī Liepājas pārstāvis.