Ducis puskailu sieviešu kabinetā ir a/s "Lauma Lingerie" vadītājas Lindas Matisones ikdiena. Veļa mūsdienās top pat no kafijas biezumiem un spēj aizstāt plastisko ķirurģiju.

Laumas zīmola lidojumam pasaulē nav radošu šķēršļu, taču to apgrūtina Latvijas biznesa vides purvs. Piedāvājam laikraksta "Dienas Bizness" žurnālistes Vēsmas Lēvaldes sarunu ar Lindu Matisoni

Jūs neesat no tām, kas pastāvīgi grozās sabiedrības redzeslokā. Tā ir taktika?

Godīgi sakot, darba ir tik ļoti daudz, ka tam vispār neatliek laika. Es esmu vienīgā valdes locekle mūsu uzņēmumā, nav tā kā citur – pieci vai septiņi, vai desmit. Es nevaru te visu pamest, braukt trīs stundas uz Rīgu, lai piedalītos stundu garā pasākumā un tad atkal brauktu trīs stundas atpakaļ. Turklāt bieži esmu komandējumos, darbdiena ir ārkārtīgi dinamiska, viss ir saplānots vairākus mēnešus uz priekšu. Un es zinu – kad atbraukšu no komandējuma, šeit būs sakrājušies daudzi jautājumi, kuri akūti jārisina.

Kā nokļuvāt uzņēmuma vadībā? Tā bija nejaušība vai likumsakarība?

Šogad trešajā janvārī kolēģi atgādināja, ka ir 15 gadu, kopš strādāju šajā uzņēmumā. Sāku kā tirgus pētījumu analītiķe, un man bija diezgan straujš karjeras kāpums. Pēc gada kļuvu par vadošo analītiķi, vēl pēc kāda laiciņa – par pārdošanas un mārketinga direktora vietnieci. Acīmredzot vadība saskatīja manī potenciālu. Tad aizgāju atvaļinājumā ar pirmo bērnu. Pa to laiku nomainījās īpašnieki, arī direktors – sāka strādāt Edgars Štelmahers. Viņš mainīja uzņēmuma struktūru un izveidoja produktu attīstības grupu. Mani aicināja atpakaļ, lai es vadītu šo jauno struktūrvienību. Tas bija ļoti interesanti – darbs kopā ar dizaineriem, konstruktoriem. Tolaik pie mums bija uzaicināts franču dizainers Ēriks Leruā, un mēs strādājām cieši kopā. Tad īpašnieki izlēma uzņēmumu sadalīt – materiālu ražošanu atsevišķi no veļas šūšanas. Štelmahers bija nostrādājis gadu un atklāti pateica, ka nevēlas vairs Liepājā uzkavēties. Tika izsludinātas divas vakances – gan uz Lauma Fabrics, gan Lauma Lingerie direktora amatu. Mani iedrošināja piedalīties konkursā gan Štelmahers, gan bijušais Laumas līdzīpašnieks Viktors Aišpurs. Konkurss bija starptautisks, izvērtēšanai tika izveidota vesela komisija. Beigās, izsverot visus «par» un «pret», es biju uzvarējusi konkursā un kopš tā laika vadu a/s Lauma Lingerie, kam rudenī būs desmit gadu. Deviņus no tiem esmu valdes locekle.

Zīmola ciltsmāte, vismaz liepājnieku apziņā, ir kādreizējā a/s Lauma vadītāja Zigrīda Rusiņa. Ko viņa jums nozīmē kā personība?

Visu cieņu Rusiņas kundzei. Man ar viņu saskarsme ir bijusi minimāla, jo savā laikā īpašniekiem bija it kā nodalītas jomas – Rusiņas kundze bija vairāk saistīta ar materiālu ražošanu, bet par veļas šūšanu atbilstošos lēmumus pieņēma Aišpura kungs. Esmu vairāk mācījusies no viņa. Klienti Aišpuru augstu vērtēja, jo viņš bija «vīrs un vārds». Tā ir viena no lietām, ko iemācījos – ja tu nevari izdarīt, tad labāk nesoli. To es arī ievēroju savā darbā – nebārstīties ar utopiskiem, tukšiem solījumiem.

Tagad Lauma Lingerie ir iekļauta starptautiskā koncernā. Ko tas dod?

Jā, Silvano Fashion grupa šobrīd ir vienīgais a/s Lauma Lingerie īpašnieks. Tas, ka uzņēmums ir starptautiskā koncernā, manuprāt, dod ļoti daudz. Arī no perspektīvas viedokļa. Šajā grupā ir arī Baltkrievijas uzņēmums Milavica (MilaVitsa) un tirdzniecības kompānijas Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā. Es esmu šo uzņēmumu padomē. Tas nozīmē, ka varu iesaistīties stratēģisku lēmumu pieņemšanā, tostarp tādu, kas ietekmē Lauma Lingerie nākotni. Mēs neesam vieni, kas nozīmē daudz lielākas attīstības iespējas nekā tad, ja mēs būtu atsevišķs Latvijas uzņēmums.

Vai tas neierobežo? Piemēram, radošajā ziņā?

Pilnīgi noteikti – nē! Īpašnieki mūs ļoti respektē un ieklausās gan manā viedoklī, gan klientu teiktajā. Ir kopīga izpratne, kurp virzīties gan mums kā uzņēmumam, gan grupai kopumā. Mēs esam uzņēmums, kurš koncentrējis ražošanu Liepājā. Visi dizaineri ir vietējie, visi konstruktori – arī. Faktiski viss menedžments ir liepājnieki. Strādājam pēc izstrādātas attīstības vīzijas, ko saskaņojam ar grupas vadību, un apstiprināta budžeta. Tai pašā laikā sadarbojamies ar citiem struktūras uzņēmumiem.

Jums ir arī šūšanas cehi Latvijas reģionos?

Jā, mums ir cehi Kuldīgā un Talsos, izvietojam pasūtījumus arī citos uzņēmumos atkarībā no pasūtījumu apjoma.

Silvano Fashion Group ir biržas uzņēmums. Tas palīdz vai apgrūtina?

Birža veicina atpazīstamību. Manuprāt, arī reputācija biržas uzņēmumam ir augstāka. Ir iespēja piesaistīt gan investorus, gan klientus, jo caur šo informācijas kanālu nāk daudzi pasūtījumi. Tas ir arī audits vismaz reizi gadā, visai darbībai jābūt ļoti, ļoti caurspīdīgai.

Cik asa ir konkurence? Kādi biznesa principi jāievēro, lai noturētos tirgū?

Konkurence gadu no gada pieaug. Ja atceros, kā bija pirms 15 gadiem, kad sāku strādāt, un kā ir šobrīd... Toreiz uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt kolekcijas, ko saražoja gadā, tagad šis skaits ir vienā mēnesī! Tirgus ir ārkārtīgi prasīgs, jābūt ļoti elastīgiem, papildu atbildību uzliek arī tas, ka mums ir veikali un ir franšīzes partneri. Mums jābūt konkurētspējīgiem, bet konkurence ir milzīga! Īpaši to izjūt tādā situācijā kā šobrīd – krīzē.

Sieviete un veļa no malas šķiet lieliska kombinācija.

Tas, ka sieviete vada veļas uzņēmumu, manuprāt, ir labi un pareizi. Ja es, piemēram, būtu veļas ražotnes īpašniece, es pirmām kārtām meklētu vadītāju sievieti. Tādēļ ka viņa pati vislabāk spēj novērtēt produktu, ko ražo. Vīrietis nekad nesapratīs, ko nozīmē «grauž mežģīne», «iespiežas karkass» vai to, ka berž plecu lenta. Viņš nekad nevarēs izpētīt tik labi modeli uz figūras, pats testēt. Bieži vien vai nu manā kabinetā, vai pie modelētājām mēs stāvam puskailas un pētām, mērām – vīrietim tas ir vienkārši neiespējami. Kad sievietes tikko sāk strādāt mūsu uzņēmumā, viņas ir kautrīgas, negrib būt par valkātājām jeb testētājām, taču tad, kad vienā telpā stāv divdesmit sieviešu veļā, pie tā vienkārši pierod.

Laikam ir starpība, vai veļu testē modele vai parasta sieviete?

Mēs veļu testējam uz dzīviem cilvēkiem, uz sievietēm, kurām ir gan standarta, gan nestandarta figūras. Ir svarīgi, lai izstrādātais modelis būtu pēc iespējas universāls, lai derētu visādām figūrām. Vīrietis nekad tik dziļi tajā lietā nevarēs ielīst, viņš vairāk vērtēs vizuālo. Un testētājām tad vajadzētu būt ļoti drosmīgām, lai demonstrētu, ka, piemēram, stringi iespiežas pārāk dziļi, lai ļautu apčamdīt, kurā vietā mežģīne velk. Savukārt, ja runājam par uzņēmuma vadīšanu kā tādu, tad jau vairs nav svarīgi – tā ir veļas ražošana vai ne. Manā pakļautībā ir aptuveni 250 darbinieku, un esmu atbildīga par viņiem. Tajā pašā laikā mana atbildība akcionāru priekšā ir par to, kā uzņēmums darbojas. Tas ir dzīvesveids, ko esmu izvēlējusies un kam nākas daudz upurēt. Vispirms tā ir ģimene, kas cieš, bērni, vīrs. Man ir ārkārtīgi palaimējies ar vīru, kurš respektē manu izvēli. Arī pašai nākas daudz upurēt, jo tas nav terminēts darbalaiks. Tas aizņem 24 stundas diennaktī, jo par to jādomā nepārtraukti. Darbs turpinās, kad aizeju mājās, caur Facebook, skaipu, e-pastu. Ar to pašu Āfriku sarakstos caur feisbuka mesendžeri, un bieži tas ir naktī vai agrās rīta stundās laika starpības dēļ.

Jūs bieži esat ārzemju komandējumos. Tā ir amata prasība?

Komandējumi saistīti ar to, ka Lauma Lingerie 80% no saražotā eksportē. Klientiem, īpaši Krievijā, šī komunikācija ir ārkārtīgi svarīga. Mēs piedalāmies izstādēs, braucam pie klientiem. Piemēram, tūlīt brauksim uz Maskavu, kur piedalīsimies izstādē, un tur katrā ziņā tiksimies ar klientiem, pārrunāsim gan operatīvos jautājumus, gan tālāku attīstību. Februāra beigās plānoju braukt uz Voroņežu, kur ir kāds liels potenciālais klients. Ar rietumu klientiem varam sarakstīties, bet Krievijā vajadzīga klātbūtne, kur var ieskatīties acīs, izrunāties, paspiest roku. Tas pats ir arī Ukrainā.

Tā ir slāvu tautu mentālā īpašība?

Domāju, jā.

Laikam vajadzīga arī diplomātija, ņemot vērā, ka jūsu klienti ir gan Krievijā, gan Ukrainā?

Mēs cenšamies, cik iespējams, apiet politiskās tēmas. Paši neuzprasāmies par to runāt, mēģinām izturēties iespējami neitrāli. Klientu attieksme ir dažāda – ir arī tādi, kuri ļoti jūt līdzi Ukrainai.

Lauma Lingerie ir arī eksotiskāki tirgi. Vai pastāv kādas gaumes īpatnības?

Ar to, ka esam startējuši Āfrikā, daudziem sagādājām pārsteigumu. Arī Saūda Arābija kardināli atšķiras no tradicionālajiem tirgiem. Protams, tas mums ir milzīgs izaicinājums – sabalansēt produkcijas sortimentu. Pagaidām vēl taustāmies, lai saprastu pieprasījumu, jo tas katrā ziņā atšķiras no Krievijas un Eiropas. Gan gaumes ziņā, gan anatomiski. Piemēram, arābu sievietēm ir mazāks krūšu apjoms un arī izmēru skala nav plaša. Savukārt Āfrika ir otrādi – kuplas formas un pilnīgi cita izvēle. Miesas krāsa mums ir tradicionālā bēša, Āfrikā tā ir melna.

Krāsu gammā arī ir radikālas atšķirības?

Lai cik tas būtu dīvaini vai varbūt likumsakarīgi, bet joprojām visvairāk pārdotā krāsa ir klasiski baltā. Tā iet vienmēr un visās sezonās, visās valstīs. Tiesa gan, Āfrikā mazāk, jo viņiem tas ir ļoti liels kontrasts, eksotika. Āfrikas pieprasījumu vēl pētām, jo veikals strādā tikai trīs mēnešus. Ja skatāmies, ko labāk pērk, tad ļoti labi spilgtās krāsas un koriģējošo veļu. Āfrikas sievietes ir tādas mazliet mollīgas, un korekcija laikam ir modē.

Varbūt gadījies arī kāds kuriozs jaunajos tirgos?

Mums jau pati nozare ir tāda jutekliska, kuriozi biežāk notiek tepat. Kolektīvā esam vairāk nekā 90% sieviešu, un krūšturi un biksītes mums te ir kā maize un sviests, tēma nevienu nemulsina. Bieži ir tā, ka sieviete, kas iekļauta testētājās, no rīta uz darbu atnāk vienā veļas komplektā, bet mājās aiziet citā. Kuriozi bijuši visādi, īpaši jaunām darbiniecēm, kurām otra pusīte mājās ne vienmēr saprot, kas te īsti notiek. Mēs strādājam speciālā datorprogrammā un, ja pieslēdzas pārāk daudz lietotāju, gadās, ka tā «uzkaras». Pārdošanas daļā atskan sauciens – kurš tagad ir biksītēs? Ataicinātais datorspeciālists tad stipri samulst. Parasta lieta, kad kāda atnāk uz darbu, atrauj vaļā blūzīti un sajūsmināta stāsta, cik šis ir labs krūšturis, dažkārt nepamanīdama, ka telpā ir arī kāds no malas. Mums pat ir pašiem sava anekdote. Viena no mūsu dizainerēm testēja jaunu kolekciju. No rīta viņai jābrauc komandējumā, bet vēl nebija paguvusi vienas biksītes atdot testētājai. Tā kā jau bija vakars, dizainere zvana šai darbiniecei. Viņa atbild, ka neesot mājās, lai iemetot biksītes viņas dzīvokļa pastkastītē. Atnākusi mājās, testētāja atrod pastkastīti tukšu un zvana dizainerei – vai kas mainījies? Izrādās, dizainere sajaukusi dzīvokļa numurus un iemetusi kaimiņa pastkastītē, bet tam – ārkārtīgi greizsirdīga sieva. Mūsu testētāja viņam zvana – Koļa, tavā pastkastītē ir manas biksītes! Nabaga kaimiņš mudīgi skrējis mājās, lai paspētu pirms sievas iztukšot pastkastīti. Viss beidzās laimīgi, bet smējāmies ilgi.

Cik ātri attīstās veļas mode, kā tai var izsekot?

Tāpat kā gatavajiem apģērbiem, arī veļai ir sezonas. Mainās krāsas, mainās materiālu struktūra, dizains mežģīnēm, apdrukai. To faktiski diktē materiālu ražotāji. Viņi iet vēl daudz tālāk nekā mēs. Mūsu dizaineri šobrīd izstrādā veļas kolekciju pavasara un vasaras 2016.gada sezonai, maijā sāksim 2016.gada rudens un ziemas kolekciju izveidi, bet materiālu ražotāji šobrīd strādā jau pie 2017. gada modes.

Varbūt varat mums atklāt, kas būs modē pēc pāris gadiem?

Faktiski viss iet uz tādu ļoti, ļoti gaisīgu, plānu veļu. Materiāli kļūst arvien «gudrāki». Piemēram, runājot par korekcijas veļu – kādreiz tie bija biezi, smagi materiāli, kas varēja kaut ko ievilkt. Jaunās paaudzes materiāli, kuriem ir koriģējoša funkcija, ir plāni, viegli, zināmā mērā pat caurspīdīgi. Viss ir atkarīgs no diegiem, un tehnoloģijas iet uz priekšu milzīgiem soļiem. No ļoti plāna materiāla ir iespējas uzšūt koriģējošas biksītes, kas var izveidot ideālu figūru – ievilkt vēderu, uz dibena var iestrādāt papildu ieliktnīšus, lai tas būtu apaļāks. Šobrīd veļa koriģē figūru tik ļoti, ka ir alternatīva ķirurģiskai manipulācijai. Ir krūšturi, kas var samazināt krūtis, ir tādi, kas palielina pat par trim, četriem izmēriem.

Push up?

Ir jau triple pushup un pat quatro push up. Inovāciju ir ļoti daudz. Lāzera apstrāde, pēc kuras nav jāapšuj malas, jau ir ikdiena. Taču mēs strādājam, ņemot vērā klientu pasūtījumu. Un viņi ne vienmēr ir gatavi inovācijām. Esam piedāvājuši ļoti drosmīgas, inovatīvas lietas, iespējams, par agru. Pirms diviem gadiem izstrādājām ekoloģiskās veļas kolekciju, kurā materiāls bija veidots no kafijas biezumiem. Bija arī materiāls, kura šķiedrās izmantoja pārstrādātas plastmasas pudeles. Diemžēl klienti nebija gatavi riskēt. Taču, izstrādājot šādas kolekcijas, mēs parādām, ka esam gatavi apgūt jaunas tehnoloģijas, ka esam priekšā daudziem citiem.

Pētījumā par radošajām industrijām kā viens no piemēriem bija minēts veļas ražotāju klasteris Liepājā. Manuprāt, šuvējas, kuras visu dienu šuj vienu vīli, diez vai var uzlūkot par radošas profesijas pārstāvēm.

Protams, tas ir diskutējams piemērs. Vēl vairāk – es nodalītu divu veidu uzņēmumus. Ir milzīga atšķirība, vai uzņēmums pats rada kolekcijas, iesaistot dizainerus, konstruktorus, tehnologus, ir eksperimentālais cehs, kur to visu izstrādā, vai arī uzņēmumā mehāniski izpilda pasūtījumus. Manuprāt, otrais gadījums ir ļoti tālu no radošās industrijas.

Vai vispār var runāt par klasteri veļas ražošanā?

Ja runājam par ģeogrāfisku atrašanās vietu, tad – jā. Taču klasteris nozīmē sadarbību, kopīgas intereses, to, ka svarīgs ir radošums, tā sauktais know–how. Mums vēl ir ļoti jāaug līdz tam, jo ir ārkārtīgi daudz neatrisinātu lietu nozarē, pat nerunājot par ēnu ekonomiku, kur mēs viens otram ļoti traucējam.

Vai tas ir fakts, ka mazie uzņēmumi strādā pelēkajā zonā?

Tie ļoti traucē. Vairākumam šuvēju ir svarīga naudiņa, ko šodien saņem makā. Pie mums cilvēki arī nopelna pensijai, taču ne visus tas interesē un ne visi to pat var atļauties. Otra problēma ir nelegālie uzņēmumi, kas nodarbojas ar zināmu kanibalizāciju jeb kopēšanu. Mūsu māsas uzņēmumam Milavicai bija nepatīkams gadījums, kad Liepājā atrada uzņēmumu, kurš kopēja tās produkciju ar visām etiķetēm. Tika ierosināta krimināllieta. Kamēr tādas lietas notiks, nevienā līmenī sadarbība nav iespējama. Konkurence ir liela, un pat apjomīgi legāli uzņēmumi tepat Latvijā atļaujas mūs kopēt. Iespējams, pašiem pietrūkst radošuma, līdzekļu vai kā cita. Negribu saukt vārdā, bet tika nokopēta vesela mūsu kolekcija. Tas ir tik liels kauna traips šim uzņēmumam! Laikam esmu pirmā visā veļas industrijā, kura sākusi runāt par šo nepateicīgo tēmu – ēnu ekonomiku, kas jau ļoti sen ir milzīga problēma. Kāpēc par to nerunāja iepriekšējie Laumas īpašnieki? Tāpēc, ka šie mazie veļas šūšanas uzņēmumi ir materiālu ražotāju klienti. Tā kā mēs esam atdalījušies un neatkarīgi no materiālu ražotājiem, uzskatu, ka par to ir jāceļ trauksme, jo tas gremdē nozares attīstību. Jautājums ir par to, cik ilgi šādā izkropļotā vidē var attīstīties? Ir daudz vilinošu piedāvājumu pārcelt ražošanu uz zemāku nodokļu zonām, kaut vai Baltkrieviju. Mēs to šobrīd nedarām, bet gribētos, lai valsts reiz sakārtotu biznesa vidi, un tad varētu runāt par lielāku darbinieku skaitu vai tamlīdzīgi.

Pirms vairākiem gadiem kāds augstu stāvošs Briseles ierēdnis paziņoja, ka tekstila nozarei Eiropā nav perspektīvas. Vai šāds uzskats joprojām pastāv?

Daļēji var piekrist, jo Latvijā nekad nebūs tādu megarūpnīcu, kādas ir Indijā, Ķīnā vai Šrilankā. Pasaule koncentrējas uz šiem reģioniem un izvieto tur savus pasūtījumus, kas ir loģiski – izmaksas tur ir daudz zemākas. Tajā pašā laikā, domāju, ir svarīgi atrast savu nišu, jo mēs esam elastīgi, mums ir dizains, un tur mēs esam konkurētspējīgi. Mums ir pārāk spēcīgas tradīcijas, lai teiktu, ka nav nekādas perspektīvas.

Esat arī Liepājas domes opozīcijas deputāte. Kāpēc iesaistījāties politikā?

Jā….Kutelīgs jautājums. Nebiju domājusi iet politikā līdz pat 2012.gada janvāra beigām. Jānis Vilnītis man gandrīz vai pārmeta, sacīdams – ja cilvēkam ir dots talants, zināšanas un gudra galva, tad to visu jāspēj lietot arī iedzīvotāju labā. Un tad man ierunājās sirdsapziņa – varbūt tiešām varu ko palīdzēt, ietekmēt, mainīt…

Ko Liepājā vajadzētu mainīt?

Pirmkārt – attieksmi pret pilsētas iedzīvotājiem. Līdz šim iedzīvotāju viedoklis nav ņemts vērā. Par tirdzniecības centra būvi Rožu laukumā iedzīvotāju vairākums pateica nē, valdošā koalīcija pieņēma – jā. Man kā uzņēmējai arī tas ir pilnīgi nesaprotams – starp trim tirdzniecības centriem, kas atrodas pārsimts metru viens no otra un jau tā nīkuļo! Otra lieta – koksa rūpnīca. Ja šī rūpnīca darbosies, tekstilražošana Liepājā tiks apdraudēta. Kā jau teicu, lielākais pārdošanas apjoms mums ir baltajai veļai. Kad kādreiz Laumas korpusos strādāja poligrāfijas ražotne IG, jau tad bija problēmas, jo no putekļiem gaisā baltā veļa krāsojās. Koksa rūpnīcu plānots būvēt pavisam netālu, tur paredzēts simtiem tūkstoši tonnu izmešu gadā! Manuprāt, ļoti bezatbildīgs lēmums atļaut kaut ko tādu būvēt netālu no skolas un milzīgajiem Laumas korpusiem, kur strādā vairāki nozares uzņēmumi. Lai būvē kaut kur ārpusē, prom no pilsētas! Ir lietas, kas Liepājā ir pilnīgi ačgārnas. Fakts, ka esam pieci opozīcijas deputāti ar diezgan stingru mugurkaulu, liek arī koalīcijai pārdomāt lēmumus un meklēt kādus kompromisus. Iepriekš problēma bija tā, ka nebija nopietnas politiskās konkurences.

Ko jūs saucat par vērtībām dzīvē?

Mana ģimene. Tie ir mani vistuvākie, visdārgākie cilvēki. Es esmu kristiete, ticība palīdz man sabalansēt visas lietas, visu darāmo. Regulāri apmeklēju dievkalpojumus, meklēju tur mierinājumu un līdzsvara sajūtu. Ja runājam par cilvēci kopumā – svarīgākā lieta, kas mums ir dota, ir cilvēks pats, cilvēka dzīvība, kas ir principā neaizskarama. Un arī brīvība – gan savā izvēlē, gan lēmumos, ko pieņemam. Un tā ir arī zeme, ko apdzīvojam, tas, ko atstājam aiz sevis nākamajām paaudzēm.