Pēc ilgu gadu pārtraukuma piektdien, 8.decembrī, Bernātos durvis vēra savulaik liepājnieku iecienītā kafejnīca "Dzintariņš".

Tagad tajā saimnieko Otaņķu ģimene – Liene, viņas meita un vedekla. Īpašums iegādāts pirms septiņiem gadiem. Ceļš līdz kafejnīcas atvēršanai bijis garš, atzīst Liene. Kafejnīcas projekts tapis pirms diviem gadiem (tā autore – arhitekte Anita Pope), taču dažādi apstākļi lieguši darbus pabeigt ātrāk.

Tagad, glīts un mājīgs, "Dzintariņš" laipni sagaida ikvienu, un jau pirmajā darba dienā apmeklētāju netrūka. Mājīguma autori ir Liene pati un nīcenieks, fotogrāfs Mārtiņš Sīlis, kurš uzzīmējis arī kafejnīcas simbolu – čaklo komandas strādnieci skudru. Interjerā izmantots daudz autentisku detaļu no Lienes tēva dzimtajām mājām, tostarp vērbaļķi un virtuves durvis. Lai gan ēdienkarte vēl tikai top un arī par kafejnīcas darba laiku vēl īstas skaidrības nav – jāskatās, saka Liene, varbūt vērsim durvis vēl pirms astoņiem.

"Dzintariņā" var dabūt gan brokastis, gan pusdienas – pamatīgu, kārtīgu ēdienu "ar mājas izjūtu", kā saka Liene, un te var pamieloties arī ar pašu ceptām kūkām un ruletēm.

"Dzintariņa" saimnieki savus viesus grib cienāt gan ar kafejnīcas pirmsākumos – pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados iecienīto rosolu un citiem labumiem, ko vēl atceras cilvēki, gan ko mūsdienīgāku – karstu gulašzupu vai aso meksikāņu čili sautējumu. "Negribam skriet pakaļ jaunām modēm, brančiem, ieviest tikai kādu vienu nacionālo virtuvi, gribam sniegt labāko, garšīgāko no dažādām virtuvēm," stāsta Liene.

Kafejnīcas modernajā virtuvē strādā divi pavāri, bet visu pārējos darbus dara Otaņķu ģimenes pārstāvji.

"Dzintariņā" ieguldīts gan pašu un Eiropas finansējums, gan kredītlīdzekļi.