Mamma un meita Liene un Laura Otaņķes sekmīgi vada savu uzņēmumu SIA "Bernātu Dzintariņš", radījušas 13 jaunas darba vietas un jau divus gadus uzņem viesus atjaunotajā kafejnīcā "Dzintariņš" Nīcas novada Bernātos.


Iepazīstoties Liene gan uzsver, ka pareizi būtu jāsaka "Laura un Liene", jo tieši Laura ir uzņēmuma vadītāja. Par sevi Liene saka "galvenā mute", proti, sabiedrisko attiecību uzturētāja, bet kafejnīcā – konditore un desertu speciāliste. Tas, ka Laura ir uzņēmuma vadītāja, kas Liepājas Universitātē ieguvusi grādu uzņēmuma vadībā, viņai gan netraucē apkalpot viesus, ja nepieciešams, vai mazgāt traukus un berzt grīdas.


Nebūtu tas "Dzintariņš"
Tiekamies pirmdienā, abu vienīgajā brīvdienā, un mūsu saruna, protams, ir par "Dzintariņu", kā veicies šos divus gadus, kopš kafejnīca atvērta, un kāds bija ceļš līdz "Dzintariņa" atdzimšanai.


Laura atceras, ka pussabrukušo būvi, kura pirms daudziem gadiem bija bijusi Bernātu leģendārā kafejnīca, vecāki iegādājušies jau tad, kad viņa vēl mācījās vidusskolā.


"Pēc tam man bija gan darbs Dānijā un Norvēģijā, gan nodarbojos ar loģistiku "Otaņķu dzirnavniekā", gan tirgoju bulciņas "Ganību mājā"," stāsta Laura.


Vajadzēja paiet gadiem septiņiem, astoņiem līdz radās iespēja ķerties pie "Dzintariņa" atjaunošanas. "Līdz tam balansējām starp sapni, kuram negribējām ļaut nomirt, un pārmetumiem par graustu, kas degradē vidi," atceras Liene.


"Mums nebija bagātu investoru, un, kaut arī vīrs Jānis pārdeva tēva zemi un ar privātiem aizdevumiem mūs atbalstīja (un atbalsta joprojām!) tuvinieki, ar pašu kapitālu nepietika, jo nebija elektrības pieslēguma, ūdens, kanalizācijas.


Tomēr Otaņķu sievietes sagaidīja savu iespēju – beidzot arī jaunuzņēmumi varēja pretendēt uz Eiropas fondu līdzfinansējumu, atlika tikai rakstīt projektu.


"Likām visas olas vienā groziņā – bez jebkādām kalkulācijām, vai un kad to visu atpelnīsim,"


neslēpj Liene. Tagad saprot, ka vajadzējis būt vēl drosmīgākām, nevērtēt sevi par zemu. Taču toreiz nav riskējušas prasīt vairāk naudas, lai gan ambīcijas sākotnēji bijušas lielas – ne tikai atjaunot kafejnīcu, bet arī uzbūvēt viesnīcu. Laura tomēr uzskata: labi vien ir, ka palikušas pie pieticīgākā varianta. Jo "tad tas vairs nebūtu tas "Dzintariņš", nebūtu tik mīļš, kā ir tagad". Lienei nākas piekrist meitai: "Šis projekts ļāva saprast drēbi miniatūrā, ar laiku varbūt uzdrošināsimies iet tālāk."


Roku pielikuši visi
Lai gan SIA "Bernātu Dzintariņš" ir Otaņķu ģimenes sieviešu uzņēmums, roku kafejnīcas atjaunošanai pielikuši visi. Kā saka Liene, "vīrieši bija gan mūsu emocionālais balsts, gan vēsā, pragmatiskā doma". Jānis Otaņķis, seniors, joprojām ir tas, kurš, braucot uz darbu drauga zemnieku saimniecībā, rītos atslēdz "Dzintariņa" durvis un vakaros tās aizslēdz. Savukārt juniors, pēc profesijas mašīnbūves inženieris, gan projektējis mēbeles, gan paša rokam izgatavojis dažādus interjera sīkumus ("Dzintariņa" interjera tapšana ir atsevišķs stāsts, un tam savu roku pielikuši daudzi – vedekla Ilze, kura ir arī viesmīle kopš pirmās dienas, draugs Mārtiņš Sīlis, "Kvites Design", Toms Montana un citi). Ģimenes vīriešu izpalīdzīgās rokas ļauj abām dāmām joprojām iztikt bez saimnieciskā direktora.


Liene atzīst, ka strādāšana ģimenes uzņēmums nav tikai darbs. "Tas ir kā daļa no tevis, tu to jūti, vari paņemt saujā."


"Un arī klienti, pat to nezinot, mūsu Facebook lapā raksta, ka sajutuši ģimenisku gaisotni," piebilst Laura.


Vairāk nekā simts klientu arī atsaukušies, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņi vēlreiz atgriezušies kafejnīcā.


"Atbildēs bija minēts gan ģimeniskums, gan miers. Domājām, kā te var mieru atrast, ja sestdienās, svētdienās burtiski mudž no cilvēkiem?" – brīnās Liene, piebilstot: "Tas ir kaut kas mistisks! Vietas enerģētika..."


Lauras vecāmāte teikusi: "Dieva svētība".


Divi neticami veiksmīgi gadi
"Dzintariņa" projekts meitu pārvedis mājās. "Nolēmu, ka labāk strādāt sev, nekā citiem. Lai cik grūti būs." Gājis visādi, atzīst kafejnīcas saimnieces. Ne vienai, ne otrai iepriekš nav bijusi pieredze uzņēmuma vadīšanā. Zinājušas, ka būs grūti. Tomēr pāri visam ir prieks un pārsteigums, ka tik daudzi brauc uz "Dzintariņu". Liene to skaidro arī ar kafejnīcas leģendu, vārdu, cilvēku atmiņām par vietu, kur kādreiz jutušies laimīgi.


Par nosaukumu spriedušas jau tad, kad Laura rakstījusi biznesa plānu, atceras Liene. Abas bijušas vienisprāt, ka jāpaliek agrākajam. Mazliet šaubījušās, vai ārzemnieki spēs izrunāt piņķerīgo "dzintariņa" vārdu, taču šaubas gaisinājis Mārtiņš Sīlis, mierinot:


ja jau amerikāņi var izrunāt vārdu "Porziņģis", tad nebūs grūti arī pateikt "dzintariņš".


Latvijas simtgadi un savu pirmo gadu "Dzintariņš" sagaidījis ar karoga mastu, ko izgatavojis dēls. "Kad vilkām augšā karogu, bija milzīgs prieks, labi padarīta darba sajūta pēc tam, kad esi ņēmies, plēsies..."


Draudzene Lieni brīdinājusi: pirmais ir eiforijas gads, īstā dzīve sāksies pēc tam. "Īstā dzīve" ir sākusies, un pagaidām nav likusi vilties.


Uzticīgas saviem klientiem
"Mūsu klients Nr. 1 ir liepājnieks," saka Liene. Taču cilvēki braucot no visas Latvijas. Kāda kliente no Cēsīm ilgi sekojusi "Dzintariņa" Facebook lapai, līdz neizturējusi un ieradusies klātienē. Regulāri viesi ir arī ģimenes no Lietuvas (lai gan ēdienkarte joprojām neesot pārtulkota lietuviešu valodā). Zvanot un galdiņu rezervējot ārzemēs dzīvojošie latvieši, kuri kafejnīcu iecienījuši kā satikšanā vietu ar mājiniekiem. Liene labi saprot, cik viņiem šī kopīgā maltīte svarīga – arī viens pašu bērns ir ārzemēs.


"Dzintariņš" kļuvis par neformālu Bernātu centru, vietu, kuru mīl arī Nīcas novada ļaudis. Tikai vasarā vietējos izkož atpūtnieki, atzīst Liene. Tomēr "Dzintariņa" saimnieces sapratušas, ka nevar un arī nevēlas izdabāt visiem –


franču šampanieti te neatrast un arī pleciņi dārgiem kažokiem "Dzintariņā" nav un nebūs.


"Mūsu draugi ir tie, kas priecīgi arī rindā pastāvēt un novembrī terasē pasēdēt!" – smejas Liene, piebilstot: "Turam mugurkaulu!"


Lai dotu priekšroku pastāvīgajiem klientiem – Bernātu dabas parka apmeklētājiem, nolēmušas, ka rezervējams būs tikai viens galds, atsevišķā nišā. Pārējie – brīvi pieejami.



Divus gadus saimniekojot, gūtās atziņas:
Nebaidīties
Nenovērtēt sevi par zemu
Nepieļaut domu, ka var nesanākt
Sapņi var piepildīties
Pieņemt spēles noteikumus pat, ja tie ne vienmēr šķiet loģiski
Mūsu personāls ir mūsu zelts